Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” saruna ar mūža balvas saņēmēju norit Rīgā, mājā, uz kuru viņa atgriezusies pēc daudzu desmitu gadu prombūtnes trimdā. No šīm pašām mājām Muižnieces tēvs – žurnālists, rakstnieks Jūlijs Lācis – reiz tika izsūtīts bojāejai Astrahaņas cietumā, bet māte – dzejniece, rakstniece Rūta Skujiņa – ar divām meitām devās bēgļu gaitās – vispirms uz Vāciju, bet tad uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Zigfrīds Muktupāvels: Vai jūs esat piefiksējusi, kurā brīdī tapa skaidrs, ka latviešu valoda, literatūra būs jūsu dzīves pamatu pamats? Bija kāds lūzums, vai arī tas no ģimenes plūdeni gāja un nekādas izvēles nebija?
Lalita Muižniece: Ar literatūru man tiešām nebija izvēles. Tētis iemācīja lasīt, kad man vēl nebija četri gadi. Līdz ar to literatūra bija neizbēgama.
Ko jūs lasījāt, kad vēl pavisam bērns bijāt, kad tētis mācīja?
Sākumā lasīju visādas grāmatas. Šajā istabā bija tāds plaukts, kas pilns ar grāmatām. Tagad nepateikšu, tieši kuras grāmatas. Vēl tēvs, kurš bija žurnālists, kā jūs zināt, braukāja šur un tur un veda grāmatas no visādām svešām malām ar dīvainiem burtiem, kā piemēram, no Japānas. Atceros tādu grāmatu ar skaistām bildēm. Saprotams, lasīt es to nevarēju, bet bildes apskatīt varēju.
Vēlāk sāku lasīt “Atpūtu”. Mums visas “Atpūtas” bija iesietas un stāvēja apakšējā plauktā. Es vilku ārā un lasīju – sākumā tās nodaļas, kas bērniem bija domātas. Man ļoti patika visi jociņi un Dreslera pantiņi. Dažas dumības atceros vēl šobaltdien.
Kad nu es biju lielāka – man bija kādi septiņi gadi –, uzgāju, ka grāmatu plauktā ir arī tādi romāni, piemēram, Kārļa Ieviņa “Mājas ezermalā”. Ļoti aizrautīgi tur viss kas notika – mīlestība, ciešanas un kas tik ne.
Es mēģināju lasīt tā paslepeni, jo man kaut kur bija tāda sajūta, ka māte nebūs sevišķi apmierināta, ka lasu romānu. Droši vien tā nemaz nebūtu bijis, bet tā likās, ka varētu būt.
Jums visu laiku ir saistība ar latviešu literatūru, esat lasījusi ļoti daudz. Jums literatūrā ir kādas virsotnes, rakstnieki, kas vienmēr likušies apbrīnojami?
Pirmais rakstnieks, ko es tiešām iemīlēju, bija Kārlis Skalbe. Mums mājās bija viņa pasakas ar visādām ilustrācijām. 1942. vai 1943. gadā iznāca krājums “Sirds bagātība” ar pasakām, stāstiem un dzejoļiem, kas kļuva par manu vismīļāko grāmatu tajā brīdī.
Es biju liela lasītāja – lasīju visu, kas gadījās pa rokai.
Vēlāk, kad mēs jau bijām projām no Latvijas un vairs nebija tā grāmatu plaukta, kur būtu varējusi izvilkt jebko, mana māte aizņēmās grāmatas no tiem, kas bija no Latvijas ko paņēmuši līdzi. Vēlāk jau Vācijā sāka izdot grāmatas. Zviedrijā iznāca vairāk. Tās grāmatas aizgāja uz visām malām. Mēs ar māti cīnījāmies. Viņa, piemēram, dabūja Jaunsudrabiņa “Aiju”. Saprotams, ja viņa ir dabūjusi, viņa arī lasa. Tagad māte iziet kaut kur ārā (mēs dzīvojām barakās) un pa to laiku Lalitai grāmata rokā, uzkāpj savā divstāvu gultiņā, ieslēpjas, it kā neviens tur viņu nevarētu ieraudzīt un lasa. Atnāk māte un [prasa]: “Kur ir mana grāmata?” Grāmata ir paslēpta zem spilvena. Tā mēs pamīšus tās grāmatas izlasījām.
No pasaules lielajiem rakstniekiem toreiz arī bija ko lasīt vai tikai latvieši?
Bija, protams. Sākumā gan visādos tulkojumos. Pirmā tulkotā grāmata, ko es arī izlasīju Vācijas nometņu laikā un kas man ļoti patika, bija par Sanmikelu [“Stāsts par Sanmikelu”], un tad bija Edgara Alana Po grāmatiņa ar visādiem šausmu stāstiem, ko laikam Zviedrijā izdeva – “Melnais kaķis”. Man bija draudzene, ar ko mēs pa nometni staigājām, un es viņai stāstīju šos stāstus un mēs abas divas šausminājāmies.
Vēlāk, nonākot Amerikā, bija jāiemācās angļu valoda, lai varētu iet skolā. Varēja lasīt visu ko. Viena no grāmatām, kas mani ļoti ietekmēja, bija Dostojevska "Brāļi Karamazovi". Kaut kā dziļi trāpīja Aļoša ar savu pieeju dzīvei.
Jūs jau pieminējāt bēgļu gaitas, pārbraukšanu uz Ameriku, jaunas dzīves sākšanu. Vai literatūra ir tā, kas jums palīdzējusi izturēt?
Noteikti. Domāju, ka būšu izlasījusi visas grāmatas latviešu valodā, ko izdeva tajos laikos, kad mēs jau bijām Amerikā. Jūs jau zināt visus tos daudzos apgādus, kādi mums bija.
Visas grāmatas nevarējām nopirkt, bet māte aizņēmās un viss agrāk vai vēlāk nonāca pie mums.
Jūs dzīvojāt vidē, kur latviešu kultūra bija sarežģīti saglabājama vai arī gluži otrādi? Kāda bija tā dzīve? Kāda bija tā darbošanās, lai latviešu valodu sargātu, uzturētu?
Ja par mūsu ģimeni – nebija nekādas domas, ka mēs varētu runāt kādā citā valodā. Tas bija dabīgi. Zinu, ka bija daudzas ģimenes, kur tas tā nenotika, jo bērni diezgan ātri iemācījās angļu valodu un arī mājās mēģināja runāt angliski. Varbūt bija ģimenes, kur latviešu valoda nebija tik nozīmīga. Bija arī vecāki, kas nosprieda – lai bērniem būtu vieglāk, mēs arī runāsim angliski. Tas notika arī daļā manas ģimenes. Mana māsīca ar saviem bērniem arī sāka runāt angliski, jo skolotāja bija teikusi, ka bērni varētu atpalikt, ja runās nezin kādā svešā valodā, kas, protams, nebija taisnība.
Jūs sākāt sabiedrisku darbu, lai palīdzētu tiem, kas šaubās? Kāds bija iemesls, kāpēc jūs sākāt strādāt latviešu skolā?
Mēs aizbraucām uz Ameriku un pašā sākumā bijām vidē, kur nebija neviena latvieša. Mēs ar māti nevarējām dzīvot kopā, jo viņai bija darbs vienā mājā un mūs ar māsu ielika citā, pie tādiem vecākiem amerikāņiem. Viņi sagaidīja, ka šīs divas meitenes asimilēsies ļoti ātri un kļūs par amerikānietēm. Bet mēs jau bijām tādā vecumā – man bija 14, māsai 12 gadi – ka nebijām tik viegli asimilējamas.
Pēc gada nonācām Mičiganā, kur Kalamazū pilsētā bija salasījušies diezgan daudzi simti latviešu. Vienā brīdī bija pat vesels tūkstotis. Es iesaistījos visādās jaunatnes lietās, spēlēju volejbolu kā traka, kamēr mammīte teica: “Tu to bumbu tikām mētāsi, kamēr izmētāsi visu prātu no galvas.” Ne tikai pati mētāju, bet arī skrēju skatīties, kā mūsu puiši spēlēja volejbolu, basketbolu ar amerikāņu sporta komandām. Piedalījos tautas deju grupā. Kalamazū mums bija enerģiskais Aivars Ruņģis, kurš izdomāja, ka vajadzētu radīt latviešu jauniešu žurnālītī, ko nosauca par Kalamazū Latviešu jaunatnes kopas biļetenu. Viņš uzaicināja jauniešus piedalīties, un es arī aizgāju. Man visa tā lieta tīri labi patika.
Tas bija tas pirmais grūdiens? Jūs pirms tam ar kaut ko rakstījāt?
Es rakstīju. Pirmie publicētie darbi ir angļu valodā. Kad gāju amerikāņu skolā, mums iznāca drukāts skolas žurnālītis.
Mani pirmie drukātie dzejoļi ir angliski. Latviski es arī rakstīju, piemēram, visādas piezīmes un savu pirmo stāstu 15 gadu vecumā, kad man likās, ka dzīve ir beigusies, ka viss labais, kas ir bijis, ir pagājis tur nometnē, kur bija draugi, pirmā iemīlēšanās.
Bija jāuzraksta stāsts par to pēdējo ziemu, četrpadsmitgadīgā bērna aizraušanos ar puisi, kuram bija 21 gads un kurš veicīgi vien iemīlējās meitenē, kurai bija 18 gadi. Visas tās sajūtas gandrīz kā “Vēja ziedos” – ciešanas vien bija. Kaut kas skaists arī – tajā gadā, kad jau bijām nonākuši Amerikā, brīvstundās sēdēju un rakstīju savu stāstu.
Jūs bijāt skolotāja. Kā sākās citu skološana?
Kalamazū bērniem jau bija latviešu skola, kad mēs tur nonācām. Skolotāju trūkums jau vienmēr ir bijis. Tagad neatceros, kurš un kāpēc uzaicināja mani tur kaut ko mācīt. Sākumā es latviešu skolā mācīju ģeogrāfiju.
Bet par ģeogrāfi tomēr nekļuvāt…
Nē, nē. Tas bija tāpēc, ka man nebija pietiekoši laba latviešu valoda, lai es to varētu mācīt. Baltu filoloģe Rasma Sināte, noklausījusies, kā es runāju, lielās šausmās teica: “Kā jūs varat mācīt latviešu skolā, ja jūs neprotat daudzskaitļa 2. personas galotnes?” Un viņai bija pilnīga taisnība – es tiešam nepratu. Es par to sevišķi nedomāju. Kad sāku rakstīt, piemēram, “Jaunajai Gaitai”, tur jau bija korektore, kas izlaboja, – tātad man atkal nebija par to jādomā.
Lūdzu pastāstiet par valodas mācīšanu.
Mums bija dažādi kursi, piemēram, sešu nedēļas nogaļu kursi. Šajos kursos uzaicināju lektorus par dažādiem tematiem – latviešu valoda, literatūra, folklora, vēsture, politika, dziedāšana un gan jau vēl kaut kas. Jaunieši sāka interesēties un prasīt, vai [latviešu valodu] būtu iespēja mācīties kādā universitātē, kur varētu dabūt ieskaites tādā akadēmiskākā vidē. Rietummičiganas Universitātē, kur es pati biju dabūjusi savu bakalaura grādu, pazinu cilvēkus, un mans vīrs Valdis Muižnieks, kurš bija ļoti enerģisks cilvēks, bija ar mieru sākt mēģināt kaut ko organizēt, ja tāda iespēja būtu. Mēs aizdevāmies uz universitātes valodu fakultāti un tālāk uz administrāciju. Bija pretimnākšana, ka sākumā ko varētu pagudrot pa vasaras semestriem. Tā tas arī sākās.
Cik liela interese bija no studentiem?
Programma galvenokārt bija domāta latviešu izcelsmes bērniem.
Mums bija arī iesācēju kursi, kur lielākoties piedalījās tādi, kuriem bija kāda saistība ar latviešiem – pieprecēti, taisījās precēties, draudzējās vai arī bija no tā sauktajām jauktajām ģimenēm,
kur viens no vecākiem bija amerikānis un visi runājuši angliski, bet kaut kādu iemeslu dēļ šis jaunais cilvēks bija izdomājis, ka grib mācīties latviešu valodu. Tādi amerikāņi, kuriem nebija nekāda saistība ar latviešiem, mums bija ļoti nedaudz. Bija pāris, kuriem interesēja Austrumeiropas vēsture un kaut kā Latvija bija iekritusi prātā. Bija arī viena meitene, kas skatījusies uz stundu sarakstu universitātes katalogā un izdomāja, ka latviešu valoda un literatūra izklausās interesanti, eksotiski. Vienu semestri nomācījās, un tad viņai arī pietika.
Šobrīd esat gandarīta par to, ko jums izdevās izdarīt šajā universitātē?
Jā.
Universitātē skatījos studentu sarakstus, un pa šiem 20 vai cik tur tiem gadiem iznāca, ka mums bija 802 studenti.
Pirmo reizi es saskaitīju un iznāca 1432. Vēlāk man prasīja, kāpēc šāda atšķirība. Toreiz katru gadu skaitījām visus, kas bija. Ja kāds bija divus gadus, tad mēs viņu pieskaitījām, protams, divreiz. Pēc tam sāku skatīties, ka tomēr jāskatās ķermeņi.
Liela daļa no maniem bijušajiem studentiem tagad dzīvo Latvijā, piemēram, Pauls Raudseps ir žurnālā “Ir”, Vita Tērauda ir Saeimā. Par tiem ir prieks. Liela daļa no tiem, kas nedzīvo Latvijā, uz šejieni brauc [ciemos].
Jūs sekojāt līdzi literatūrai, kas tapa okupētājā Latvijā. Kā jūs vērtējat to, kas šeit notika? Kādas toreiz bija domas, un vai tagad tās ir mainījušās?
Jāsāk ar to, kur mēs vispār dabūjām šo literatūru. Pati pirmā saskare bija ar grāmatām, ko manai mātei atsūtīja māsa un draudzene. Es lasīju, bet kaut kā nebija... Tas bija 50. gados. Pirmā grāmata, kas man lika padomāt, ka kaut kas interesants tomēr varētu būt, bija Zigmunda Skujiņa “Kolumba mazdēli”. Bija tāda sajūta – ej, bet tur tomēr top arī literatūra!
Uz 60. gadu beigām mēs jau varējām tikt pie grāmatām, kas bija normāla literatūra.
No prozas, piemēram, Regīna Ezera, Alberts Bels. Dzeja – Vācietis, Ziedonis, Čaklais, Belševica, kas sajūsmināja visus, un Māra Zālīte ar savām lugām. Viņai bija pāris ļoti spēcīgi dzejoļi, kas parādījās “Karogā”. Vēlāk dzirdējām, ka tos dzejoļu neesot bijis domāts publicēt. Mani studenti pat uzveda Māras Zālītes lugu “Tiesa”.
Jūs taču zinājāt, ka šeit viss ļoti smagā veidā tika cenzēts. Vai mācījāties lasīt starp rindām?
Zinājām. Skatījāmies uz šo rezultātu, un likās pavisam normāli. Mēs jau nezinājām, kas tieši, piemēram, Māras Zālītes lugā bija izcenzēts, ja bija. Vai arī Ziedoņa, Čaklā dzejā. Tikām pie dzejoļa "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", un tas gāja no rokas rokā. Dzīvojam līdzi Belševicas aizlieguma gadiem no 1969.–1974. 1974. gadā es nonācu Latvijā un satikos ar Laimu Līvēnu. Viņa sajūsmā teica: “Bet tu zini, ir publicēts Vizmas dzejolis!”.
Jūs prasāt, vai mēs zinājām par cenzūru, – protams, mēs zinājām.
Vai jūs kādreiz esat dalījusi – tā ir trimdas literatūra, bet tā okupētās Latvijas literatūra? Tās ir divas dažādas pasaules, vai arī to tā nevajadzētu dalīt?
Tajā laikā tas vienkārši tā pilnīgi fiziski iznāca – bija grāmatas, kas iznākušas trimdā, bet tad sāka nākt šīs grāmatiņas.
Man bija mans mīļāko grāmatu grāmatplaukts. Tur blakus sēdēja Gunārs Saliņš, Linards Tauns, Vizma Belševica, Māris Čaklais – visi man mīļie dzejnieki un tāpat arī prozisti.
Bet nevar uz mani skatīties, jo es varbūt nebiju tāds tipisks trimdas cilvēks. Bija tādi, kas Latvijā izdoto literatūru vispār nelaida savā mājā pa durvīm iekšā. Rietummičiganas Universitātē, mācot literatūru, mācījām gan to, kas iznāca ārpus Latvijas, gan arī to, kas Latvijā.
Mācību programmu universitātē jūs pati sastādījāt?
Es nebiju vienīgā skolotāja – mēs kopā. Mums bija arī bibliotēka, kurā mēģināja aizliegt ievietot Latvijā izdotās grāmatas. Es nezinu, vai pārliecinājām, bet katrā ziņā mēs citējām visādus bibliotēku ētikas kodeksus, cenzūras lietas un tamlīdzīgi. Galu galā panācām to, ka mūsu studiju programmas bibliotēkā, kas atrādās atsevišķā ēkā, ko nosauca par Latviešu studiju centru, varējām ievietot visu.
Jūs pieminējāt 1974. gadu. Daudzi tagad ir lasījuši un zina to, ko jūs rakstījāt savās atmiņās. Vai tas ko izmanīja tajā, ko domājāt par Latviju, par tās literatūru?
Attiecībā uz literatūru tas neko neizmainīja. Kā es teicu, man ar Latvijas literatūru bija pilna māja. Izmainījās vien manis pašas izjūtas. Visu mūžu nav bijusi reize, kad es būtu jutusies kā nelatviete jeb kā amerikāniete. Pati Latvija bija kā aiz septiņiem zieģeļiem aizzieģelēta – nepieejama. No vienas puses, tu emocionāli juties piederīgs Latvijai, bet [no otras puses] – varbūt Latvija tevi nemaz negrib ņemt pretī. Pēc 1974. gada apciemojuma, kas bija ārkārtīgi īss, – Rīgā drīkstējām būt tikai 10 dienas –, satiekot radus un arī brīnišķīgus cilvēkus ārpus mana radu loka, es jutu, ka mani pieņem. Kā es rakstīju grāmatā – kā gulbis, kas peld pa kanālu ar neapcirptiem spārniem. Man ir vieta Latvijā, es esmu daļa no šejienes. Aizbraucot atpakaļ, bija skaidrs, ka nekāda pārcelšanās uz Latviju nevar notikt, bet tas kaut kur vairs nebija tik svarīgi.
Kā jūs dzirdat valodu? Kāda tā skanējusi jūs ģimenē pēc kara? Kāda tā Latvijā vai Amerikā skan šodien? Vai valoda ir mainījusies un ja ir, tad uz kuru pusi?
Ja jūs klausāties manu runāšanu, varat pateikt, ir vai nav mainījusies.
No jums nevaru.
Kā es teicu – mūsu ģimene runājām latviski, nebija pat domu, ka ar māti varētu runāt angliski un patiesībā ar māsu arī ne, kaut bijām padsmitnieces un tas ir laiks, kad vismaz savā starpā varēja runāt angliski, bet tas tā nenotika.
Bet tagad valoda ir kļuvusi citādāka?
Valoda ir kļuvusi citādāka. Leksika ir mainījusies, bet ne jau kardinālā nozīmē. Klāt nākuši vārdi un izteicieni, kurus mēs, saprotams, nezinājām. Es kādreiz uzjautrinos, ka intervijās kāds intervētājs uzrakstot manā mutē ieliek tādus vārdus, ko es nekādā ziņā nebūtu varējusi lietot, jo es tādus nemaz nepratu. Ir daži vārdi, kurus es vienkārši nelietoju, kā, piemēram, tas ļoti izplatītais vārds “pasniedzējs”. Man kādreiz skaidroja, ka pasniedzējs ir tikai tas, kas kaut ko pasniedz augstskolās, bet nu tagad pasniedz arī bērnudārzā. Es to vārdu nekad nelietotu mācīšanas nozīmē. Skatījos, ka žurnālā “Ir” Pauls Raudseps šo vārdu bija man ielicis mutē.
Katra paaudze izveido savu runas veidu, savus izteicienus. Tas ir dabīgi.
Jūs to varat pieņemt? Neesat karojoša nometne?
Kāpēc lai es karotu? Tas nāk un aizies, un šis tas paliks, ieviesīsies valodā uz palikšanu. Ja mēs paskatāmies publicētajā valodā, piemēram, no 20. gadiem, tā jau mēs vairs neviens nerunājam un nerakstām.
Kas šobrīd notiek trimdas rakstniecībā? Tas pamats – ilgas pēc brīvas Latvijas – nu ir zudis, jo Latvija jau ir brīva. Vai līdz ar to īsti nav par ko runāt? Vai varētu būt tā, ka trimdas literatūra iet mazumā?
Protams, iet mazumā. Es tagad domāju, ko vispār trimdā publicē no latviešu literatūras. Es…
Ir grūti ko nosaukt?
Jā, ir grūti ko nosaukt. Es skatos žurnālu “Jaunā Gaita”.
Tagad no trimdā sarakstītā tur parādās tikai viena otra apcere, pa kādam dzejolim. Jaunākā paaudze, kas tagad būtu manu bērnu, mazbērnu vecumā – ir ļoti reti no tiem, kas vispār spētu latviski rakstīt literatūru.
Ir viens otrs pavisam apdāvināts, bet ļoti, ļoti maz.
Nākot pie jums, visu laiku galvā bija doma, ka eju pie dzejnieces. Vai tā ir patiesība, ka eju pie dzejnieces?
Kā mana māte teica: “Tas, ko tu esi uzrakstījusi, to kaķis uz astes var aiznest.” Tā jau arī ir. Man ir iznākusi viena dzejoļu grāmata un tad vēl tāda dzejlapiņa.
Bet kas jūs pati sev esat?
Pati sev es esmu Lalita.
Vienkārši Lalitai balvu par mūža ieguldījumu neviens nepiešķirtu.
Nu, es arī brīnījos. Kad Šlāpins man piezvanīja un paziņoja, ka saņemu šo balvu, es viņam prasīju: “Bet pasakiet, par ko?!” Viņš sāka uzskaitīt – par literatūras tuvināšanu kaut kādu, par mācīšanu un pie “Jaunās Gaitas” sākuma esmu bijusi. Neko sevišķi viņš man nepateica, tā ka es īsti nemaz nezinu, par ko man piešķīra. Tas ir ārkārtīgi skaisti, bet vēl aizvien man tas neliekas reāli.
