"Es savā laikā esmu rakstījis drusku vāciski, arī drusku angliski, bet principā es rakstu latviešu valodā. Tā ir tāda savā ziņā manas latviskās pārliecības izpausme un arī vēlēšanās kaut kā tomēr izprast šo valodu, izprast to poētiku, kas nāk no Latvijas, no latviešiem,” sarunā Latvijas Radio raidījumā "Dialogi” atklāj vācu valodas un literatūras profesors, literatūrzinātnieks, dzejnieks un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs.
“Man ir vismaz četras piecas dzejas grāmatas. Bet nav izdotas. Bet laikam būs jāuzbūvē tas muzejs un tad jāatrod laiks,” min Nollendorfs.
Nollendorfs arī atklāj, ka viņš savos darbos iekļauj dzejnieku parafrāzes. “Es vienmēr mēģinu atzīmēt, ka esmu nošpikojis no tā un tā. Man ir diezgan daudz dzejoļu, kur es, piemēram, pārlatviskoju un no sava viedokļa paužu dzejoli. Rilke man ir ļoti tuvs, ne tik daudz Gēte,” turpina Nollendorfs.
Nollendorfs min vācu dzejnieku Johanu Volfgangu Gēti, jo viņa disertācijas tēma savulaik bijusi saistīta Gētes darbu “Fausts”, ar tā pirmo manuskripta versiju. Bet pirms tam vēl bija vācu valodas apguve skolā un arī augstskolā.
„Trīspadsmit gadu vecumā, kad septembra vidū es, brālis Uldis un mamma uzkāpām uz kuģa, es biju vienīgais, kam bija kaut cik vācu valoda. Tā kā savā ziņā es kļuvu par ģimenes galvu,
kamēr pēc mēneša mums pievienojās tēvs,” par bēgļu gaitu sākumu 1944. gadā stāsta Nollendorfs.
Pēc Grēvenes latviešu ģimnāzijas (Vācijā) beigšanas Nollendorfs kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV, kur studēja Nebraskas un Mičiganas universitātēs, ieguva filoloģijas doktora grādu vācu literatūrā, bijis mācību spēks, ģermānistikas žurnāla „Monatshefte” izdevējs un redaktors, vēlāk Minsteres latviešu ģimnāzijas direktors.
Pakļaujoties ģimenes izvēlei, dzīvojot ASV sācis studēt inženierzinātnes, jo tāda toreiz bijusi tradīcija latviešu sabiedrībā, ka bērniem jāmācas kaut kas praktisks, visbiežāk tā bijusi medicīna vai inženierzinātnes. Taču jau pēc pirmā studiju gada Nollendorfs sapratis, ka tehniskās zinības nav viņa aicinājums. Pietiekami labās vācu valodās zināšanas ļāvušas mācīties augstākā līmeņa vācu valodas kursos, mācīties skolotāju koledžā un apgūt arī angļu valodu augstā līmenī.
Lai arī disertāciju rakstījis par “Faustu”, Nollendorfs atzīst, ka nevar nemaz iedomāties, ka saviem studentiem būtu lasījis tikai specifiski lekcijas par Gēti un “Faustu”. “Es sevi neuzskatīju par pētniecisko profesoru, kurš nodarbojas tikai ar augstāko kursu studentiem,” bilst Nollendorfs.
1955. gadā trimdā iznāk žurnāls „Jaunā Gaita”. Tieši Valters Nollendorfs bija viens no tā dibinātājiem un pirmais redaktors.
"Man prieks par tādu bērnu, kurš jau vairāk nekā 60 gadu vecumā vēl ir tīri ņiprs,” par žurnālu saka Valters Nollendorfs.
Savukārt pieredze latviešu trimdas izdevumā ļāvusi iesaistīties Mičiganas Universitātes ģermānistikas žurnāla "Monatshefte” izdošanā.
“Man universitātē 60. gadu sākumā piedāvāja kļūt par redaktoru zinātniskam žurnālam. Tā es kļuvu par zinātniska žurnāla redaktoru. Mani kolēģi pat novērtēja, ko es daru latviešu literatūrā, viņi bija pat lepni, ka pie viņiem ir kāds, kas raksta par baltiešu, par latviešu literatūru. Savukārt es pie saviem kolēģiem ļoti augstu novērtēju, ka viņi atzina - labi, tu nerakstīsi par “Faustu”, tu nekļūsi lielais Gētes zinātnieks, bet tu darbosies savā laukā,” atklāj Nollendorfs.
Nollendorfam vienmēr svarīga bijusi tulkošana. Viņš no angļu valodas ir lieliski atdzejojis igauņu trimdas dzejnieka un literatūrzinātnieka Ivara Ivaska dzejas ciklu "Baltijas elēģijas”, pētījis un salīdzinājis Johana Volfganga fon Gētes "Faustu” Raiņa un Valda Bisenieka tulkojumos.
"Tulkošana ir bijusi mūsu valodas attīstības ceļš, ļoti labs ceļš,” uzskata Nollendorfs.
Kopš 1996. gada Valters Nollendorfs dzīvo Latvijā, aktīvi piedalās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Nozīmīgs ir viņa ieguldījums Latvijas Okupācijas muzeja attīstībā un darbā.
