“Dzimšanas diena” ir trešais Janas Egles stāstu krājums. Pirmais – “Gaisma” – nāca klajā pirms četriem gadiem un ieguva Latvijas Literatūras gada balvu prozā. Arī otrais krājums “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” izpelnījās Literatūras balvas nomināciju.
“Jā, tie ir sievietes rakstīti stāsti sievietēm par sievietēm – kā mēs nosmējāmies – sievietes kubā,” Tā Jana Egle tagad saka par savu jauno grāmatu. Bet īstenībā, kad viņa sāka rakstīt prozu, viņai ne prātā nenāca, ka viņai vajadzētu vai arī gribētos rakstīt tieši par sievietēm. Intervijās viņu pat mazliet kaitināja, ja tika uzsvērts šis aspekts, bet tad vienā brīdī viņa nolēma pieņemt to sev par izaicinājumu.
Jana Egle atceras: “Bija tāda mazliet komiska situācija, ka pēc pirmajām divām grāmatām intervijās man arī jautāja – ar tādu uzstādījumu – nu jūs rakstāt sievietēm, jūs rakstāt par sievietēm? Un tad man bija tāds kā izaicinājums, kā tāds impulss, kā tas būtu, ja es patiešām nolemtu un rakstītu par sievietēm.
Jo līdz tam es uzskatīju, ka es vispārcilvēciski rakstu, ka nav pat būtiski, vai tā ir sieviete vai vīrietis, kas cieš, pārdzīvo, aug, pārveidojas, transformējas.
Un es uzliku tādu kā izaicinājumu sev. Ja jau par sievietēm… kurš vēl, ja ne sieviete rakstīs par sievietēm. Kāpēc ne? Un beigās tas man bija pašai tīkams izaicinājums.”
Grāmatā tad nu iekļauti astoņi stāsti par sievietēm, no kurām jaunākajai ir seši gadi, bet vecākajai – ap septiņdesmit.
Viņas ir ļoti dažādas – piecu bērnu māte, kas gaida sesto mazuli, sieviete ratiņkrēslā, sieviete ar trauslu garīgo pasauli, sieviete, kas iekuļas vardarbīgās attiecībās un vēl citas.
Dažām no viņām ir dzimšanas diena gluži burtiskā nozīmē, bet visas viņas redzam situācijās, ar kurām saskaroties, viņu dzīvē kaut kas būtiski mainās.
Jana Egle skaidro: “Jā, tā ir, dzimšanas diena ir ļoti būtiska. Nosaukums bija, vēl pirms bija uzrakstīti visi pēdējie stāsti. Impulss bija tas, ka ir kaut kāda nepieciešamība kaut ko svinēt. Vai kādas pārmaiņas, vai kādas nojausmas. Vai kādu pieredzi.
Tās ir kaut kādas situācijas, kur cilvēks kaut kādā ziņā vai nu piedzimst no jauna, vai svin dzimšanas dienu.”
Pavisam īstu dzimšanas dienu svin viena no stāstu varonēm – sešgadīgā Dacīte. Šis stāsts ir gandrīz simtprocentīga realitāte, kas ataino pašu autori bērnībā un viņas nerātnos draugus – divus dvīņu puikas. Autore arī bērnībā ļoti gribējusi, lai viņu sauc par Daci un tad nu šajā stāstā to arī varējusi īstenot.
Arī pārējie stāsti visbiežāk izauguši no kādas reālas situācijas, kas tālāk gan risināta un izspēlēta jau Janas Egles iztēlē.
Viņas vērojumi liecina – iztēle gan bieži vien pat nespēj turēt līdzi pārsteidzošajām un neticamajām situācijām, ko sagādā reālā dzīve.
Jana Egle dažādas dzīves situācijas pieraksta blociņā ar domu, ka tās var noderēt kādam stāstam vai tā detaļām. Mazais blociņš autorei ir līdzi vienmēr, tur viņa piefiksē gan spilgtas noklausītas frāzes, gan novērotas vizuālas ainiņas, gan interesantas grimases, visu, kas var noderēt, lai viņas stāstu bilde veidotos pēc iespējas dzīvāka.
Jana Egle ir iedvesmojošs piemērs, kā kardināli izmainīt savu dzīvi: teju 20 gadus viņa bija bērnudārza vadītāja, līdz nolēma pilnībā pievērsties savai lielajai mīlestībai – rakstniecībai.
Rakstnieks Osvalds Zebris stāsta, ka Janas Egles stāstus uztver kā ļoti spilgtus kāda neliela laika posma izgaismojumus kāda cilvēka dzīvē, un šie izgaismojumi ir tik spēcīgi, ka lasītājs spēj sajust gan to, kas noticis pirms aprakstītās situācijas, gan to, kas notiks pēc tam.
Kaut arī tie ir stāsti par sievietēm, Osvalds Zebris tos uztver kā vispārcilvēciskus, kam viņš kā lasītājs var ļoti labi noticēt.
Rakstniece Dace Rukšāne savukārt Janas Egles stāstus raksturojusi kā vienmēr trāpīgus, kā vienmēr sāpīgus, kas aizrauj un aizkustina, un izvēršas par vietēja mēroga cilvēciskām drāmām.
Grāmatas atvēršanas svētki notiks piektdien, 13. martā.
