Plānots, ka ceļu pie lasītājiem grāmata sāks gada nogalē un sākotnēji būs lasāma krievu valodā. Grāmatu Šavrejs sarakstīja gana ātri – dažos mēnešos, bet materiāli un pieredze bija krāta ilgu gadu laikā, jo autors kultūras žurnālistikā darbojas jau 27 gadus.
Kad izdevniecība "Aminori", novērtējot Andreja Šavreja stāstnieka talantu, aizvadītajā gadā uzrunāja viņu rakstīt grāmatu, viņš apsvēra vairākas personības, par kurām viņam gribētos vēstīt, līdz izvēli noteica skats pa izdevniecības logu.
"Izdevniecība ir Valdemāra ielā un no logiem ir gandrīz redzama Skolas iela. Skolas ielā 36a ir dzimis Mihails Barišņikovs. Bet netālu Matīsa ielā dzīvoja Miša Maiskis, slavenais čellists. Viņi ne tikai vienā mēnesī – janvārī 1948. gadā ir dzimuši, bet viņi mācījās vienā skolā un sēdēja vienā solā, tā bija Rīgas 22. vidusskola Bruņinieku ielā. Bet tas vēl nav viss! Blakus Valdemāra ielā dzīvoja slavenais šaha čempions Mihails Tāls. Viņš, protams, vecāks par viņiem, bet viņš arī mācījās Rīgas 22. vidusskolā. Un tas ir tāds mistisks trīsstūris – trīs Mišas, kuri vēl pie tam bija pazīstami viens ar otru," idejas rašanos skaidro Šavrejs.
Grāmata ir kā mozaīka, kurā apkopotas gan Andreja Šavreja dažādos laikos veiktās intervijas ar grāmatas varoņiem, gan citu cilvēku stāstītais par viņiem, gan autora rakstītās recenzijas par Maiska koncertiem un Barišņikova izrādēm, gan vēl atsevišķi stāsti par katras personības bērnību, saistību ar Rīgu un dažādiem viņu dzīves pavērsieniem.
Šavrejs atzīst:
"Visiem trim Mišām piemīt kolosāla humora izjūta. Bet vienlaicīgi visiem trijiem dzīve bija ļoti smaga.
Piemēram, Maiskis pusotru gadu bija spiests strādāt cietumā, viņam bija darbs ar cementu, kas viņa čellista rokām bija kaut kas šausmīgs. Pēc tam bija tiesa, un viņš emigrēja. Barišņikovam Rīga ir bērnības pilsēta, bet šeit viņam mirusi un apglabāta māte, kas izdarīja pašnāvību."
Maiskis un Barišņikovs pēc daudzajiem emigrācijas gadiem Latvijā atkal viesojās 90. gadu vidū, kas tolaik bija absolūta sensācija. Uz viņu koncertiem nokļūt bija neiespējamā misija, bet Andrejam Šavrejam tas izdevās, kaut arī biļetes iegūšana līdzinājās gandrīz vai detektīvstāstam. Pie tam ar Mihailu Barišņikovu grāmatas autoram saistījās kāds bērnības noslēpums. Šavrejs bērnībā bieži uzturējās operas aizkulisēs, jo viņa mamma bija vijolniece, un reiz viņš, gaidot mammu, ieklīda operas foto laboratorijā: "Man skrien skudriņas vēl tagad, kad es to stāstu. Es ieraudzīju fotogrāfiju, kurā redzēju eņģelim līdzīgu skaistu cilvēku. Es vaicāju mammai – kas tas ir? Iestājās klusums. Pēc tam mamma teica – nu tev to nevajag zināt. Es ļoti lūdzos. Tad mamma teica – tu tikai skolā nevienam to nestāsti, bet tas ir Mihails Barišņikovs, viņš emigrēja uz Ameriku. Es, protams, to nevienam neteicu. Bet interesanti, ka padomju laikos operā tomēr bija šī fotogrāfija."
Šaha ģēnijs Mihails Tāls gandrīz jau 30 gadu ir mūžībā, tāpēc uzrakstītais par viņu palika paša grāmatas autora pārziņā, bet uzrakstīto par Maiski un Barišņikovu autoram bija uzdevums nosūtīt viņiem pašiem akceptēšanai.
Ar Maiski sazināties Andrejam Šavrejam nebija nekādu šķēršļu, bet Barišņikova kontaktus jau bija daudz grūtāk uzzināt, pie tam bija dzirdēts, ka viņš par sevi sarakstītos materiālus parasti nelasa.
"Es aizsūtīju Maiskim un pēc trim dienām saņēmu no viņa atbildi. Viņš kā ļoti labvēlīgs cilvēks neskopojās ar epitetiem – Andrej, cik skaisti, cik perfekti! Un pēc tam viņš vaicāja – vai drīkst šo materiālu pārsūtīt Barišņikovam? – Wow! Sūtiet! – Bet es biju pārliecināts, ka viņš to neizlasīs. Taču pēc divām dienām, 6. martā, savā meilā es redzēju vēstuli. Temats: jūsu grāmata. Viņš rakstīja – lasīju jūsu darbu. Ja jums nav grūti, piezvaniet man šodien pa šādu telefonu… bet tikai nevienam numuru nedodiet! Ar cieņu, M. Barišņikovs. – Man bija šoks! Es domāju, ka nu skaidrs – viss ir beigts!’’.
Bet Andreja Šavreja bažas bija veltīgas, Mihailam Barišņikovam pret rakstīto nebija nekādu iebildumu, izņemot nedaudzus precizējumus, saistībā ar uzvārdiem, vietvārdiem un dažu personību nozīmi viņa dzīvē, līdzās tam bija vēl viens lūgums: "Viņš teica – jūs rakstāt par mani 2009. gadā, un jūs rakstāt, ka es tur dzeru alu. Viņš tiešām izdzēra tur vienu alus pudelīti un arī paparaci to redzēja. Bet viņš lūdza – Andrej, varbūt nevajag? Es teicu – sapratu, izstrīpošu. Paldies! – Pēc tam viņš gan piebilda, ka viena no mūsu Latvijas alus šķirnēm ir jau ļoti tuvu Eiropas standartiem.''
Plānots, ka Andreja Šavreja grāmata ‘’Rīga un tās trīs Mišas’’ atvēršanas svētkus piedzīvos tuvāk gada nogalei. Sākotnēji grāmata nāks klajā krievu valodā.
