Romāna “Kalendārs mani sauc” nosaukums ir interpretējams dažādi. Andris Kalnozols Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzīmēja – jo daudznozīmīgāk, jo labāk: “Man tas nosaukums bija skaidrs uzreiz. Es būtībā sāku ar to, ka es izdomāju nosaukumu. Nevis izdomāju, es viņu vienkārši sapratu. Tajā brīdī, kad es sapratu, kā galvenais varonis raksta, kā viņš runā un kā viņš skatās uz pasauli, man bija skaidrs, ka būs šis mazliet ačgārnais, daudznozīmīgais nosaukums, kuru var saprast gan kā “Mani sauc Kalendārs – mans vārds ir Kalendārs” vai “kalendārs mani sauc” – kā mani sauc dienas, mani sauc dzīve uz priekšu un tā tālāk.”
Andris Kalnozols literatūrā ienācis no teātra, arī romānā rakstnieks ir ielicis savu daļu no teātra studijās apgūtajiem paņēmieniem: “Es vispār sāku kā aktieris. Es esmu profesionāls aktieris. Arī grāmatu es esmu rakstījis, izmantojot visus nepieciešamos aktiermeistarības instrumentus.
Mēs to varam uztvert kā manu monoizrādi. Viņa nav izspēlēta, bet loma ir uzrakstīta.
Es esmu literatūrā ienācis no teātra aizkulisēm. Ar šo savu teātra pamatu un teātra izglītību gan kā režisoram, gan kā aktierim, gan kā pēc aicinājuma dramaturgam es esmu ļoti priecīgs un jūtos ar spēcīgiem pamatiem mākslā.”
Starp Andra Kalnozola darbiem ir izrādes “Benzīnvīrs” un "Labākais cilvēks Tahkurannā" teātrī "Dirty Deal Teatro", kā arī "Aizvakar vienmēr" Ģertrūdes ielas teātrī. Viņš ir arī libreta autors “Koku operai”.
“Koku opera, tur bijuši trīs notikumi. Tas sākās kā mūsu kopprojekts ar Annu Ķirsi “Sansusī” 2016. gadā. Tad ar atkārtojumu, mazliet pārtaisītā versijā 2018. gadā un 2019. gadā Somijā dabas liegumu mežos. Katru reizi tas piedzīvoja savas pārvērtības un citādāku pieeju izpildījumam, ko noteica vietas apstākļi,” stāstīja Kalnozols.
Autors atzina, ka runāt par pagājušiem darbiem nav vieglākais uzdevums: “Es labprāt runāju par darbiem, kas ir pagājuši, bet man ir ļoti grūti atrast to emocionālo saķeres punktu, lai izklausītos, ka mani tas joprojām interesē.
Patiesība ir tā, ka pirmizrādes dienā es no izrādes atvados.
Es nekad vairs pēc tam nemēdzu atgriezties ne domās, ne kaut kā pārtaisīt vēlāk, man nepatīk to darīt. Pirmizrāde ir tā diena, kad es atvados emocionāli no tā, ko es esmu izdarījis. Arī no “Kalendāra” es esmu šajās dienās jau prom.”
2016. gadā Andris Kalnozols uzsāka darbu pie izrādes “Kazanova” iestudējuma Latvijas Leļļu teātrī. Iestudējumu viņš nepabeidza, jo piedzīvoja izdegšanas sindromu.
“Es saskāros ar izdegšanu, mazliet pārforsēju ar savu darba apjomu tajā laikā. Es ļoti pārspīlēju darba nozīmi savā tā brīža dzīvē. Mani jau tomēr teātra vadība brīdināja, ka nevajag šādi pārforsēt, ka izskatās, ka es jau kūpu, un visi bija ne pa jokam satraukušies. Laikam tam bija pamats, es vienīgais to jutu, bet kaut kā ignorēju. Tādas lietas nevajag ignorēt,” stāstīja Andris Kalnozols.
Piedzīvotais licis pārvērtēt savu attieksmi pret darbu:
“Es vairs neuzskatu, ka darbs ir galvenais cilvēku raksturojošas lielums.
Toreiz es uzskatīju, ka, ja es uztaisīšu ģeniālu “Kazanovas” iestudējumu, tātad es būšu ģeniāls, superīgs režisors, brīnišķīgs mākslinieks, ārkārtīgi oriģināli domājošs cilvēks, ārkārtīgi augstu vērtējams. Ja es to nedarīšu, tad es esmu attiecīgi nekam nederīgs. Nedrīkst šādas likmes izdarīt uz darbiem. Viennozīmīgi var kaut kas nesanākt un var sanākt savādāk, un, paldies Dievam, bieži vien sanāk savādāk, nekā tu esi sākumā iztēlojies.”
