“Es rakstu to, ko es zinu, un vienīgais, ko es zinu, ir tas, kas ar mani ir noticis. Es cenšos kaut kā apzināties arī pats sevi caur to,”
teic rakstnieks Rihards Bargais.
Izdevniecības “Aminori” klajā laistajā romānā “Nemodernās Slampes meitenes” Rihards Bargais apraksta savas dzīves epizodes un satiktos cilvēkus. Daļa no tiem atceļojuši no rakstnieka iepriekšējiem diviem prozas darbiem. Neprognozējamas situācijas, uzdzīves ainiņas, paziņu dialogi, kas aicina pasmaidīt par cilvēka dabu. Un tomēr tās nav anekdotes.
“Te ir paņemts labākais no “Tenkām”, labākais no “Plikajiem rukšiem”, te ir sarakstīts ļoti daudz klāt, tas viss ir pārstrādāts.
Tur ir tādas vietas, kas nemaz nav jautras. Brīžiem ir tā, ka es domāju, ka cilvēki lasīs, lasīs, viņi tiks līdz tai nodaļai, un tad viņi diez vai vispār gribēs tālāk lasīt,”
atzīst autors.
Aprakstot cilvēkus, Rihards Bargais ne vienmēr ir komplementārs, citreiz ironiski diplomātisks. Viņš atzīst, ka atklājot kaut arī senus, bet patiesus notikumus, aizdomājas par tajos iesaistītajām personām.
Rakstnieks atklāj: “Tur ir par maniem vecākiem, tur ir par maniem draugiem, tur ir arī par cilvēkiem, kas man ir pāri darījuši it kā, cik nu pieaugušais pieaugušajam var pāri darīt. Kad cilvēki ir nekomplementārās situācijās, es viņus rakstu zem segvārdiem, es nerakstu ar īstajiem vārdiem.”
Romāna autors uzsver, ka mēs visi dzīvojam sava veida nomalē, ko nosacīti var simbolizēt ar rakstniekam labi pazīstamo Slampes ciemu. Tādēļ arī visi aprakstītie personāži, ieskaitot pašu Rihardu Bargo, ir nemodernas Slampes meitenes.
“Es viņos redzu kaut ko tādu īpašu. Paši galvenie cilvēki, viņi nekad nav bijuši centrā. Viņi varbūt kaut kad uz mirklīti ir bijuši un uzspīdējuši, bet pēc tam viņi ir pakrituši, un tagad viņi ir bēdīgā situācijā. Kā nu kurš aiziet pa to dzīvi, bet man likās, ka man ir jāuzraksta tieši par viņiem, jo tie ir mani cilvēki,” saka Bargais.
