Krājums “Velci, tēti” iznāca jau pēc Elsberga nāves – 1989. gadā. Krājumam nosaukumu piešķīra Elsberga māte Vizma Belševica, bet to sastādīja viņa sieva – dzejniece Irēna Auziņa.
Tulkotājs, dzejnieks un atdzejotājs nedaudz darbojies arī prozas un kritikas žanrā un publicējies kopš 1978. gada. Viņa dzīves laikā iznākuši divi krājumi – “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986). 2009. gadā, dzejnieka 50. dzimšanas gadskārtā, apgādā “Mansards” tika izdots Elsberga kopkrājums “Dzeja”.
Elsbergs meistarīgi savieno popkultūru, valodu, jaunības kaisli, kas sagādā vienlaikus gan mokas, gan prieku. Tāpat viņš interesantā veidā līdzsvaro gan ironisku, gan ļoti atklātu attieksmi pret intimitāti. Šīs īpašības ļauj viņu dēvēt par tādu kā renesanses pašpuiku.
1987. gadā nodibināta Klāva Elsberga prēmija par gada labāko debiju literatūrā. Elsberga darbi neapšaubāmi ietekmējuši vismaz vienu latviešu literātu paaudzi. Tie atdzejoti ukraiņu, krievu, franču, igauņu, vācu, angļu un citās valodās. Dziesmas ar Klāva Elsberga dzejas tekstiem komponējuši Ilze Arne, Kaspars Dimiters, Juris Kulakovs, Vilis Kundrāts, Jānis Lūsēns, Sniedze Prauliņa.
Klāvs Elsbergs gāja bojā nenoskaidrotos apstākļos, pēc viņa nāves tika ierosināta krimināllieta, ko pēc prokurora Georga Skudras lēmuma izbeidza. Advokāte Vija Jākobsone uzturēja spēkā sūdzību par vardarbīgu nāvi, izgrūžot Klāvu Elsbergu pa Dubultu jaunrades nama 9. stāva logu. Sūdzība tika pamatota ar nepietiekamu ekspertīzi, nepietiekami vērā ņemtiem pierādījumiem un noraidītām "neērtām" liecībām. Notika jaunas izmeklēšanas, bet lēmums nemainījās.
