Grāmatā apkopoti stāsti, kas lasīti ikgadējos prozas lasījumos, ko rakstniece dēvē par rakstnieku un lasītāju Ziemassvētkiem. 9 gados sakrāti 9 stāsti, un kā atzīst Inga Ābele – ar laika atstarpi pašai pārlasīt stāstus esot ļoti interesanti.
“Kad es biju jauna meita, tad man bija balta kleita, kad tā baltā noplīsa, tad palika sarkana. Sirds, kā akmens, asins kā vīns. Kas tas ir? Tas ir ķirsis. Tad es iedomājos to jauno, skaisto ķirsīti, kas ir pavasarī balts. Un kā viņš mainās,” stāsta autore.
Rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis par stāstu krājumu “Balta kleita” raksta – Ingai Ābelei piemīt reti sastopamais talants neliela apjoma tekstā izstāstīt vairāk, nekā tajā izlasāms.
“Viņa raksta par gluži ikdienišķu un mums visiem pazīstamu esamību, taču tā slēpj bezdibenīgus dziļumus, un, ja tie tiešām ir bezdibenīgi, šajās dzīlēs atrodams viss – gan esamības prieks, gan esamības šausmas, turklāt abas šīs substances tik cieši saaugušas kopā, ka nav izšķiramas. Aiz nākamā krustojuma var gaidīt nāve, tomēr dzīve bez saullēkta nav iespējama," norāda Berelis.
"Bet sapņos šīs sievietes skata sevi baltā kleitā. Varbūt tā ir kāzu, varbūt — mirstamā kleita, un apokalipse ir iespējama jebkurā mirklī, jebkurā vietā, jebkurā prātā.”
“Es vairāk atļāvu šeit, lai valoda rit pati par sevi. Ka ir tas spēles prieks, ir deviņi stāsti un es varu skatīties un mēģināt viņus salikt tādā kopskatā, kompozīcijā. Un tieši priecāties par to, ka viņš katrs ir citādāks,” atzīmē Inga Ābele. “Es domāju, ka dzīve vispār ir tāda abpusgriezīgs asmens. Kopā skaistais un līksmais, gan arī biedējošais. Balta kleita, kā simbols tam visam.”
Kamēr “Balta kleita” dodas ceļā pie lasītājiem, Inga Ābele jau raksta nākamo romānu – tas būs par Aspaziju un iznāks izdevniecības “Dienas Grāmata” sērijā “Es esmu…”.
Grāmatas mākslinieki Ieva Jurjāne un Jānis Esītis.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
