Arturs Skutelis ir ne tikai latviešu reperis un tekstu autors, bet arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes lektors un doktorants. Viena no pamata lietām, ar ko Arturs Skutelis nodarbojas, ir mūzika, rakstot tekstus, kas pārtop par dziesmām, kā arī pats uzstājas, ir grupas "Tvērumi" līderis. Taču visam tam līdzās viņš gan pasniedz vairākus kursus Latvijas Universitātē, kas saistīti ar literatūras teoriju un latviešu literatūras vēsturi, gan raksta disertāciju par psiholoģisko romānu latviešu literatūrā 20. gadsimtā, kā šis žanrs attīstījies, mainoties politiskajām situācijām.
"Formāli mani dēvē par literatūrzinātnieku, bet apzinoties, cik jauns es esmu šajā jomā, esmu ļoti piesardzīgs ar tādiem apzīmējumiem, tāpēc korektāk būtu teikt topošais filologs vai topošais literatūrzinātnieks.
Pamatā es daru vienu un to pašu – strādāju ar tekstu. Tikai žanri, mērķi, auditorija, robežas ir atšķirīgas.
Manu nodarbošanos ir grūti apzīmēt ar vienu vārdu – tas ir kaut kas starp rakstniecību, filoloģiju, literatūrzinātni, muzicēšanu," stāsta reperis Arturs Skutelis.
Viens no iemesliem, kāpēc Arturs Skutelis devies studēt filoloģiju, ir krievu literatūrzinātnieks un filologs Sergejs Averincevs, kura darbība viņu iedvesmoja. Sergejs Averincevs ir teicis, ka literatūrzinātne, precīzāk filoloģija, nav ne subjektīva, ne objektīva, bet tai jātiecas uz objektivitāti, neaizmirstot to, ka pētāmais objekts pētniekam izraisa noteiktu mīlestību.
"Tu nevari pētīt kādu tekstu vai parādību, ja tev ir vienaldzība pret to. Vajag mīlēt to tekstu, ar kuru tu strādā, bet nav pieļaujama tāda banalitāte, kā "man šķiet, es domāju, man liekas, man patīk vai nepatīk". Secinājumiem ir jābūt tekstā balstītiem," stāsta Arturs Skutelis.
Rakstot disertāciju, Arturs Skutelis secinājis, ka viena no sarežģītākajām lietām ir tieši precīza definīcija psiholoģiskajam romānam. Pašlaik topošais literatūrzinātnieks nonācis pie tā, ka "psiholoģisku romānu ir iespējams definēt dažādu psiholoģiskā romāna pazīmju saplūsmes brīdī". Kā norāda Arturs Skutelis, tad psiholoģiskam romānam kopā ir aptuveni desmit pazīmes, kas, saplūstot vienotā tekstā, rada pamatojumu, lai to pieskaitītu psiholoģiskā romāna žanram: "Viena no pazīmēm ir psiholoģisms, bet nebūt tā nav centrālā pazīme. Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem ir Kārlis Zariņš. Viņu minu kā pirmo, jo viņš nereti tiek nepelnīti piemirsts. Viņš ir viens no pirmajiem, kura gadījumā, skatot romāna tekstu, mēs psiholoģizāciju vairāk nejūtam kā tādu formālu paņēmienu, bet detalizētu iedziļināšanos tajā, kas notiek cilvēka psihē, kā mainās viņa uzvedība atkarībā no dažādiem ārējiem apstākļiem un pie kādas rīcības galveno varoni tas noved. Viņš bijis ārkārtīgi precīzs cilvēka dabas pazinējs."
Topošā filologa Artura Skuteļa pētījuma centrā tieši ir žanra attīstība. Viņš uzskata, ka romāns ir unikāla parādība, kas ir liecība par to, kā cilvēki domāja, runāja, uzvedās, kāda bija viņu pasaule uztvere, kas vienmēr paliks iekonservēta šajā formā.
"Tajā brīdī, kad es lasu kādu latviešu psiholoģisko romānu no aizvadītā gadsimta sākuma vai beigām, es sastopos ne tikai ar romāna žanra tranformāciju, bet sastopos arī ar divām atšķirīgām pasaules ainām. Caur to tekstu izpēti ir iespējams novērot izmaiņas cilvēka domāšanā, valodā.
Tas ir tas interesantais," uzsver Arturs Skutelis.
"Bieži vien, kad lietojam tādus vārdu salikumus kā lielais autors vai literatūras klasiķis, mēs nereti piemirstam to, ka ļoti bieži tas ir liels autors vai literatūras klasiķis tāpēc, ka no viņa darbiem izaug, piemēram, atsevišķs apakšžanrs vai simts citu tekstu, ko šis darbs ir iedvesmojis.
Slikts teksts, savukārt, ir pakaļdarinājums. Tāds, kas nepiedāvā neko jaunu, jaunas nozīmes, kas tikai atražo jau esošo realitāti, pasauli, klišejas."
Kā jau iepriekš minēts, ikdienā Arturs Skutelis arī pasniedz vairākus kursus Latvijas Universitātē, kas saistīti ar literatūras teoriju un latviešu literatūras vēsturi it īpaši starpkaru periodā. Taču studenti ne tikai mācās, bet, iedvesmojoties no mūziķa Artura Skuteļa, izpaužas arī radoši: "Aizvadītajā gadā mūsu nodaļai bija jubileja, un studenti gatavoja dažādus apsveikumus. Un man par pārsteigumu, tā nebija iniciatīva no manas puses, studenti izrādīja interesi, ka gribētu paņemt latviešu dzejas tekstus no dažādiem laikiem un pamēģināt tos ierepot, ierečetēt. Un tad es mazliet palīdzēju ar saviem padomiem, un viņi to visai veiksmīgi īstenoja. Aleksandrs Čaks absolūti brīnišķīgi skan rečetējuma formātā."
