Margēviča vēsturiskais romāns "Šķērsiela 13. Latvieša dibinātais gulags" (2016) ir dokumentos balstīts vēstījums par Eduardu Bērziņu, izcilu un vienlaikus neviennozīmīgi vērtējamu personību, kura dzīvi gan cildināja, gan sabradāja boļševiku necilvēcīgais politiskais režīms.
Šim aizrautīgi uzrakstītajam darbam blakus liekams jaunais romāns "Zirgu gaļas pārdevējs", kura galvenais varonis ir Pēteris Kalējs. Viņa trauksmainajam dzīves gājumam par prototipu kalpojusi reāla persona - latvietis Pauls Taupmanis. "Zirgu gaļas pārdevējs" ir stāsts par vīrišķību un uzņēmību allaž stāties pretī likteņa izaicinājumiem, saglabājot jauneklīgu garu līdz mūža izskaņai.
Lai katram vārdam būtu segums
Redzams, ka Margēvičam tīk salikt kopā dokumentālas lietas ar mākslu. "Laikam tas saistīts ar manu attieksmi pret literatūru. Tāda tīra beletristika mani sevišķi nevaldzina.
Man patīk būt diezgan skopam vārdos, bet lai katram vārdam būtu zināms segums.
Ja rodas materiāls, kurā varoņa dzīvesstāstu var pamatot ar fotogrāfijām, unikāliem dokumentiem, esmu priecīgs," stāsta Margēvičs un lēš, ka laikam jau vēsturiskā romāna žanrā tas nav bieži izmantots paņēmiens: "Parasti grāmatu sakarībā saka – lūk, ir prototips, un tiek izmantoti viņa biogrāfijas motīvi. Bet šai grāmatai iet paralēli attēlu līnija, kas pilnīgi autentiski stāsta par prototipu – Paulu Taupmani. Un paralēli iet romāns, kur varonim cits vārds.
Kā jau romānā, nākusi klāt arī autora fantāzija, sevišķi jautājumos, kas attiecas uz mīlas un ģimenes lietām. (..) Jo daudz cilvēku no grāmatā minētajiem vēl ir dzīvi. Ir arī kaut kas dramatizēts šajā dzīves stāstā, bet visi notikumi ir autentiski. Protams, vajadzēja pētīt daudz – izskatīju visu pieejamo literatūru.
Tā ir tāda kinematogrāfiska slimība, jo man patiess un īsts ir viss, ko varu apliecināt ar bildi.
Arī tas droši vien ir iemesls tam, ka gan pirmajā romānā, gan šajā un arī pirms tam man – nelielajā grāmatiņā par Meierovicu – visur paralēli iet vizuālā līnija."
Interesanti, ka par Paulu Taupmani līdz grāmatas tapšanai Margēvičs neko nav dzirdējis. "Kad iznāca pirmais romāns, man piezvanīja kāds nepazīstams vīrietis un teica, ka grib mani satikt – viņam esot ideja, par kuru viņš varētu man ierosināt uzrakstīt grāmatu. Biju diezgan rezervēts, jo bijuši tādi pavecāki cilvēki, kas piedāvā filmas sižetus – cilvēki ne vienmēr saprot, ka man vajag arī kādu subjektīvu impulsu. Tikāmies tuvējā kafejnīcā, un vīrs no maišeļa izvilka vecu, aizvēsturisku mapi ar vēl vecāku manuskriptu, kas tūlīt sabirzīs. Un teica – cilvēks, kas šos pierakstus veicis, jau četrdesmit gadu kā miris, un viss varot kaut kur pazust.
Kad sāku lasīt pierakstus, atradu daudz interesantu faktu. Pauls nebija literāts, bet fakti, ko viņš pieminējis, bija rosinoši. Un pats galvenais – viņš bijis no tā paša Pārdaugavas rajona, kur es! Un es taču esmu Pārdaugavas patriots – tā bijusi daudzās filmās, nerunājot jau par "Šķērsielu". Pauls dzīvojis netālu no Šķērsielas – Kūdras ielā 6, pie tam viņš bija dzīvojis piecdesmit gadu pirms vispār biju dzimis, un tas rosināja vairāk papētīt viņa laiku – īsi pirms 1905. gada revolūcijas.”
Ko grib, to raksta
Tā nu režisors un rakstnieks ar ideju aizrāvies un ļāvis, lai svešais vīrs viņu pierunā. "Esmu apmierināts ar šo darbu, kaut tas prasīja ļoti daudz papildu darba, jo visu pārbaudīju, lai arī vēsturniekiem faktus pasniegtu pilnīgi precīzi – te nerunāju par varoņu privāto dzīvi.
Un zinu, ka šajā grāmatā ir daudz lietu, ko mūsu vēsturnieki nezina.
Lielos vilcienos visi zina – bija karš, latvieši kaut kur mētājās pa pasauli. Bet kā tas notika konkrēti, detaļās? Grāmatas ievadā tā arī rakstu – ja aprakstītu visu šī cilvēka dzīvi – un viņš nodzīvoja 93 gadus –, vajadzētu lielus ķieģeļus. Es rakstīšu par to, kas man ir interesanti, un faktiski visu mūžu tā arī daru."
Un kāds ir pamatojums izvēlei – veidot filmu vai grāmatu? "Nerunāšu par finansēm – ir arī psiholoģiska lieta," neslēpj Margēvičs. "Lai taisītu filmu, man jādabū daudzu cilvēku atļauja; man viņiem jāpierāda, ka filma būs interesanta, bet
lielākā daļa veiksmīgo filmu arī padomju laikā, ko mēs uztaisījām, izsauca lielu pretestību – tieši filmu pieteikumu ziņā. Vispār jau tas ir diezgan smieklīgi, ka tev uz papīra jāpierāda, ka filma būs laba.
Bet ar grāmatām – ko es gribu, to es rakstu. Un tā brīvības sajūta ir ne ar ko neatsverama! Protams, var jau arī izdevniecība atteikt, bet es pirms tam neslēdzu līgumu – kad gatavs, tad aiznesu: ja jūs interesē, lūdzu!"
Arī pats Tālivaldis Margēvičs ir aktīvs grāmatu lasītājs. "Dzīves pirmo pusi ļoti daudz lasīju, pamatā klasiku – franču literatūru, krievu klasiku. Sekoju visam, kas notiek latviešu literatūrā. Beletristika mani pilnīgi neinteresē, tai netērēju laiku, jo man jāizlasa ļoti daudz tā, kas vajadzīgs darbam. Kaut ir latviešu rakstnieki, kuriem sekoju – jaunā rakstniece Sabīne Košeļeva. Savulaik mana favorīte bija Regīna Ezera, par kuru arī filmu taisīju. Gundegai Repšei sekoju.
Bet interesanti ir tas, ka manas paaudzes rakstnieki man neko interesantu vairs nevar pateikt, jo mums ir kopēja biogrāfija. Tāpēc skatos uz Sabīni. Daudzi saka – ak, viņa vēl jauna.
Jā, vairums no jaunajiem ir netalantīgi, bet starp viņiem ir arī talantīgi, un viņi var pateikt to, ko es vairs nevaru ne izjust, ne piedzīvot.
Pasaules informatīvā telpa ir tik ļoti piesātināta – tiešraidē var skatīties tik dramatiskas lietas, ka nekāds teātris un nekāda aktierfilma nestāv līdzi. Es nerunāju par sentimentālām filmām, kas var izsaukt emocijas – nobirdinu asaru un tūlīt pat aizmirstu. Tāpat arī literatūrā – periods, kad mani interesēja sentiments, ar kuru izspiest asaru, ir garām. Mani interesē īstas lietas, kas ietekmē tautas likteni."
