“Katru reizi, daiļās dāmas, kad es iedomājos, cik jūs pēc savas dabas esat līdzjūtīgas, ka šā darba sākums jums izliksies smags un nepatīkams, jo tā pierē ir ierakstītas sāpju pilnas atmiņas par pēdējo postošo mēri, kas dara nomāktu un skumīgu ikvienu, kurš to redzējis vai citādi ar to iepazinies.”
Ar šiem vārdiem sākas 14. gadsimta itāļu rakstnieka un noveles žanra meistara Džovanni Bokačo noveļu krājums “Dekamerons”, kas top laikā, kad Eiropā plosās mēris jeb “melnā nāve”. “Dekameronu” Maijas Kveldes tulkojumā šajās dienās interneta video lasa gan Āboliņš, gan “Kvadrifrona” aktieris Reinis Boters, gan Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela.
Uz jautājumu, kā radusies doma par “Dekamerona” lasījumiem “Kvadrifrona” aktrise Ance Strazda atbild: Kultūras akadēmijā tā ir obligātā literatūra, tāpēc tālu nebija jāmeklē:
“Viss šīs grāmatas sižets ir par desmit jauniešiem, kuri mēra laikā izolējas no pārējās sabiedrības, lai neietu bojā, un, izklaidējot sevi, stāsta viens otram noveles.
Šajā izolācijas periodā desmit dienās viņi izstāsta 100 noveles. Tas likās vienkārši neticami atbilstoši pašreizējai situācijai.”
Lasot šo darbu, ir vērtīgi zināt tā vēsturisko kontekstu. Vēstures profesors Andris Levāns, kurš strādā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un ir specializējies viduslaiku vēsturē, stāsta, ka Bokačo aprakstītais laikmets ir lielu satricinājumu laiks Eiropas vēsturē, kam saknes meklējamas jau vairākas desmitgades iepriekš.
“Tas bija apmēram 1312.-1317. gads, kad visā Eiropā – un Itālija tam ir indikators – bija klimata krīze, kā mēs teiktu šodien. Tās bija radikālas klimatiskās pārmaiņas,” stāsta vēsturnieks. Viena otrai sekoja vairākas ārkārtīgi karstas vasaras un ļoti aukstas ziemas, kas līdzi nesa neražu, kaitēkļus un badu.
“Ja sākas bads, cilvēki sāk uzvesties ļoti ekstremāli. Ne velti tobrīd saasinās arī dažāda veida karadarbības, tiek apgrūtināta tirdzniecība.
Citiem vārdiem sakot, tā bija dziļa sociāla un politiska krīze. (..) Un tajā brīdī, protams, cilvēkiem bija visdažādākās slimības, jo imunitāte bija novājināta,” uzver Levāns.
Ap 1348. gadu mēris jau plosījās Itālijas pilsētās un sāka velties pāri Eiropai, un ļaudis sāka meklēt vainu svešādajos.
“Un ļoti piemērots šāds grēkāzis izrādījās jūdi. Cilvēkiem bija maz zināšanu par šīs slimības cēloņiem, un jūdos meklēja vainīgos, kuri it kā esot saindējuši akas. Bija arī teorija, ka ir slikts gaiss, un arī pie tā tika vainoti jūdi,” stāsta Levāns.
Bokačo šo mēra laiku piedzīvoja savām acīm, tomēr reizē bija vērotājs no malas, jo laikus pameta Florenci, kurā “melnā nāve” nogalināja apmēram 60 procentus iedzīvotāju.
“Viņš pavadīja vairākus gadus Ravennā un Forlī, vērojot notiekošo no attāluma. Viņam, protams, bija saskare ar tiem, kuri bēga. Līdzīgi kā mums šodien – mēs informāciju smeļamies no tiem, kuri atbraukuši no ceļojumiem, vai arī no mediju ziņām. Mēs varētu teikt, ka Džovanni Bokačo dzīvoja ar atklātu plaukstu uz laikmeta pulsa, tāpat kā mēs,” saka vēsturnieks.
Florence ir arī pilsēta, kuru pamet “Dekamerona” varoņi, kā raksta Bokačo, “septiņas dāmas un trīs jauni cilvēki”, lai pašizolācijā laukos glābtos no sērgas un izklaidētu viens otru ar stāstiem. Viduslaiku pētniekam Andrim Levānam šķiet, ka “Dekamerona” atdzimšana šodienas krīzē saistāma ar cilvēku vēlmi meklēt vēstures pieturpunktus pašlaik notiekošajam, kad apkārt ir daudz nezināmā.
“Vai mēs tur atradīsim recepti, ko darīt? Droši vien nē. Bet mēs gūsim mierinājumu tajā, ka kādam ir klājies tikpat slikti kā mums un vēl sliktāk.
Lai cik tas dīvaini neliktos, tajā brīdī tas sniedz mierinājumu. (..) Un Džovanni Bokačo šajā ziņā ir ģeniāls. Viņš, no vienas puses, ar ironiju, no otras puses, ar labsirdīgu smaidu, mierinošā balsī stāsta arī par ļoti traģiskām un dramatiskām lietām. Tur ir viss – rupjais, nepiedienīgais, piedauzīgais –, un tajā pašā laikā – dziļais, emocionālais, patiesais, ētiskais un arī augstvērtīgi literāri estētiskais,” uzsver viduslaiku vēstures pētnieks.
Teātra trupa “Kvadrifrons” piedalīties “Dekamerona” lasījumos aicinājusi ikvienu interesentu, un pieteikumu ir negaidīti daudz, arī no sabiedrībā pazīstamiem kultūras ļaudīm.
“Domāju, ka tas būs ļoti aizraujošs sociāls projekts. Ja mēs beigās tiešām tiksim pie šiem simt lasījumiem un viss realizēsies, kā esam iecerējuši, tas būs vērienīgs notikums – mums būs simt video materiālu ar dažādiem cilvēkiem no Latvijas kultūras vides, kas lasa šo grāmatu. Man liekas, ka tā būs jauka, paliekoša vērtība,” uzsver aktrise Ance Strazda.
“Dekamerona” lasījumu komentāros lasāms kādas skolotājas komentārs, ka šīs improvizētās audio/video grāmatas varētu lieti noderēt arī vidusskolēniem, kuriem “Dekamerons” ir literatūras sarakstā, bet mācības pēc brīvlaika būs jāturpina tiešsaistē.
