Rakstniecības un mūzikas muzejā novembra beigās tiks atklāta Linardam Taunam veltīta izstāde, bet raidījumā "Dzejas dienu laiks", par dzejnieku stāsta bijusī finansiste, Linarda Tauna paziņa Ilze Auzere un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Kristiāna Kuzmina, kuras intereses jau kopš studiju laika saistās galvenokārt ar trimdas literatūru un personībām, īpaši izceļot radošo brālību "Elles ķēķis" un dzejnieku Linardu Taunu.
Kristiāna Kuzmina: Kā būtu, ja Linards būtu dzīvs šobrīd? Vai viņš vispār spētu šajā laikā dzīvot, kā viņš justu, kā viņš redzētu pasauli? Lai gan mira tik jauns, Tauns bija īstajā laikā, īstajā vietā un starp īstajiem cilvēkiem. Domāju arī, ka viņa liktenis izvērtās tāds, kādam tam bija jābūt, lai arī cik traģiski un cik sāpīgi mums, viņa dzejas cienītājiem, tas nebūtu. Tāda bija viņa dzīve, un viņš bija tas "nolemtais dzejnieks". Tas, ko mūsdienu cilvēks var paņemt no Linarda dzejas un personības, ir tā lielā sirsnība, kuras pasaulē šobrīd trūkst un mazo lietu skaistuma novērtēšana. Tēli viņa dzejā ir viss tas, ko mēs redzam arī šodien – pilsēta, bērni, tējnīcas, saule, dažādas krāsas. Tas ir tas, kas veido mūsu ikdienu, mums tikai pašiem vajadzētu uz to vairāk paskatīties. Man šķiet, ka viņš savā ziņā bija kā tāds aicinātājs uz to, ka dzīvē vajag apstāties un paskatīties uz apkārtesošajām lietām – cik daudz skaistuma ir apkārt.
Liega Piešiņa: Atgādināsim Linarda Tauna dzīves ceļu – dzimis Latvijā 1922. gadā...
Kristiāna Kuzmina: Bērnību pavadīja vairākās vietās – Ragaciemā, Grīziņkalnā, kopā ar brāli devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1951. gadā nokļuva Ņujorkā, kur sākās viņa dzīves spilgtākais, krāsainākais, iespaidiem bagātākais laiks. Tur viņš atradis savus domubiedrus grupējumā "Elles ķēķis" – Gunaru Saliņu, Mudīti Austriņu, Ritu Gāli un Frīdrihu Miltu – spilgtas personības. Ļoti lielas pārmaiņas – no vienkāršiem Latvijas laukiem uz pasaules metropoli, kurā Rietumu kultūra attīstās, viss notiek ļoti strauji, kur ir milzīgi debesskrāpji un saule ir redzama tikai atsevišķās vietās pilsētā. Tajā pašā laikā viņš dzīvoja ļoti jaukā vietā pie ostas Manhetenā, "Hell’s Kitchen" rajonā, kur visi apkārtnes impulsi viņu spilgti iespaidoja. Arī rokraksts mainījās uz rietumnieciskāku, modernāku. Raksta viņš tikai latviski, lai gan zināja arī svešvalodas – angļu, krievu, arī lietuviešu. Tauns savā ziņā bija autodidakts, jo viņam nebija augstākās izglītības. Viņš pats mācījās par to, kas viņam interesē – mākslu, senajām kultūrām, etruskiem, austrumu dzeju, ķīniešu dzeju. Viņš arī meklēja domubiedrus rietumu dzejā – viņš lasīja Dilanu Tomasu, Gijomu Apolinēru. Tā veidojās viņa pasaules izjūta.
Un no latviešiem tie bija Ēriks Ādamsons un Aleksands Čaks. Kurā laikā Tauns visvairāk rakstīja?
Kristiāna Kuzmina: Tas bija 50. gadu pašā sākumā, neilgi pēc viņa ierašanās Ņujorkā, kas viņu burtiski atrāva vaļā. Visvairāk, šķiet, viņš rakstīja 1953. gadā – viņš bija draugiem apsolījis, ka gadu nelietos alkoholu, dzēra tikai kolu, sēdēja bārā un pierakstīja to, kas nāca prātā. Dzīves noslēgums ir vēl traģiskāks un skumjāks, jo viņš nonāk arvien lielākās pretrunās ar sevi. Viņš saprot, ka ideāli, kurus viņš min savā dzejā un grib arī īstenot dzīvē, nav reāli piepildāmi, tā dzīvē nenotiek. Protams, Tauns arī ļoti vīlās mīlestībā viņa pirmās mīlas Gitas Orlēnas dēļ. Domāju, ka tas viņu gremdēja arī emocionāli.
Linarda Tauna maizes darbs arī bija saistīts ar grāmatām?
Kristiāna Kuzmina: Jā, viņš kādu laiku strādāja Štāla spiestuvē par burtlici, bet pamatā viņa maizes darbs tomēr bija dzeja, sevišķi mūža beigās, kad viņš izpostīja savu dzīvi ar alkoholu. Tad jau arī draugi palīdzēja finansiāli, jo naudiņa, kuru viņš saņēma par publikācijām, aizgāja alkoholā. Nereti draugiem nācās arī palīdzēt samaksāt rēķinus un pārliecināties, ka viņam vispār ir, ko ēst.
Fascinējoši arī tas, ka viens no Tauna pirmajiem pirkumiem, kura čeks ir saglabājies un tiks izstādē būs skatāms, bija rakstāmmašīna.
Kristiāna Kuzmina: Jā, pieļauju, ka tas varētu būt viens no viņa lielākajiem dzīves pirkumiem, jo naudas jau nebija daudz. Viņš vienkārši izvēlējās savu dzīvi veidot citādāk nekā citi trimdas kultūras darbinieki.
Ilze, kādas ir jūsu atmiņas par Linardu Taunu?
Ilze Auzere: Man bija kādi 12 gadi, kad Linards mira. To dienu atceros ļoti spilgti. Mana krustmāte Mudīte Austriņa bija viena no "Elles ķēķa" mūzām, viņa gan ar Linardu, gan citiem bija ļoti tuvi. Es kā bērns tiku vesta uz "Elles ķēķi", citreiz tāpat vien aizbraucām pie Linarda. Tās ir ļoti spēcīgas manas bērnības atmiņas, un tas man ir ļoti daudz devis. Jūtos priviliģēta, ka varēju daļu bērnības pavadīt ar dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem. Tā bija daļa no manas dzīves, tie bija mani cilvēki. Bija sajūta, ka esmu ar cilvēkiem, kas ir kā ēteriskas būtnes, un es piedalos vidusposmā, kaut kur starp debesīm un zemi.
Visu mūžu esmu novērtējusi skaistus, vīrišķīgus vīriešus un atceros, ka sešu gadu vecumā skatījos uz Linardu un domāju – cik viņš ir atraktīvs. Man patika viņa mati, viņa vaibsti, viņam piemita tas, kas ir mūžīgi meklējams – vīrietis ir vīrišķīgs, bet tajā pašā laikā arī maigs. Un Linards tāds bija.
Kādas Jums šobrīd ir attiecības ar viņa dzeju?
Ilze Auzere: Man ir visu "Elles ķēķa" dzejnieku krājumi. Ik pa laikam kaut ko palasu. Viņu rakstītajā tik spilgti parādās, cik ļoti viņi pārdzīvoja, ka bija trimdā, ka bijis jābēg. Citi inteliģenti cilvēki ļoti novērtēja Ņujorku un tās kultūru, bet viņi tik ļoti alka Latvijas. Šī sāpe viņos dzīvoja, un tāpēc viņi varēja tik skaisti rakstīt. Ņujorkas tēli krasi atšķīrās no latviskās vides, kurā viņi noturēja dvēseli un omulību, bet Ņujorku tomēr jūt visā viņu dzejā. Linards Manhetenu mīlēja, par to nav šaubu. Viņš bija ļoti jūtīgs un labs cilvēks.
Kristiāna, tev mājās uz plauktiņa pie mīļajām lietiņām stāv arī Linarda Tauna fotogrāfija. Kā atradi Linardu un kad saprati, ka viņš ir tavs dzejnieks?
Kristiāna Kuzmina: Tas notika studiju gados, kad ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu baltu filoloģijā. Viens no mazajiem brīnumiem manā dzīvē ir tas, ka pie manis atnāk gan īstās grāmatas, gan īstie autori – viņi vienkārši paši uzrodas. Tā bija arī ar Linardu Taunu. Kad vajadzēja domāt par bakalaura darba tēmu, mans mīļais profesors Viesturs Vecgrāvis ieteica Taunu. Es jau neko daudz par viņu nezināju – tik, cik tika stāstīts studijās. Man bija pat tādas kā šaubas par to, kas īsti mani gaida, vai tikšu ar to galā, vai viņu "atkodīšu". Bet tur nebija nekā laužama, Tauns atnāk pats. Viņa dzeja mani burtiski pārņēma uzreiz, kā sāku strādāt pie bakalaura darba – daudz raudāju, ļoti par viņu pārdzīvoju, tāpēc ar laiku sāku uzskatīt viņu par savu dvēseles radinieku. Viņš man ir kā dvēseles brālis. Es par viņu uzrakstīju gan bakalaura, gan maģistra darbu. Liels paldies profesoram Vecgrāvim, kurš man parādīja Taunam tuvas personības, jaunas dzejas šķautnes. Tā ir milzīga bagātība manā dzīvē. Protams, arī tas, ka varu strādāt muzejā ar viņa materiāliem un kolekciju. Kad pirmoreiz pieskāros viņa manuskriptiem, tas bija emocionālākais brīdis, tas mani joprojām aizkustina, kaut gan tas notika pirms četriem gadiem. Tu turi rokās tās pussabirušās, trauslās lapiņas – tur parādās tas laika trauslums, likteņa trauslums. Tas savā ziņā ir ļoti simboliski.
