100 gadi personību
Grāmata "Dailei 100" – pamatīga un blīva gan vizuāli gan informatīvi, veltīta izciliem māksliniekiem, spilgtām izrādēm un idejām, kas veidojušas teātra simtgadi. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” grāmatas veidotāja Evita Mamaja atzina, ka darbs pie grāmatas veidošanas bijis sarežģīts, taču bijis skaidrs, ka šāda grāmata teātra simtgadē ir nepieciešama.
"Nonācām pie tā, ka Daile vienmēr bijusi personības, ka par personībām ir jāraksta un jāraksta par šīm virsotnēm, kas ir visus šos simt gadus noteikušas Dailes teātra seju.
Tie ir režisori, aktieri, scenogrāfi, kostīmu mākslinieki, komponisti," skaidroja Evita Mamaja.
Grāmatu "Dailei 100" veido četras lielas daļas – teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere uzrakstījusi par teātra režijas grandiem, teātra zinātniece un kritiķe Līvija Dūmiņa par Dailes aktieru karalisti, mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis par mūziku izrādēs un arhitekts Jānis Lejnieks par abām Dailes teātra ēkām. Evita Mamaja pauda gandarījumu, ka visi četri uzrunātie autori piekrituši sadarboties, tāpat kā grāmatas zinātniskā redaktore Līga Ulberte.
"Bija ļoti sarežģīti izvēlēties cilvēkus, kas raksta. Mēs zinājām, ka tie nevaram būt paši no Dailes teātra, jo tas, protams, būtu subjektīvāks skatījums. Mēs ļoti gribējām, lai šie cilvēki ir, varētu teikt, lojāli teātrim, bet es to domāju tādā nozīmē, lai šie rakstītāji būtu ļoti jūtīgi pret tām tēmām, ko viņi raksta, un ne tikai darbotos šajā profesijā, bet arī mīlētu šo jomu, par ko viņi raksta, mīlētu un ļoti labi saprastu to," atzīmēja Evita Mamaja.
"Šie cilvēki vienmēr ar tādiem smalkiem baltiem cimdiem ir pieskārušies teātrim un aktieriem un režijai," atzina Evita Mamaja. "Es, godīgi sakot, nezinu, ko es būtu darījusi, ja šie cilvēki nebūtu piekrituši, jo man nekāda otrā varianta nebija."
Grāmata teātra gardēžiem
“Bija skaidrs, ka tā nebūs biogrāfiska vai atmiņu grāmata, tur, protams, velti ir meklēt katru faktu par Dailes teātra biogrāfiju visos 100 gados, jo tad grāmata nebūtu paceļama ne fiziski ne garīgi,” Evita Mamaja raksturoja grāmatas vīziju. “Edīte man strikti uzstādīja, ka viņai ir vajadzīgs vektors. Tas vektors bija, ka mēs runāsim par lielām personībām, par lielām tēmām, par lielām idejām, visu to, kas izrādēs, kas veido Dailes teātra seju, ir atspoguļots.”
Grāmatas sastādītāja atzīmēja, ka īpaši svarīga vieta izdevuma tapšanā bijusi arī vizuālajam materiālam:
"Galvenais nosacījums, ko izvirzīja toreizējais Dailes teātra direktors Andris Vītols, bija, lai šī grāmata būtu lasāma, lai tā nebūtu tāda prezentatīva grāmata, ko nopērk un noliek plauktā.
Man par lielu prieku tiešām ir tā, ka pat tekstus, kas no malas liktos sausāki, piemēram, par arhitektūru, tos ir ārkārtīgi interesanti lasīt. Svarīgi ir arī tas, ka ir šis lielais bilžu materiāls – apmēram 50 pret 50 attiecībā pret tekstu, tas padara šo grāmatu viegli šķirstāmu, lasāmu un skatāmu.”
Mamaja arī īpaši izcēla tieši pēdējos 20 gadus Dailes teātrī, aicinot lasītāju grāmatu šķirstīt brīvā veidā: “Es ieteiktu sākt ar pēdējiem 20 gadiem, jo es personīgi uzskatu, ka pēdējos 20 gados Dailē bija ļoti daudz augstu virsotņu. No šiem laikiem ir arī ļoti krāšņš un skaists vizuālais materiāls.
Mēs arī vēlējāmies parādīt, kāds Dailes teātris ir aktualitātē, nevis tikai slavenā pagātne, slavenās leģendas, kāds tas ir un bija, – līdz šiem 100 gadiem.
Es ieteiktu šo grāmatu šķirstīt, šķirstīt kā gurmāniem.”
Rakstīt par izsapņotām izrādēm
Teātra zinātniece Edīte Tišheizere, kura rakstījusi nodaļu “Izrāde kā universs”, stāstīja, ka, rakstot par Dailes teātri, režija, scenogrāfija, kostīmi un mākslinieciskais darbs bija jāapvieno vienā veselumā. Arī grāmatas sastādītāja piekrita, ka režisors ar scenogrāfu jau teātra pirmsākumos bijuši domubiedri, veidojot vienu visumu.
“Dailes teātris jau radās kā viena no avangarda teātra izpausmēm pasaulē. Un tas jaunais, kas 20. gadsimta sākumā pēkšņi radās, bija tas, ka parādās izrāde, kas ārpus konkrētas izrādes telpas nav iedomājama. Telpa pati par sevi var daudz ko iemiesot. Un tad, kad Evita Mamaja man jautāja, par ko es gribu rakstīt, par režiju vai par scenogrāfiju, es viņai teicu, kā Lācītis Pūks: par abiem. Un man bija ļoti interesanti to darīt,” skaidroja Tišheizere.
Teātra zinātniece arī atklāja, kā noritēja rakstīšanas process par izrādēm, kuras pašai nav bijis iespējas redzēt. Tā pamatā bija laika liecību izpēte: “Ir fotogrāfijas, ir recenzijas, bet pašā sākumā ir pamatīgas Jāņa Munča eksplikācijas, tad tu to visu lasi, lasi, tu skaties vecas filmas un redzi, kāda varēja būt tā aktieru plastika, jo viss jau savstarpēji ir saistīts. Un, jā, kad tu esi kārtīgi visu salasījies, tad kādā brīdī tu sāc redzēt.”
Tas ir tāds arī sapņotāja un arī gaišreģa ceļš, jo tev ir jāierauga tas, kas ir bijis pirms 100 gadiem, un jāmēģina saprast, ko tas nozīmēja tajā laikā.
Bieži vien tās izrādes ir vienkārši jānosapņo un tad par viņām jāraksta – kā par redzētām."
Raksturojot Dailes teātra vēsturi un attīstību, teātra zinātniece izcēla ideju, kuras autors ir Eduards Smiļģis: “Skatoties no 100 gadu attāluma, ir redzams, kā tas, ko Smiļģis iesāka, lietojot šo izteicienu par čūskas dziesmu, kas visus aizrauj un saindē, izpaudies. Var redzēt, cik tas ceļš ir bijis vienots, lai arī šķiet, ka katrs nākamais noliedz visu, kas ir bijis iepriekš, bet katrs Smiļģa iesāktajā vērienīgajā dziesmā ir tomēr atradis savu noti. Dailes teātris šajos simt gados ir gājis ļoti vienotu ceļu. Tāpēc es lietoju šo “čūskas dziesmu”.”
Turpinot pārdomas par teātra vēsturi, Edīte Tišheizere uzsvēra ne tikai vadītāju maiņas, bet arī vēsturisko notikumu iespaidu uz teātra darbu. “Es domāju, ka pagrieziena punkti ir saistīti ar māksliniecisko vadītāju maiņu, Bet daudz pagrieziena punktu bija arī tajā pirmajā periodā, kad nosacīti valdīja Eduards Smiļģis.
Iziet cauri trim okupācijām un saglabāt savu patību, neskatoties uz to, ka ar varu ir jāmaina savs estētiskais redzējums, vienlaikus kaut kādā mērā pakļauties, bet palikt pašam, – es domāju, ka tā ir liela mākslinieciska varonība.
“Mēs arī pirms trim vai četriem gadiem, kad Evita Mamaja mūs uzrunāja, jau tad vienojāmies par to, ka tas nebūs tāds ikdienas teātra pētījums, bet tas būs skatījums uz virsotnēm,” skaidroja teātra zinātniece. “Es domāju, ka pēc virsotnēm var spriest par patieso teātra jaudu un patieso teātra vērienu. Aizas un klupieni, un kritieni gadās visiem, bet ir svarīgi, no cik liela augstuma krist, un Dailes teātrī, ja ir bijuši kritieni, tie bijuši no liela augstuma.”
