“Mani sauc Mārtiņš Kaškins, pēc sava statusa esmu pensionārs, bet uz nelielu slodzīti turpinu strādāt,” tā sevi raksturo pirmais lasītājs.
Kaškins ilgus gadus darbojies informācijas tehnoloģiju (IT) jomā un arī pašlaik turpina darbu Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā. Bet viņa hobiji ir diametrāli pretēji. “Jau ļoti sen aizraujos ar puķkopību piemājas dārziņā. Un nu jau kādus desmit gadus man ir arī tāda cieša mīlestība – orhideju audzēšana istabā,” atklāj Kaškins.
Viņš stāsta, kāda grāmata stāv uz viņa naktsgaldiņa: “Pašlaik man ir viena tāda nopietna un izmēros “svarīga” grāmata par augiem – Jāņa Rukšāna “Meklējot apslēptos dārgumus”.”
Šo grāmatu Kaškins saņēmis kā dāvanu Ziemassvētkos.
“Tā nu tiešām ir grāmata, ko var lasīt manā stilā, – atvērt gandrīz jebkurā vietā un izlasīt, cik nu tajā brīdī ir vēlēšanās un spēks. Divas, trīs lappuses vai piecpadsmit, divdesmit. Jāsaka, ka es gūstu no viņas ļoti lielu baudījumu,” uzsver ziedkopis.
Izlasītais daudzviet sabalsojas ar paša piedzīvoto draudzībā ar augiem, bet Rukšāna plašās zināšanas, krāšņās fotogrāfijas un autora latviskotie augu nosaukumi ļaujot uzzināt arī daudz kā jauna.
Kaškins dalās ar kādu grāmatas fragmentu: “Šeit ir rindkopas, kurās autors apraksta gan savu tīri praktisko pieredzi, gan blakus ir arī rindkopas, kur tiek aprakstīts tas, ko tajā konkrētajā vietā var redzēt. Tādam drusciņ trakam puķu mīlētājam tas ir kā balzams prātam. Man tieši acu priekšā ir rindkopa, kura varbūt cilvēkam, kurš neinteresējas par šādiem jautājumiem, liksies bezjēdzīga, bet es dažus teikumus nolasīšu. “Apkaimē visas nogāzes kā nosētas ar nelielām, bāli zilām zvaigznītēm. Tās ir ''Kaukāza anemones'' (anemone caucasica). Tuva radiniece tālāk uz dienvidiem, Turcijā un Dienvideiropā, augošajai ''Jaukajai anemonei'' (anemone blanda). Abas visumā līdzīgas, tikai ''Jaukās anemones'' ziedi ir divas, trīs reizes lielāki. Tāpat stipri lielāki ir apakšzemes bumbuļi.” Šādi teksti ir daudzās vietās grāmatā. Un, ja arī tu šo konkrēto augu nezini, ir salīdzinājumi ar tādiem, kuri ir plašāk pazīstami.
Mani tiešām sajūsmina, kā autors spējis tādā veidā pieiet šādai specifikai.”
Īpašu prieku grāmata sagādājot pašlaik, kad dārzu klāj vairāki desmiti centimetru sniega.
“Tas ir tāds aizvietotājs siltajam gada laikam, kad tu vari iziet dārzā un varbūt vienu otru no šiem augiem redzēt, kā tas sāk ziedēt un attīstīties. Bet šeit to var izlasīt,” viņš stāsta.
Savukārt otra lasītāja ir Zane Pudule, kura jau sešus gadus dzīvo Vācijas dienvidrietumos ar skatu uz vīna laukiem.
“Vācijā strādāju dažādus darbus, bet visu mūžu esmu darbojusies ar tekstiem, bijusi žurnāliste un strādājusi reklāmas aģentūrās. Pašlaik arī Latvijas sabiedriskajiem medijiem rakstu par interesantiem diasporas cilvēkiem un notikumiem,” stāsta Pudule.
Pirms diviem gadiem Zane sociālajā tīklā “Facebook” ar segvārdu “Zuzanna Peonija” dibināja grupu “Grāmatnieki”.
“Man pēkšņi uznāca [doma], ka es gribu uztaisīt tādu grupu, kurā runā par grāmatām un ne tikai, bet tādā pilnīgi brīvā formā, kur katrs viedoklis ir vienlīdzīgs ar citiem. Uzaicināju desmit draugus, (..) un man pat trakākajos sapņos nerādījās, ka tagad būsim 4400 biedru. Un joprojām ir palikusi tā virtuves atmosfēra.
Kā viena dalībniece precīzi formulēja – tās ir tādas omulīgas sarunas virtuvē, kur viens cep kotletes, cits pie loga uzpīpē, divi pie galda dzer šņabi un diskutē par filozofiju.
Viens no svarīgākajiem punktiem grupas aprakstā ir tāds, ka šajā grupā nav cenzūras, bet noteikumi mainās atkarībā no mana garastāvokļa,” stāsta Pudule.
Viņa sāka lasīt četru gadu vecumā un kopš tā laika nemīlot, ka kāds lasa priekšā. Kāda grāmata vienmēr viņai ir somā, kā kompanjons pie pusdienām un reizēm pat sabiedrotais, ejot pa ielu.
Zane paskaidro: “Tā ir tāda savienība mūža garumā. Protams, ir brīži, kad es lasu vairāk, un brīži, kad lasu mazāk, bet es nevaru iedomāties savu dzīvi bez tā. Tā ir tāda ļoti noturīga laulība, no kuras es netaisos šķirties.”
Grāmatas uz naktsgaldiņa
"Grāmatas uz naktsgaldiņa" pirmo sēriju un lasītāja pieredzi ar japāņu literatūru var atrast šeit.
Stāsti par Jāņa Rukšāna grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus” un Albēra Kamī nepabeigto grāmatu “Pirmais cilvēks” meklējami šeit.
Savukārt stāstus par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu” var lasīt šeit.
Kronberga dzejas un romāna par Emīlu Dārziņu stāsti lasāmi šeit.
«Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām atrodami šeit.
Kad Latvijas Radio lūdz atļauju virtuāli ielūkoties šā brīža grāmatās uz Zanes naktsgaldiņa, viņa nosmejas, ka tās nosaukt prasīšot kādu pusstundu.
“Man atnāca brīnišķīga kaste no Latvijas, kur es biju šo to pasūtījusi. Daļa no tā ir mana mūža mīla – zinātniskās fantastikas klasiķu stāstu izlases. Henrijs Katners, Roberts Šeklijs, Ēriks Frenks Rasels, Rejs Bredberijs, Aizeks Azimovs un tā tālāk. Man liekas, šis žanrs šobrīd ir nepelnīti pastumts malā. Cilvēki maz to lasa, un viņiem bieži vien ir nepareizs priekšstats, kas tas ir. Man ļoti gribas to izcelt saulītē un sākt tieši ar šiem klasiķiem, lai saprastu, ka tie ne vienmēr ir “galaktiskie triller-killeri”, bet ļoti cilvēcīgi stāsti, kur asprātīgā un interesantā veidā, ar neparastiem paņēmieniem tiek apskatītas tieši tās pašas attiecības un situācijas, kas ir tā saucamajā “reālajā prozā”,” stāsta Zane Pudule.
Bet līdzās zinātniskās fantastikas klasiķiem uz lasītājas naktsgaldiņa ir arī Albēra Kamī pēdējā un tā arī nepabeigtā grāmata “Pirmais cilvēks”, pie kuras rakstnieks strādāja pirms pāragrās nāves autoavārijā 1960. gadā.
“Grāmatas manuskripts tika atrasts pēc viņa nāves, un grāmata ir izdota ar visām autora piezīmēm.
Piemēram, te vienā rindkopā ir trīs zvaigznītes: “Tad arābs uzplaukšķināja lopiņam pa muguru ar nodilušajiem grožiem, un tas dūšīgi uzsāka riksi.” Pie vārda “nodilušajiem” ir autora piezīme “lietot “saplaisājušajiem””. Tātad viņš bija pārdomās, kā skaistāk izteikties. “Vīrietis, kas sēdēja uz sola blakus braucējam, gadus trīsdesmit vecs pagara auguma francūzis, neizdibināmu seju raudzījās uz abu zirgu mugurām, kas kustējās viņa priekšā. Plecīgs, garenu seju, augstu, stūrainu pieri un enerģisku zodu, skaidrām acīm, viņš par spīti gadalaikam bija uzvilcis blīvu kokvilnas auduma jaku ar trim pogām, pēc tā laika modes aizpogātu līdz augšai. Galvā bija naģene, kas apsedza īsi apcirptos matus.” Atkal divas piezīmes: Pie naģenes – “vai kaut kas līdzīgs katliņcepurei”, tātad viņš bija pārdomās, ko uzlikt tēlam galvā. Un pie “apsedza īsi apcirptos matus” viņš ir piezīmējis, ka varbūt vēl jāpieraksta, ka viņš ir “ar pamatīgām kurpēm kājās”,” lasa Pudule.
Pēc viņas teiktā, lai gan ir skaidrs, ka grāmata būs pasmaga, Kamī piezīmes lappušu malās ļauj ieskatīties rakstīšanas aizkulisēs un lasītājam dod pavisam citu garšu.
“Tu pilnīgi redzi, kā tas cilvēks sēž un raksta, strādā pie katras detaļas. Cik tas ir liels darbs – izveidot šos tēlus dzīvus un ticamus. Tu it kā pa durvju šķirbiņu redzi, kā viņš sev plēš matus, burza papīrus, švīkā viņus. Tas to visu dara ļoti interesanti lasāmu,” atzīmē Pudule.
