Savā ziņā tā ir rakstnieka ironija par daudziem latviešiem piemītošo pagātnes un tradicionālā dzīvesveida idealizēšanu, bet, kad viņš romānu rakstīja, viņam ne prātā nenāca, ka romānā varēs atrast tik daudz paralēļu ar tieši šī laika noskaņām, kādās dzīvojam vairākus pēdējos mēnešus.
Iecere romānam “Pasaules vēsture” Paulam Bankovskim radās pirms aptuveni pieciem gadiem. Viens no impulsiem bija atkal kaut kur publiskajā telpā dzirdētā jūsma par tradicionālo latviešu dzīvesveidu kā ideālu, uz ko tiekties arī šodien. Tas rakstniekam vienmēr šķitis absurdi, un tāpēc var teikt, ka romāns ir sava veida ironija par to.
Bankovskis stāsta: “Šī ideja par tradicionālajām vērtībām man šķiet pilnīgi absurda mūsdienu pasaulē.
Tāpēc, ka šajā globalizētajā interneta pasaulē kaut kādas nošķirošas vērtības ir grūti vispār saprast. Un mēģināt tās aizstāvēt ir absurdi.”
No šī impulsa arī pēc tam uzbūvēts ļoti apjomīgais – 600 lappušu biezais – romāns, kura darbība notiek tālā nākotnē – aptuveni 3000. gadā. Naftas vairs nav, elektrības nav, digitālās pasaules nav, cilvēki dzīvo skalu gaismā, un katra nācija iekārtojusi savu dzīves telpu atbilstoši saviem ideāliem.
“Latvieši to, protams, ir iekārtojuši atbilstoši viensētai. Francūži un vācieši ir iekārtojuši citādi. Bet valodas ir sajaukušās kopā un visi runā vienā valodā,” skaidro autors.
Romāna galvenie varoņi ir latviešu ģimene, no kuras māte ar mazo dēlu paliek mājās, lai rūpētos par saimniecību, bet tēvs ar meitu dodas pasaulē pētīt melnās asiņu sērgas noslēpumu, kas tieši tobrīd valda pār pasauli. 3000. gadā pie debesīm spīd trīs mēneši un cilvēki iztēlojas, ka zeme ir plakana. Piecu gadu laikā, kad romāns tapa, rakstniekam ne prātā nenāca, ka tā noskaņas kaut kādā ziņā tik ļoti sasauksies tieši ar šo laiku, kad romāns nāk klajā.
“Tas jocīgi sagadījies. Es to uzrakstīju, un tad sākās visa šī epopeja ar epidēmiju. Kaut kā tā tiešām dīvaini,” norāda Bankovskis.
Kā atzīst vēsturnieks Gustavs Strenga, viņam, lasot Bankovska romānu un redzot šodien pasaulē notiekošo, sācis šķist, ka nākotne kā atgriešanās pagātnē nemaz tik neticama nav.
“Tā ir tāda interesanta lieta, ka tas, par ko raksta Pauls, kaut kādā ziņā notiek tagad.
Bet vispār, manuprāt, tādai labai un interesantai literatūrai, protams, tas ir raksturīgs – ja autors ir vēlējies kaut ko būtisku pateikt – tad šādas paralēles var rasties.
Un tas, man šķiet, zināmā mērā saistīts ar autora intelektuālo pasauli, - ja tā ir plaša, ja viņam ir daudz interešu un viņš tās spēj ietērpt tekstā, tad vēlāk tie, kas lasa, spēj paši iedomāties noteiktas lietas un sasaistīt ar to, kas notiek romānā,” vērtē Gustavs Strenga.
Gustavu Strengu īpaši fascinē valoda, kādā runā romāna varoņi. Tā kā viņi dzīvo latviešiem ideālā pasaulē, tad viņi runā mūsu ausīm visai arhaiskā, naivā un bērnišķīgā valodā, aptuveni tā, kā latviešu valoda varēja skanēt 19. gadsimtā.
Pauls Bankovskis arī pats atzīst, ka ļoti piestrādājis pie šīs valodas izteiksmes, rūpīgi iedziļinājies 19. gadsimta Bībelē, latviešu buramvārdos un vēl citos avotos.
Šai ziņā Gustavs Strenga nekādu ironiju nesaskata, gluži otrādi - Bankovskis, viņaprāt, atklājas kā ļoti erudīts rakstnieks, kurš pret valodu un mūsu kultūras mantojumu izturas ar lielu pietāti.
“Es teiktu, ka tas ir ļoti daudzslāņains darbs.
Manuprāt, šo romānu nevar salīdzināt ar viņa pārējiem darbiem, kas ir tādi ļoti reālistiski, šeit ir daudz vairāk mistikas.
Zināmā mērā tā ir zinātniskā fantastika vai kaut kāda nākotnes utopija, bet pasniegta tādā patīkami naivā 19. gadsimta latviešu valodā,” komentē Strenga.
Paula Bankovska romāns “Pasaules vēsture” tikko nācis klajā, bet viņš turpina darbu pie divām citām grāmatām – romāna par Kārli Skalbi un darba par Arnoldu Plaudi. Tās abas iecerēts pabeigt jau šogad.
