Izdevēji jauno darbu raksturo kā smeldzīgu, emocionāli bagātu un literāri augstvērtīgu vēstījumu par savas vietas un piepildījuma meklējumiem dzīvē.
Grāmatas galvenās varones Rutes dzīve ir labklājīga, tomēr tajā ir iestājies tukšums, kuru arvien lielāku un neciešamāku dara atmiņas par skarbo bērnību, ilgas pēc sen pazudušās māsas, sāpīgas domas par māti, kas atrodas cietumā, neprasme atvērties pašiem tuvākajiem cilvēkiem, arī vīram Stefanam. Tēvu Rute nekad nav pazinusi, taču, kad viņš mirst, atstājot meitai mantojumā lauku māju pie upes, Rute bēg uz turieni – bēg no pilsētas, no cilvēkiem, pati no sevis.
Pavadot vasaru dziļi laukos, viņa raksta vēstules māsai Dinai, kura bija trīs gadus vecāka par Ruti, tomēr nu ir kļuvusi jaunāka, jo Dinas laiks apstājās jau pirms desmit gadiem. Vienā no vēstulēm Rute pauž: “Mās, es tev gribu pastāstīt par upi. Par sevi tajā upē. Tā liek man drebēt, trīcēt. Tā liek man smieties. Es tik sen neesmu jutusi sevi tik dzīvu. Pie laipas upe ir diezgan tīra. Dziļa. Es nevaru aizsniegt tai dibenu, tad ir mazliet jāienirst. Pāri pārpeldēt var ātri. Ja grib izpeldēties kārtīgi, tāda riņķošana sanāk. Straumi jūt. Ja ļaujas, tā nes, un es nezinu, cik tālu var aiznest. Mās! Tai upē gribas palikt.”
Jā, upe nu ir kļuvusi par Rutes vecāko māsu, kurai var uzticēt visu – savas sāpes, izmisumu, ilgas. Kurā var iegrimt… gandrīz uz neatgriešanos. Bet tikai “gandrīz”, jo neatgriezties pie sevis un citiem cilvēkiem nav iespējams. Tā drīz vien Rutes dzīvē ienāk kaimiņiene Matilde un viņas mazie puikas Lūkass un Niklāvs, ienāk Matildes brālis Kristofs, kura mājas ir jūrā, bet, sastopot Ruti, acīs parādās tāds kā smeldzīgs siltums. Un sākas Rutes atgriešanās ceļš…
Rutes stāstu papildina arī autores Lauras Vinogradovas dzīvesbiedra Vitālija Vinogradova zīmētās ilustrācijas.
Laura Vinogradova sarakstījusi bērnu grāmatas “Snīpulītis no Snīpuļciema”, kā arī “Mežpasakas. Par zalktēnu un stirnu meitenēm” un “Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu”.
Pieejama arī e-grāmata.
