Latvijā ir ļoti daudzveidīgs un dzīvs nemateriālais kultūras mantojumus, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē gan pieredzes, gan dažādu prasmju veidā. Galvenais, lai tas nebūtu sastindzis, bet būtu vajadzīgs mūsdienu cilvēkiem – ar šādu pārliecību dzīvo Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela. Viņa ir viena no autorēm zinātniskajai monogrāfijai par kultūras mantojuma kopienām – praksi, attīstību un izaicinājumiem.
"Kultūras mantojums ir kā tilts, kas savieno paaudzes, kas uztur to mūsu nacionālo pašapziņu. Tieši noteiktās vietās, izkliedēti pa visu Latviju, un tad viņi sanāk kopā vienā grāmatā, un tad mēs redzam mūsu spēku. [..] Mēs varam redzēt un sajust to mūsu arī garīgā spēka avotu, jo šīs kopienas, viņas ir izkliedētas pa visu Latviju, jo viņas netiek koncentrētas vienā vietā, un tas ir mūsu nacionālās identitātes gan garīgais pamatojums, gan iedvesma un vienlaikus arī tilts uz nākotni," izdevuma nozīmību skaidro Muktupāvela.
Grāmatas veidotāji vairāku gadu garumā veikuši dažādus pētījumus, piemēram, par Gaujas plostnieku un Siguldas spieķa darināšanas amata prasmēm, Lībiešu kultūrtelpu, Latgales bubyna spēles tradīciju un Upītes kultūrtelpu.
"Šajā grāmatā mēs mēģinājām konceptualizēt pašu jēdzienu, ko nozīmē kopiena, kāda ir kopienu dažādība, kā vēsturiski ir attīstījies pats jēdziens. Protams, fokusējoties galvenokārt uz Latvijas pieredzi un analizējot šo nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauto kopienu daudzveidību un dažādību, un tiekoties ar cilvēkiem, sarunājoties, kāpēc viņiem nemateriālais kultūras mantojums, tradīcijas paražas un ikdienas aktivitātes, būšana kopā ir svarīgas, ko tas dod," stāsta Muktupāvela. "Mēs pievērsāmies ne tikai tādām tradicionālām vērtībām, kas Latvijai, Latvijas iedzīvotājiem vai latviešiem tieši ir pats par sevi saprotams, tādas tradicionālas vērtības, tradicionālas kultūras elementi, bet mēs pievērsāmies arī tā dēvētajam alternatīvajam kultūras mantojumam, alternatīvajām kopienām, kas, piemēram, ir saistītas ar grafiti, mūsdienīgu jauniešu subkultūrām, kas ir saistītas arī ar 9. maija "svinēšanu" pie tā pieminekļa, kura, paldies Dievam, vairs nav. Bet tur arī strukturējas cilvēki ar savām vērtībām, saviem uzskatiem, viņiem arī ir sava balss un pamatojums, kāpēc viņi to dara, un tas, protams, mums ir jāapzinās, mums ar viņiem ir jādzīvo kopā."
Grāmata var kalpot par lielisku izziņas materiālu arī skolotājiem, palīdzot skolēniem labāk izprast sevi un piederību tautas, valsts un arīdzan atšķirīgu kopienu kultūrai.
