Iznākušais izdevums uzskatāms par turpinājumu teātra vēstures grāmatām “Latvijas teātris. 70. gadi”, “Latvijas teātris. 80. gadi” un “Latvijas teātris. 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija”, kuras iznākušas gan LFMI, gan tā priekšteča, Andreja Upīša valodas un literatūras institūta, izdevumā.
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” teātra zinātniece Edīte Tišheizere stāstīja, ka Latvijas teātra vēsture tiek rakstīta jau sen. Viņa ir piedalījusies visās no Latvijas teātra vēsturei kopš 1980. gadiem veltītajām grāmatām.
Viņa stāstīja par jaunizdotā pētījuma idejas rašanos: “Kad es 2015. gadā atgriezos atpakaļ savā pirmajā darba vietā – Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, bija pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējās teātra vēstures grāmatas, kas aptvēra 2000. gadu pirmos piecus gadus.
Bija skaidrs, ka pēc iepriekšējā modeļa, kurā raksta par lielajiem valsts teātriem katru atsevišķi, rakstīt vairs nevar, ir vajadzīga cita paradigma. Teātris vairs nav tik daudz māja, teātris ir katrs cilvēks.”
Vadoties pēc šiem secinājumiem un liekot uzsvaru uz teātra vidē esošajām personībām, parādībām un skolām tapusi jaunā monogrāfija. Neskatoties uz institucionālajām pārmaiņām un jauninājumiem teātra vidē, Edīte Tišheizere atklāja, ka saknes tiem meklējamas agrāk.
“Rakstot par 2000. gadu pirmās desmitgades otro pusi un otro desmitgadi, pēkšņi izrādījās, ka ļoti daudz kam kājas aug sen. Kādā brīdī kļuva skaidrs, ka, ja mēs patiešām gribam šo modeli paturēt, un, piemēram, izstāstīt par Andra Freiberga scenogrāfijas skolu, kas ir man mīļa tēma, vai atgriezties pie laikmetīgās dejas pirmsākumiem, par ko raksta Dita Jonīte, tad īstenībā mums ir jāsāk krietni agrāk. Pamazām izrādījās, ka tas lielais lūzumpunkts ir neatkarības gadu sākums,” skaidroja Edīte Tišheizere.
Teātra zinātnieces nosauktajā “lūzuma punktā” mainās teātra nozares finansējuma sistēma, un arī ietekmes.
“Patiesībā tā ir milzīga bedre. Tad bija ārkārtīgi daudz informācijas, vaļējas robežas un iespējas redzēt pilnīgi visu. Pāri gāzās pilnīgi nebijis teātris. Tā laika jaunajiem Džilindžeram, Šmitam, Vaivaram, Alvim Hermanim, viņiem vienkārši taču tas viss nones jumtu.
Es domāju, šo jumta nonešanas brīdi mēs mēģinājām uztaustīt un parādīt, ka tā lielā mērā ir pilnīgi cita stihija,” skaidroja Tišheizere.
Papildus šim izdevumam par teātra vēsturi iznāks arī hronika. Par to stāstīja teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte: “Hronika ir jau tapusi un lēnā garā ir ceļā uz iznākšanu. Uzrakstīt rakstus ir tas mazākais darbs. Tos abus rakstus gan par laikmetīgās dejas skolu gan par dokumentālo un politisko teātri tos es esmu pabeigusi kopš 2017. vai 2018. gadā. Bet iepriekšējo gadu es esmu strādājusi ar šo hroniku.”
Darbs pie šīs hronikas Ditai Jonītei bijis pielīdzināms izmeklētāja darbam, jo ticis nolemts pievērsties arī neatkarīgajiem teātriem un to iesākumiem, par kuriem atrodama ļoti maz informācija.
“Komiska lieta, piemēram, ir tas, ka viens ir informācija, ko var atrast presē, bet ne vienmēr tai var uzticēties. Ļoti bieži bija tā, ka mēs māksliniekiem lūdzām skatīties viņu to gadu dienasgrāmatās un plānotājos, lai atrastu ticamākas lietas,” ar humoru atzīmēja Dita Jonīte.
Viņa arī uzsvēra, ka, tuvojoties mūsdienām, parādījušies dažādi sarežģīti aspekti, kuri iespējams būs par pamatu citai pieejai teātra vēstures stāstīšanā:
“Mēs redzam, ka, jo tuvāk teātra un mākslas notikumi nāk mūsdienām, ne vienmēr var pateikt, kurš ir režisors, kurš ir horeogrāfs, kurā datumā ir bijusi īstā pirmizrāde, vai tas vispār ir teātris, vai tā ir deja, vai performance.
Šī hronika un grāmata pat ir vēl viens pārejas posms uz vēl citādāku vēstures pierakstīšanu, jo laiks diktē savus noteikumus un specifiku. Ir ļoti interesanti vērot šo procesu.”
Edīte Tišheizere savukārt atklāja, ka grāmatā varēs atrast gan mēģinājumus definēt dažādus teātra zinātnē bieži izmantotus terminus, piemēram, postmodernais, postdramatiskais teātris, gan arī skatījumu uz jauno teātrī strādājošo paaudzi.
“Par brīvībā augušiem un dzimušiem režisoriem vienā no apakšnodaļām ir rakstījusi Ieva Rodiņa. Mēs arī pirmo reizi mēģinājām tīri teorētiski skaidrot, kas ir tie nosaukumi, ar kuriem, mēs teātra kritiķi un zinātnieki mētājamies – postmodernisms, postdramatiskais teātris, performance. Zinot, ka teātris tiks iekļauts skolu programmās kompetenču izglītībā, mums bija ideja arī mazliet paskaidrot, kas ir šie dažādie jēdzieni.
Izrādījās, ka jaunā paaudze, patiesībā viņi ir ļoti brīvi un viņus nav iespējams iesprostot nevienā no šiem teorētiskajiem rāmīšiem, jo viņi patiešām ir dzimuši brīvībā.”
Aplūkojot lielo valsts teātru darbību pēdējos trīsdesmit gados, pētnieces secinājušas, ka liela nozīme teātru darbībā ir to vadītājiem.
“Galvenais bija ļoti banāla patiesība: personība izšķir visu. Tad, kad tu tā paskaties uz teātri 30 gadu griezumā, tu redzi, ka ik viena augšupeja, pirmkārt ir ļoti spēcīga personība. Latvijas Nacionālais teātris ir brīnišķīgs piemērs, vēl viens piemērs ir Daugavpils teātris un Oļegs Šapošņikovs, personība Latvijas Nacionālajā operā un baletā bija Andrejs Žagars,” skaidroja Edīte Tišheizere.
