Salīdzinoši neliels tirgus tulkotajai literatūrai ir arī angļu valodā. Londonas Grāmatu gadatirgū sapulcējušies pašmāju un ārzemju izdevēji, autori, literārie aģenti un citi nozares profesionāļi. Viņi ir sanākuši pēc Baltijas valstu ielūguma, lai noslogotas darbadienas noslēgumā saviesīgā gaisotnē iepazītos un apspriestu nozares aktualitātes.
- Ārvalstu izdevēji visbiežāk iepazīst jau tulkotus darbus.
- Lai mazās valodas un kultūras nonāktu lielajā tirgū, būtiska loma ir finansiālajam atbalstam.
- Tulkojumi angļu valodā nodrošina latviešu literatūrai ceļu pie citiem ārvalstu izdevējiem.
- Ārzemju izdevēji augsti vērtē latviešu ilustratorus; nozīme ir arī oriģinālām tēmām.
- Valsts finansiālais atbalsts un profesionāļu piesaiste rada ilgspējīgu izdevējdarbības politiku, kas varētu nodrošināt pozitīvu rezultātu arī nākotnē.
Visbiežāk pirms publicēšanas izlasa tulkojumu
Izdevējas un rakstnieces Maikes Cīrfogeles vadītā izdevniecība “Peirene Press” februārī ir laidusi klajā Noras Ikstenas romānu “Mātes piens” angļu tulkojumā.
“Pirms divarpus gadiem es piedalījos Latvijas Kultūras institūta organizētajā braucienā ar mērķi iepazīties ar Latvijas izdevējiem un autoriem,” stāsta Cīrfogele. “Parasti es publicēju tikai tās grāmatas, ko pati varu izlasīt, lai saprastu, vai tās mani aizrauj. Noras grāmata jau bija iztulkota angliski, un tādēļ es varēju to izlasīt. Tas nav gluži tas pats tulkojums, ko mēs publicējām, bet tas deva man priekšstatu par šo grāmatu.”
Cīrfogeles aprakstītais ceļš pie Ikstenas romāna un Latvijas literatūras kopumā ir visai tipisks. Vairāki izdevēji, kuri pēdējos gados ir angliski publicējuši Latvijas autoru darbus, ir izšķīrušies par šo soli tieši pēc speciāli organizēta brauciena uz Latviju un izlasot jau iepriekš iztulkotu darbu.
To pašu stāsta arī Emma Vraita, kuras vadītā izdevniecība “Emma Press” ir publicējusi Dainas Tabūnas īsos stāstus un Ievas Samauskas bērnu dzejoļu grāmatu “Skaļā klase” ar Vivianna Maria Staņislavskas ilustrācijām.
“Tas bija īstais brīdis, jo es gribēju sagatavot grāmatu sēriju. Tā vietā, lai pateiktu: “Te ir viena bērnu dzejas grāmata”, es gribēju teikt: “Te ir piecas”. Es pamazām pie tā strādāju un tad aizbraucu uz Rīgu, kur es satiku šos lieliskos izdevējus. Pat nerunājot par tulkojumiem, man kā mazas izdevniecības vadītājai bija ārkārtīgi patīkami redzēt citas mazas izdevniecības. Tās bieži vien vada sievietes, kuras strādā mazos birojos, bet izdod ārkārtīgi skaistas grāmatas,” stāsta Vraita.
Būtiska loma finansiālajam atbalstam
Būtiska loma ir bijusi arī mūsu valsts piešķirtajam finansiālajam atbalstam, jo tulkotās daiļliteratūras tirgus Lielbritānijā ir visai neliels. To pasvītro izdevniecības “Vagabond Voices” vadītājs Alans Kamerons: “Es jums atklāšu labi zināmu noslēpumu – briti gandrīz nepērk tulkoto daiļliteratūru. Tās ir ļoti, ļoti maz. Šeit tulkotā daiļliteratūra aizņem tikai 3% no kopējā grāmatu tirgus. Turpretī Itālijā, kas ir otra galējība, tie ir ap 25%.”
Tādēļ neviens no aptaujātajiem izdevējiem nerēķinās, ka viņi varēs nopelnīt daudz naudas ar latviešu autoru izdošanu.
Kamerons, kura nelielā izdevniecība atrodas Skotijā, Baltijas autoru darbus publicē, jo viņu interesē mazās valodas un kultūras.
“Es nekad to nebūtu varējis darīt naudas dēļ,” viņš skaidro. “Es vienmēr esmu bijis ieinteresēts mazās kultūrās. Mana māte runāja gēlu valodā, un es uzaugu ar apziņu, ka Lielbritānija vēl nav valsts, kas runātu tikai vienā valodā. Piemēram, velsiešu valodā runā ap 650 tūkstošiem cilvēku. Tas nemaz nav tik tālu no igauņu valodas pratēju skaita.”
Izdevējdarbība kā sirdslieta
Izdevējs Lorenss Šimels, kurš vada izdevniecību “Midsummer Night’s Press”, norāda, ka galvenais uzdevums nav nopelnīt naudu, jo viņš izdod dzeju. Būtiski ir savilkt galus, lai varētu turpināt savu darbu, jo dzejas izdošana lielus ienākumus nenes. Pats būdams dzejnieks un atdzejotājs, kā nozīmīgu viņš uzsver projektu, kura ietvaros publicēta Ingas Pizānes grāmata: “Sieviešu darbi tiek krietni mazāk tulkoti. Tādēļ ir svarīgi to veicināt, cik vien tas ir iespējams. Un tādēļ tā vietā, lai tikai teiktu, ka tas būtu jādara, es paņēmu un izdarīju.”
Par sirdslietu grāmatu izdošanu uzskata arī Emma Vraita: “Es domāju, ka man kā izdevējai ir liela atbildība meklēt lasītājus. Man ir jāatrod cilvēki, kuru dzīve var kļūt bagātāka no šīm grāmatām. Tas attiecas gan uz grāmatām, kuru oriģinālvaloda ir angļu, gan uz grāmatām, kas ir rakstītas latviski vai jebkurā citā valodā. Jau uzsākot šo darbu, es zināju, ka tas būs izaicinājums. Bet man liekas, ka es esmu viens no cilvēkiem, kurš var ar to tikt galā. Un tagad vairāk nekā jebkad agrāk mums ir jābūt kultūras apmaiņai. Mums ir jāsaprot, ka mēs nevaram fokusēt visu uzmanību tikai uz savu valsti. Un tulkojumi te spēlē lielu lomu. Tā kā esmu gatava ieguldīt enerģiju, lai mainītu lietas.”
Vidējā tulkotās ārzemju daiļliteratūras tirāža angliski svārstās ap pāris tūkstošiem eksemplāru. Dzejai mēdz būt vēl mazāk – ap 500 grāmatām. Izņēmums ir tikai plaši pazīstamie ārvalstu rakstnieki vai, piemēram, popularitāti iemantojušie zviedru detektīvi.
To, ka “Mātes piena” angļu tulkojums, visticamāk, nebūs tikpat pieprasīts kā Latvijā, neslēpj arī tā izdevēja Cīrfogele.
“Es gribētu, lai mēs arī spētu pārdot 20 tūkstošus eksemplāru, bet tas ir ārkārtīgi maz ticams. Bet mūsu izdevniecībā darbojas abonēšanas modelis. Ir ievērojams cilvēku skaits, kuri izlasa katru mūsu grāmatu. Tādēļ mums nav jāpaļaujas tikai uz parastiem pārdošanas rādītājiem. Ja mēs spēsim pārdot piecus tūkstošus eksemplāru, tas būs ārkārtīgi labi. Ja mēs pārdosim divus tūkstošus, es arī būšu priecīga.”
Tomēr “Peirene Press” vadītāja cer, ka lielāku popularitāti Ikstenas romānam varētu palīdzēt sasniegt mainītais grāmatas nosaukums (“Soviet Milk”): “Ja godīgi, tad man nekad nav paticis nosaukums “Mātes piens”. Manuprāt, tas ir pārāk tiešs, pārāk burtisks. Bet es biju gatava pamēģināt. Tomēr tad mēs atklājām, ka angliski ir vēl viena zināma grāmata ar tādu pašu nosaukumu un drīzumā iznāks arī filma “Mātes piens”. Un tas būtu izskatījies vienkārši muļķīgi. Tā, it kā mēs mēģinātu uz tā iedzīvoties. Un tad Nora piedāvāja to dēvēt par “Padomju pienu”, un es uzreiz sapratu, ka tas ir krietni labāks nosaukums. Angļu lasītājiem tas uzreiz ir skaidri saprotams. Un vārds “padomju” vienmēr labi nostrādā nosaukumā. Man arī liekas, ka tas ir ne tikai intriģējošs, bet arī atbilstošs nosaukums šai grāmatai, jo mēs runājam ne tikai par mātes pienu, bet arī par indīgo padomju pienu.”
Savukārt tulkotājs un izdevējs Šimels uzsver, ka pārdoto eksemplāru skaits nevar būt vienīgā grāmatas panākumu mērvienība:
“Protams, ka man ir jādomā par finanšu pusi līdz zināmam brīdim. Bet manā izpratnē grāmata ir veiksmīga, ja tai ir ietekme, nevis tikai ja ir izdevies pārdot noteiktu eksemplāru skaitu.”
Tomēr grāmatas angliski ir svarīgi tulkot, pat apzinoties to mazo tirāžu un aso konkurenci par lasītājiem. Citās valodās runājošajiem izdevējiem ir vieglāk pamanīt grāmatas, kas radītas kādā no mazajām valodām, ja tās ir pieejamas angliski.
“Angliski grāmatas ir svarīgi tulkot, jo tas padara tās pieejamākas pārējai pasaulei. Gandrīz neviens izdevējs pasaulē nezina nevienu no Baltijas valstu valodām. Bet gandrīz visi runā angliski. Manuprāt, tas pats par sevi nav nekas labs. Angļu valoda apdraud pasaules lingvistisko ekosistēmu. Tomēr, ja grāmata ir izdota angliski, tad palielinās tās izredzes tikt tulkotai arī citās valodās,” savu viedokli pauž Kamerons.
Piesaista ilustrācijas, tēmas un paralēles starp mazām kultūrām
Jautāta, kas tad piesaista ārvalstu izdevējus latviešu literatūrai un izdevēja skatījumā atšķir mūsu autorus no citiem, “Emma Press” vadītāja atzīst, ka viņu ir iedvesmojušas Latvijas bērnu grāmatas – gan satura, gan skaisto ilustrāciju dēļ.
“Latvijas bērnu grāmatām ir skaistas ilustrācijas un grezns izskats arī pat tad, ja tās ir domātas jau pieaugušākiem bērniem. Bet Lielbritānijā krāsainie izdevumi beidzas, bērniem sasniedzot 5–6 gadu vecumu. Man bija interesanti redzēt visas šīs skaistās, lielās grāmatas. Tas ietekmēja manu priekšstatu par to, kā būtu jāizskatās bērnu grāmatām, un es šobrīd pēc tā vados,” noslēdz Vraita.
Par Latvijas ilustratoriem atzinīgi izsakās arī Šimels. Turklāt pēc bērnu grāmatām ar skaistiem attēliem un īsu tekstu šobrīd pasaulē ir visai liels pieprasījums: “Tā tas ir. Turklāt Latvijā ir arī lieliski ilustratori. Tādēļ tiek tulkotas gan latviešu autoru grāmatas ar oriģinālām ilustrācijām, gan arī daudzi ilustratori tiek aicināti sadarboties ar ārzemju autoriem un izdevējiem. Piemēram, Elīna Brasliņa ir veidojusi ilustrācijas Lielbritānijas un Īrijas izdevniecībām. Kopā ar mani viņa veido arī grāmatu, kas tiks izdota Brazīlijā. Izdevniecībām ir vieglāk iepazīstināt ar ārzemju mākslinieku darbu, ja viņi tiek apvienoti ar vietējiem rakstniekiem.”
Vraita drīzumā gatavojas izdot Jura Kronberga “Mākoņu grāmatu” un piebilst, ka viņu ārkārtīgi uzrunā Latvijas autoru izvēlētie temati.
“Tā ir skaista grāmata, un man patīk ideja par mākoņu slepeno dzīvi. Es jau redzu bērnu, kuram tas patiks. Tas ir domājošs bērns ar labu iztēli, kuru aizrauj dabas maģija. Esmu ļoti priecīga par šo grāmatu gaidāmo iznākšanu, un es jau esmu noskatījusi vēl dažas. Tas viss patiešām ir sācis griezties kā sniega bumba. Un tas ir lieliski, tā ir ļoti interesanta pieredze.”
Savukārt Cīrfogelei saistoši šķiet Ikstenas romāna spilgtie tēli un vēstījums, kas saprotams arī tiem, kuri nekad nav dzīvojuši Padomju Savienībā: “Noras grāmatā man ļoti patīk tas, ka, no vienas puses, tā dod spilgtu un intriģējošu priekšstatu par Latviju padomju laikos, bet, no otras – tas ir izcils vecmāmiņas, mātes un meitas attiecību stāsts. Tas parāda vecmāmiņas nozīmību, jo māte nespēj tikt galā ar dzīves izaicinājumiem, bet vecmāmiņa palīdz mazmeitai atrast dzīvotgribu.”
Bet izdevniecības “Vagabond Voices” vadītājs Kamerons izceļ līdzības starp Baltijas valstīm un Skotiju. Kamerons norāda, ka viņa pārstāvētā Skotija arī ir neliela valsts. Lai arī iedzīvotāju ir vairāk, kultūra netiek aizsargāta un skotu valoda ir uz izmiršanas sliekšņa. Gēlu valodā runā vien ap 80 tūkstošiem cilvēku. Tieši tādēļ skotu izdevējs saprot, kas ir mazas kultūras un ko tās var dot pasaulei.
Noturīgi rezultāti panākami ar mērķtiecību
Var secināt, ka pēc vairāku gadu mērķtiecīga darba interese par Latvijas literatūru un izdevējiem ir būtiski pieaugusi. Pateicoties valsts atbalstam un platformas “Latvian Literature” pašaizliedzīgam profesionāļu darbam, divarpus gadu laikā angliski ir izdots ievērojams Latvijas autoru darbu skaits. Tagad ir pamatotas cerības, ka šīs grāmatas tiks tālāk tulkotas arī citās svešvalodās, kur tās varētu kļūt pat populārākas nekā Lielbritānijā.
Piemēram, Nora Ikstena ir minējusi, ka tiesības uz viņas romāna izdošanu ir iegādājušies aptuveni 20 valstu izdevēji. Rakstniece arī uzsver, ka Londonas Grāmatu gadatirgus pierāda Latvijas literatūras nozīmi, pievienoto vērtību un devumu ekonomikai. Atsevišķi var izcelt grāmatu ilustratoru panākumus. Viņi strādā ne tikai ar vietējām, bet arī ar ārzemju izdevniecībām.
Angliski latviešu autoru darbus šobrīd pārsvarā izvēlas publicēt mazās, neatkarīgās izdevniecības, kas vēlas piedāvāt saviem lasītājiem atšķirīgu saturu. Bieži vien lēmums par publicēšanu tiek pieņemts tikai tad, kad grāmata ar valsts atbalstu jau iepriekš ir iztulkota.
Tādēļ ir skaidrs, ka noturīgus rezultātus var panākt, turpinot piešķirt naudu grāmatu tulkošanai un mērķtiecīgai ārvalstu izdevēju iepazīstināšanai ar Latvijas autoru veikumu. Arī tā mūsu valstij ir iespēja stāstīt par sevi, jo maldās tie, kas domā, ka Rietumos par Latviju, Lietuvu un Igauniju daudziem būtu padziļināts priekšstats.
