Tas ir aizraujošs stāsts par to, kā savulaik Sibīrijā, Tomskā, dzimis meitēns kļuva par tālu aiz Latvijas robežām slavenu dziedātāju, kas ar savu balss maģiju apbūrusi miljoniem cilvēku.
Lai arī pati māksliniece grāmatu par sevi nav vēlējusies, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte uzskata, ka viņa ar savu milzīgo ieguldījumu mūsu kultūras dzīvē to ir vairāk nekā pelnījusi un to ir pelnījuši arī klausītāji, kuriem Margarita Vilcāne bijusi uzticīga gandrīz pusgadsimtu, ardievas skatuvei sakot tikai savā 75. jubilejā.
Raimonda Paula dziesma “Baltā saule” neapšaubāmi ir viena no Margaritas Vilcānes vizītkartēm. 1970. gadā tā uzvarēja “Mikrofona” aptaujā, uznesdama savu izpildītāju slavas zenītā.
Kā grāmatas ievadā raksta Daiga Mazvērsīte – “Baltās saules” gaisma aplej Margaritas dzīvi, kura aizritējusi kā viena vienīga ziedošanās dziesmai.
Daiga Mazvērsīte uzsver: “Nedrīkst taču to aizmirst. Mēs varam teikt, kas būtu Margarita Vilcāne bez Raimonda Paula… Bet – kas būtu tā pati “Baltā saule” bez Margaritas Vilcānes? Grūti vispār iztēloties kādu citu balsi, jo tieši dziedātāji ir tie, kas iemieso komponista nošu papīrā rakstītās idejas ar savām sirds asinīm, viņi izdzied šīs dziesmas.
Un Margarita ir strādājusi sviedriem vaigā visu savu mākslinieces mūžu, un pateikt viņai paldies bija mazākais, ko es varēju izdarīt ar šo grāmatu.”
“Tāls Parīzes radio” savukārt ir pašas Margaritas Vilcānes viena no mīļākajām dziesmām, kuras stāstu var uzzināt arī grāmatā. Izrādās, tai pateicoties, tautā iesakņojās uzruna “maestro”, ar kuru dziesmā skumjā šansonete lūdzas vairāk mīlas.
Daiga Mazvērsīte stāsta: “Viņai bija arī sarežģītas attiecības ar Raimondu Paulu, kas, protams, grāmatā arī nedaudz parādās. Es domāju, ka varbūt nav nepieciešams tik ļoti iedziļināties tajā situācijā, ka Raimonds Pauls aiziet no Rīgas Estrādes orķestra. Bet pretēji dažai solistei, kas pēc tam maestro vainoja, ka ir tā kā pamesta, izmesta no ligzdas, tad Margarita Vilcāne bija cilvēks ar spēcīgu mugurkaulu, viņa ķērās pati pie savu soloprogrammu veidošanas, un tas ir kaut kas unikāls, jo viņa bija pirmā estrādes dziedātāja, kas veidoja savu soloprogrammu. Un šī līnija viņas daiļradē ir ļoti izteikta. Ik pēc kādiem četriem pieciem gadiem Margaritai ir nepieciešamība pēc šīs savas benefices, nepieciešamība parādīt, kas viņa ir kā cilvēks, kā māksliniece, kā aktrise galu galā, jo viņas aktrises talants arī ļoti izpaudās viņas muzikālajā daiļradē. Žēl, ka kino režisori to tik maz ir novērtējuši, tikai filmā “Ceplis” mēs viņu redzējām.”
Dziedātājas dzīvē atspoguļo vēsturiskos pavērsienus, kādus piedzīvojuši daudzi latvieši, taču par īpašu cilvēku viņu padarīja talants un tā izslīpēšana līdz briljantam.
“Tā ir viņas pasaulē nākšana Sibīrijā, uz kurieni viņas senči ir devušies zemes meklējumos, tad atgriešanās Latvijā, kur viņa uzauga kā darbaļaužu bērns un domāja, ka varbūt kļūs par strādnieci, un tad nejauši nonāca pašdarbībā, un tad sekoja šie slavas gadi, Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces tituls. Un ko viņai dod brīvā Latvija? Tā ir niecīga pensija un tā sauktā brīvība, ko viņa materiāli un arī muzikāli nevar realizēt,” norāda Daiga Mazvērsīte.
“Tas viss ir tik ļoti sarežģīti, jo viņa darīja visu, kas ir viņas spēkos. Protams, arī viņas sadarbība ar pašas dēlu Andri ir kaut kas ļoti unikāls un aizkustinošs. Šobrīd Andris Margaritai ir vistuvākais cilvēks, viņa viņu gaida kā gaisu, kā ūdeni. Tagad tieši viņš ir atbraucis no Amerikas, sēž pašizolācijā un gaida mirkli, kad varēs māmiņu sastapt. Jācer, ka jubilejas reizē, 16. decembrī, tas noteikti notiks, ka viņi satiksies.”
Grāmatas nosaukumam Daiga Mazvērsīte izvēlējās, viņasprāt, dziedātājas būtībai ļoti atbilstošo rindu no Ulda Stabulnieka dziesmas “Mirgo mana Margarita”, taču sarežģītāk bija ar vāka foto, neviens variants nešķita īsti atbilstošs, līdz viņa atrada Jāņa Deinata fotogrāfiju.
Daiga Mazvērsīte stāsta: “Es zināju, ka 21. gadsimta sākumā Jānim Deinatam bija fotosesija ar Margaritu Vilcāni, un es visu vasaru “dzenāju” Deinatu, lai dabūtu kādu fotogrāfiju no šīs sesijas. Viņam nebija laika, un tad burtiski pēdējā brīdī, kad grāmatai jau bija jāiet uz tipogrāfiju, Jānis atļāva man rakņāties pa viņa lielajām kastēm, un es atradu tiešām šos negatīvus, un atradās šis vāka foto, kas man liekas ļoti labi atspoguļo Margaritas būtību, jo viņa ir tāda mūsu Mona Liza arī vizuāli un muzikāli.
Sieviete ar tādu smaidu, kurš ir reizē varbūt skumjš, apcerīgs un priecīgs.
Tas, ko viņa ir paveikusi mūsu mūzikā, tas ir kaut kas prātam neaptverams gan ierakstu ziņā, gan koncertu skaita ziņā. Viņa būtu pelnījusi ne tikai vienu grāmatu par savu dzīvi un daiļradi.”
Daigas Mazvērsītes grāmata “Mirgo mana Margarita” tikko sākusi ceļu pie lasītājiem, decembra vidū bija plānots arī dziedātājas jubilejai veltīts pasākums, bet tagad tas pārcelts uz pavasari, un plānots, ka tajā vienkopus būs skatāma arī mākslinieces lielisko skatuves tērpu kolekcija.
