Un vēl viņa ir pārliecināta, ka vissvarīgākā ir dzīvā saikne ar rakstnieku, kas aizslauka stereotipus par muzeju kā putekļu krātuvi.
Literatūrzinātniece zina stāstīt, ka viņas mūža pētījumu galvenais objekts – Rūdolfs Blaumanis – visvairāk rakstījis savā "Braku" istabiņā, kā pats ironizējis, pie sava "rakstāmgalda", par kuru kalpojušas uz diviem krāģīšiem uzliktas klēts durvis.
Toties visglaunākais rakstāmgalds bijis Andrejam Upītim, un tas vēl aizvien apskatāms rakstnieka muzejā. "Viņa manuskripti ir apbrīnas vērti – tik ļoti skaidri, tik precīzi, bez labojumiem. Tie rāda, cik cilvēks rakstot bijis ļoti koncentrējies," intervijā Liegai Piešiņai pārraidē "Mākslinieka darbistabā" stāsta Līvija Volkova, kura savus pētījumus par Rūdolfu Blaumani spējusi pasniegt tā, lai mēs viņā teju vai iemīlētos.
Par savu darbistabu viņa sauc Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju. "Tas bija sākums. To uzskatu par savu dzimto vietu muzeju jomā,” saka Volkova. Strādājot pie jaunākās grāmatas – Blaumaņa vēstuļu izdevuma –, viņas darbistaba bijusi trijās vietās: "Protams, sēdēju pati pie sava galda mājās, bet galvenokārt – Rakstniecības un mūzikas muzeja lasītavā un Misiņa bibliotēkas lasītavā.
Ja runa par vēstures grāmatām, visu salīdzinu ar oriģinālu – visus labojumus laboju atpakaļ, ko redaktori centīgi salabojuši pēc savas izjūtas un zināšanām, "kā vajag".
Blaumanim tomēr ir diezgan daudz Ērgļu izloksnes un vārdu formas."
Literatūrzinātniece spriež, ka ar rokrakstu lasīšanu vispār esot dīvaini. Īpaši jau vecā ortogrāfija ir specifiska. "Cilvēka uztvere iestādīta tā: ja nav ļoti skaidri melns uz balta rakstīts, reizēm arī es uztveru tā, kā vajadzētu būt pareizi. Tāpēc liels juceklis ir ar "S" un "Z", kas tas pats "S" vien ir, tikai ar pārsvītrotu ķepiņu. Tāpēc vienā brīdī izrādījās, ka Blaumanis tomēr rakstījis "zeptembris", nevis "septembris"," ar smaidu stāsta pētniece un jūsmo par Misiņa bibliotēku, kurā paveroties visa pasaule. "Ir vecie kalendāri – piemēram, Vidzemes kalenderis. Ja jāskaidro kaut kas par cariskās ģimenes locekļiem, tur ir viss!”
Par rakstniekiem un viņu darba virtuvi Volkova runā kā savējiem un neslēpj, ka savā ikdienā sastopas ar detektīva cienīgām situācijām.
"Kad mana draudzene Saulcerīte Viese vēl bija mūsu vidū, mēs ik pa laikam mainījāmies ar interesantiem kriminālromāniem, smejot, ka tā ir mūsu profesionālā darbošanās – kā detektīvam, meklējot sakarības. Jo tieši detaļas ir tās, kas visu atdzīvina.
Detaļas vienmēr ir pašas svarīgākās!”
Vēsturniece labprāt atklāj arī citas sava darba aizkulises: "Lai smadzenes darbotos, varu rakstīt tikai ar roku – ar savu pildzīmuli. Tāpēc redakcijai ar mani ir sarežģīti! Ar mani nav viegli strādāt – ik pa laikam kaut ko pārdomāju, laboju, turklāt laboju jau gatavajās izdrukās. Jā, skatos arī ekrānā, bet to neizjūtu kā savu tekstu. Druscītiņ jau esmu arī divdesmitajā gadsimtā, un uz rakstāmmašīnas rakstu tīri labi, bet tikai pārrakstot. Taču man to papīru jeb rokas saikni ar smadzenēm vajag! Protams, visi papīri ir bezgalīgi saķēpāti."
Par vispārzināmo patiesību, ka vēl joprojām daudz ir to, kuri nevēlas iet uz muzeju – jo pirmais, ko pamana, ir putekļi, un ne jau burtiskā nozīmē, literatūrzinātniecei ir savs ieskats: "Šis uzskats varētu nākt no sendienām. Pati muzejā sāku strādāt 1966. gadā, un tad jau tur bija dzīvība, kustība.
Tā jau ir: ja "putekļiem" nav saiknes ar dzīvo rakstnieku un rādi tikai bildītes – tas skolēnos var radīt pretestību.
Kopā ar kolēģiem ļoti daudz lauzījām galvu, pūlējāmies, aizrautīgi strādājām – ir ļoti svarīgi, kā to pasniedz, kā māk saikni ar dzīvo atrast.” Tieši tāpēc svarīgs ir viss, arī rakstnieka īpašumā esošais gluži ikdienišķais priekšmets, kas ar laiku var iegūt nacionālās vērtības statusu.
