"Krustpunktā" podkāstā:
- "Spotify" podkāsts
- Apple podkāsts
- Google podkāsts
- Savā lietotnē raksti - Krustpunktā
Jauna epizode katru darba dienu, garums - 52 min.
Arnis Krauze: Nora, tavā darbu kalendārā starp daudziem citiem plāniem šopavasar bija vismaz sešu grāmatu festivālu apmeklēšana dažādās pasaules valstīs, turpinot iepazīstināt ar “Mātes pienu” un ar citiem darbiem. Un, protams, Covid-19 šiem un citiem plāniem pārvilka treknu strīpu, un tā vietā – pašizolācija tavā Ikšķiles mājā, par ko droši vien priecīgs ir tikai tavs draugs un sargsuns Pērkons, ka tik ilgu laiku bija mājās. Kā tev šie mēneši ir pagājuši?
Nora Ikstena: Tas pirmais brīdis, es neslēpšos, teikšu – bija tāds ļoti liels šoka moments, jo pēdējos trīs vai četrus gadus es tiešām atrados tādā pilnīgā tranzīta situācijā. Ļoti daudz braucu pa pasauli, man iekšēji pašai visu laiku bija sajūta, ka vajag mazliet piestopēt. Bet tad tas stopkadrs atnāca ar Covid. Un jāteic, tā bija pavisam cita situācija, pirmām kārtām es paliku šķirta no sava drauga, kurš palika Norvēģijā. Pēc tam mana krustmeita Nora Anna palika Anglijā. Un pēkšņi tā pašizolācijas situācija, kurā tagad vajadzētu būt, kā saka, visauglīgākajam, radošākajam laikam, uzlika sākumā tādu vientulības slogu, ko, godīgi sakot, laikam savā dzīvē nebiju piedzīvojusi.
Un tad pamazām, palēnām, lai atrastu to veidu… sākumā gribējās ļoti pieslēgties visam tam, kas notiek apkārt, jo man ir draugi Ņujorkā, mani draugi Milānā, mani draugi Bergamo un, protams, tās ziņas, kas nāca no turienes, bija vājprātīgas. Tā, es atvainojos, miroņu staipīšana, tas bija diezgan smagi. Bet vajadzēja vienkārši pārformēties jaunai dzīvē un tagad, kad es atskatos atpakaļ uz šiem trim mēnešiem, es esmu pārsteigta, cik vājprātīgi daudz, neraugoties uz tām depresīvajām situācijām, kas man bija, es esmu izdarījusi šo trīs mēnešu laikā.
Droši vien viens no tādiem šoka momentiem tev bija arī tas, ka tu saņēmi ziņu, ka tev nepienākas dīkstāves pabalsts.
Jā, tā bija tāda auksta duša. Es domāju – ne jau es vienīgā. Kad es arī mazliet iesaistījos tajā sabiedrības vilnī,
man liekas, ka tas no mūsu Finanšu ministrijas puses tomēr bija tāds duncis mugurā radošajiem cilvēkiem.
Bija taču skaidrs, ka šī situācija mūs absolūti izolē no tā, ko mēs esam pieraduši darīt. Mēs jau neesam pieraduši, tā teikt, grauzt nagus un skatīties griestos. Mēs esam pieraduši ļoti daudz strādāt. Teiksim, arī tie braucieni un festivāli, un tikšanās – tas jau viss ir Latvijas vārda nešana pasaulē. Un, protams, kad tu saņem kaut ko tādu un kad tu vēl saņem kārtējo Valsts ieņēmumu dienesta ziņu par to, ka tavām ārzemju autortiesībām neraugoties uz Covid laiku, tiek ieturēti nodokļi – nu tas viss kopā, teiksim tā, tās bija tādas divējādas sajūtas.
Es gribu pieminēt divas sievietes.
Mūsu ministri Viņķeles kundzi un Lieni Cipuli, kas, man liekas, uz saviem pleciem iznesa visu to slimības gaitas smagumu.
Bet tas, kā reaģēja finanšu institūcijas, īpaši pret radošajiem cilvēkiem… Tās mieles ilgi nevajag turēt, bet tas nebija pareizi, patiešām.
Kādus signālus šis laiks ir sūtījis radošajām industrijām, autoriem, māksliniekiem, brīvmāksliniekiem? Jo viņi pieredzēja, ka burtiski dienas laikā tiek uzlikts pilnīgs stopkrāns visai tavai darbībai.
Tur ir divas puses. Es domāju, ka no tā cilvēciskā viedokļa puses tas nostiprināja pārliecību, ka nekas nav skaistāks un labāks par to, kā mēs satiekamies, esam koncertos, baudām teātra izrādes. (..) Kā šī cilvēciskā domu apmaiņa, radošā apmaiņa – mēs novērtējām aizvien vairāk to, cik tā ir svarīga.
Un tā otra puse ir tā, ka radošās industrijas šādā režīmā, es domāju, pusgada laikā izbeigtos. Jo, protams, visas šīs jaunās tehnoloģijas (..) – tas nav ne radoši, ne auglīgi. Mēs visam kam varam piemēroties un pieslēgties, bet tas nav tas, kas nes šo radošo garu, un to mēs arī esam sapratuši šajā laikā.
Otra puse ir šī finansiālā puse, kur tieši radošās industrijas bija pirmās, kas šo sitienu saņēma – ka daudziem no jums nekas nepienākas.
Teiksim tā, es tam pirmajam smagajam aizvainojumam esmu tikusi pāri, bet no otras puses domāju – es varbūt tā skarbi tajā “Kultūršokā” izteicos par to, ka – ko tad Finanšu ministrijas ierēdņi darīs, ja šīs radošās industrijas izbeigsies? Kā viņi pavadīs savu laiku pēc tam, kad Covid beigsies? Vai viņi lasīs savas finanšu atskaites? Jo daudzi no šiem ierēdņiem un politiķiem ir pirmajās rindās vienmēr visās pirmizrādēs un, vārdu sakot, grozās ar šampanieša glāzi rokā.
Viņiem ļoti patīk pabūt radošajā vidē, bet tad, kad šai radošajai videi bija reāli jāatdod tā atbalsta roka, tad mēs saņēmām pigu.
Te arī jāpaskaidro, ka šis nebija stāsts, kur tu cīnītos par kādu papildu eiro centu sev. Tu runāji par to, ka bija šī ačgārnā situācija, ka, pat ja kāds mākslinieks vai aktieris vai literāts saņem autoratlīdzībās 10 eiro gadā, viņš vairs nevar pretendēt uz šo dīkstāves pabalstu. Un tādi cilvēki ir daudz arī senioru vecumā.
Man ir kaut kāds konteksts, kas ir ārzemēs nopelnītā nauda, bet es runāju tieši arī par amata brāļiem un māsām, kuriem ir ļoti grūti laiki. Man liekas, ka šis nebija tas laiks, kad valsts drīkstēja tā rīkoties. Kaut gan Kultūras ministrija darīja, ko varēja, bet es saprotu, ka tur lielākais šķērslis bija Finanšu ministrija.
Taisnības labad jāsaka, ka pēc tam viņi dažus no šiem lēmumiem mainīja. Tu jau pieminēji veselības ministri Ilzi Viņķeli ("Attīstībai/Par!") un ātrās palīdzības dienesta vadītāju Lieni Cipuli. Kopumā, kā tu vērtē, kā valdība, parlaments, varbūt arī kā prezidents palīdzēja, kā rīkojās šos trīs mēnešus krīzes laikā?
Manuprāt, mēs šo krīzi tomēr izgājām ar lielu cieņu un godu. Visi tie soļi, kas tika sperti, bija absolūti laikā un pareizi, lai arī tie nebija viegli lēmumi. Tos īstos spēka vārdus es tiešām dzirdēju no šīm divām sievietēm. Es domāju, ka Kariņa kungs darīja visu, ko viņš varēja šādos apstākļos. (..) Arī prezidents Levits deva savu ieguldījumu. Varbūt man būtu gribējies dzirdēt vairāk no viņa kaut kādus spēka vārdus tautai, jo tie spēka vārdi bija ļoti vajadzīgi.
Bet atkal tajā vienkāršajā komunikācijas līmenī bija jauki tas, ka cilvēki viens otram deva tos spēka vārdus. Arī ar dziesmām. Tie tautastērpi 4. maijā. Dzintars Sodums kādreiz teica, ka Latvija ir radīt gribas un tik radoša valsts. Tas pierādījās arī šo trīs smago mēnešu laikā. Es domāju, ļoti bieži cilvēki viens otram publiski deva pozitīvu enerģiju, bet pēc tam droši vien kaut kur stūrītī arī sabruka. Bet katrā ziņā neizrādīja uz āru, un tas bija fantastiski.
Daudzi arī no malas uzteic mūsu sabiedrības disciplīnu, it sevišķi pirmajos mēnešos, kas palīdzēja mums noturēt Covid-19 izplatību krietni zemākā līmenī nekā citās valstīs, un arī ārvalstu prese mūs ir uzteikusi.
Jā, mūs uzteica jau otro reizi. Mūs uzteica pēc 2008. gada krīzes, mēs bijām veiksmes stāsts Eiropā. Pēc Covid krīzes mēs arī esam un būsim veiksmes stāsts Eiropā.
Tikai mums pašiem jāpadomā par to, cik daudz tas no mums ir prasījis.
Jā, mēs esam spēcīga tauta. Divi šie gadījumi ir pierādījuši to, ka mēs spējam iziet ar cieņu no tik smagas situācijas. Diez vai ir daudz tādu piemēru Eiropā.
Tagad dažādas interneta platformas ir attīstījušās un it sevišķi pirmajos mēnešos daudzi ļaudis izmantoja iespēju attālināti klausīties kādu mūziķi vai teātru izrāžu ierakstus. Es arī pirmos mēnešus ar lielu aizrautību skatījos, bet tad es jutu, ka tas interneta ekrāns man sāka jau nogurdināt. Un lai cik interesants būtu kāds priekšnesums, tas nav dzīvais.
Zini, mani glāba daba. Mani glāba tas, ka es skatījos, kā mans dārzs plaukst un kā ozols plaukst, un ķirši zied, un ābeles zied. Pēdējā izrāde, ko es redzēju pirms Covid laikiem, bija “Meklējot spēlmani” Jaunajā Rīgas teātrī. Un tas bija tāds garīgs piedzīvojums, tas bija vienkārši prāta sprādziens, fantastiska izrāde. Es kaut kā dzīvoju tās izrādes sajūtās.
Es neteikšu arī, ka es ļoti daudz lasīju. Vairāk sevi nodarbināju ar kaut kādu fizisku darbu, es strādāju dārzā. Protams, kad uznāca tie melnie buļļi, tie depresijas momenti, arī centos ar viņiem tikt galā. Vispār mani glāba daba. Tagad kad es padomāju – tā vēl viena Covid mācība, kas mums ir dota ir tāda, ka dabā jau viss ritēja savu gaitu. (..)
Mēs bijām tajā krīzē, un tas mums lika padomāt, cik ārprātīgi mēs esam šo dabu lietojuši.
(..) Pēkšņi viss mainījās, un bija skaidrs, ka mēs esam tie mazie punktiņi. Bet visa daba apkārt dzīvo savu dzīvi un dzīvos arī pēc mums.
Tu minēji, ka arī tev šie melnie buļļi dažbrīd uznāca virsū, bet es zinu, ka neviens Covid nespēja apturēt, piemēram, tavu radošo sadarbību ar Raimondu Tigulu, un arī šajā laikā ir tapuši vairāki kopdarbi.
Mēs sazvanījāmies, un viņš arī, protams, bija tādā pārdomu situācijā. Es uzrakstīju dzejoli. Raimonds uzrakstīja mūziku, un tad Māris Sirmais mēģināja to ierakstīt attālināti, bet tad viņš saprata, ka tas nestrādā un tad sagaidīja to brīdi, kad jau var sanākt vairāki cilvēki kopā, un tagad ir tapis akadēmiskā kora “Latvija” ieraksts. Dziesma brīnišķīga, tāda liriska kora dziesma, un taps arī video.
Jārunā arī par grāmatniecību. Tā ir nozare, kas rūp arī tev. Ko šis laiks mūsu grāmatniecībā ir nodarījis?
Individuālā līmenī, jā, varbūt šis bija tāds grāmatu lasīšanas laiks, bet grāmatniecības nozarē tas bija ļoti smags laiks. Tās sekas vēl arī redzēs.
(..) To vajag arī redzēt kontekstā – starptautiskie grāmatu gadatirgi. Ja tika atcelts Londonas grāmatu gadatirgus, tas nozīmē, ka tas ir veselas industrijas vienkārši tāds krahs. Bet pozitīvais ir tas, ka cilvēki meklē iespējas. Man pašai, piemēram, tāds ļoti liels prieks ir grāmata zviedru valodā “Modersmjölken” (“Mātes piens”). Tāpēc, ka zviedri to tiešām izdeva vissmagākajā laikā, un grāmatai ir līdz šim gājis ļoti labi Zviedrijā.
Žurnāla “Ir” intervijā literatūras zinātnieks, profesors Gunārs Bībers par diletantismu mūsu literatūrā teicis: “Viss “savējais” tiek vērtēts kā ekskluzīvs un izcils. Īpaši mūsdienu latviešu literatūrā. Viss, ko es un tu dari, ir izcils, jo mēs esam draugi, savējie. Cits citu paslavējam recenzējam. Šo skaisto pārliecību uztur arī kultūras raidījumi, recenzijas presē, kultūras notikumu reklāma un ļoti uzbāzīgs mārketings. Diletantismu raksturo pieticīga apdāvinātība, izglītības un sagatavotības trūkums un sakāpināta autora pašapziņa. Personiski man liela trauma bija “Kultūrdevas” raidījums, kurā kā rakstniece bija uzaicināta Džilindžera sestā sieva, kas sarakstījusi apšaubāma satura un stila grāmatu. To pat sauc par romānu, tātad tā tiek uzskatīta par literatūru. Tiešām?”
Kāds ir tavs skats uz to, kas mūsu literatūrā šobrīd notiek un kas nonāk priekšplānā?
Es domāju, ka ir divas straumes. Viena ir tā, kas ir fantastiska mūsdienu latviešu literatūra, Eiropas līmeņa literatūru, gan dzeja, gan proza. Tikko ir iznācis Andra Zeibota romāns par Jāni Ziemeļnieku jaunajā sērijā. Mēs sagaidīsim fantastiskus romānus par rakstniekiem sērijā, kas turpina «Mēs. Latvija, XX gadsimts». Mums ir izcili dzejnieki – Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš, Uldis Bērziņš, Juris Kronbergs, Māra Zālīte. Mums ir vienkārši izcila, augstas raudzes mūsdienu Eiropas, pasaules līmeņa literatūra. Ir blakus straume, kur Džilindžera, es atvainojos, septītā, astotā sieva raksta savus memuārus.
Es uzskatu, ka cilvēkiem ir jādod iespēja izvēlēties.
Un ja tu redzi, ka grāmatu iknedēļas topos pirmās piecas pozīcijas aizņem no tās otrās straumes, kuru tu minēji? Kā tad tu skaties?
Tas jau mainās. Piemēram, “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas, kad tās iznāca, arī bija topos. Domāju, ka šis ir vienkārši tāds laiks. Tādi īsti radoši cilvēki – viņi arī grib paklusēt, viņi negrib uzreiz aprakstīt to, kas notiek, un likt plauktā. Tad ir šādi memuāri, kādi viņi ir, un kas tur ko pārmest.
Man, piemēram, arī riebjas diletantisms jebkurā sfērā, vai tā būtu ēst taisīšana, vai tā būtu grāmatu rakstīšana, vai mūzikas rakstīšana. Bet tā ir mana izvēle, un es tāpēc izvēlos lietas, kas man ir tuvas.
Un kā mēs esam redzējuši šo gadu laikā – ar romāniem, ar dzeju un ar milzīgajiem, pilnajiem bibliotēku apmeklējumiem, ka ir daudz cilvēku Latvijā, kas tomēr atšķir diletantismu no tādas īstas raudzes lietas.
Tev šajā tumšajā gadalaikā atnāca viena ļoti gaiša ziņa, ka ir saņemts atbalsts filmas projektam. Filma taps pēc tava romāna “Mātes piens” motīviem. Režisore Ināra Kolmane, scenārija autors Arvis Kolmanis. Es saprotu, ka pašā sākumā finansējums tika atteikts, un tas ceļš, līdz tapa nupat pirmais video pieteikums, bija garš un ilgi gaidīts.
jā, nebija rozēm kaisīts. Bet es domāju, ka tās īstās lietas pasaulē notiek tieši tā, ka nav tas gludais ceļš. Bet mana doma bija, ka šai filmai ir jātop Latvijā un ka tai ir jāaiziet pasaulē kā latviešu filmai, nevis, teiksim, ka tā ir kāda ārzemju kompānija, kas nopērk tiesības uztaisīt šo filmu. (..)
Un par Ināru un Arvi es varu teikt, ka ar Ināru mēs esam “purvus izbridušas”, esam vairāk nekā divdesmit gadus intervējušas ļoti daudzus latviešu rakstniekus ciklam “Rakstnieks tuvplānā”. (..) Tas ir tāds dzīves laika darbs, kurš tagad ir rezultējies “Mātes pienā” un filmā. Man liekas, ka Ināra arī ir šo gadu laikā kļuvusi par tādu liela kaluma režisori, ko pierādīja filma “Bille” un ko pierādīja arī viņas dokumentālā filma par Andreja Saharova sievu, un es viņai pilnībā uzticos.
Tev šobrīd darba pilnas rokas, jaunākais darbs, kas ir uz tava rakstāmgalda – “Ūdens mirdzēšana”. Pastāsti, kas šobrīd top.
Es gribētu pieminēt divas lietas – gribētu pieminēt lielu darbu, ko mēs esam veikuši kopā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju. Es uzrakstīju 100 epizodes jaunajai Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijai 2022. gadā un Sigvarda Kļavas studijā es arī ierunāju šīs epizodes. Un “Ūdens mirdzēšana” (..) ir par Mariju, kas klīst pa pasauli un satiek ļoti dažādus cilvēkus, dažādas reliģijas, dažādas tautas. Divas trešdaļas ir uzrakstītas, bet pagaidām es piestopēšu, jo nāk vasara un man krustmeita Nora Anna 29. jūnijā brauc pie manis uz divu nedēļu pašizolāciju. Tas ir svarīgi.
