Trīsdesmit Aleksandra Čaka dzejoļi un tikpat somu autores Heli Lāksonenas atbildes dzejoļu pavisam drīz iznāks somu izdevniecības “Kynälä” (“Pildspalva”) grāmatā “Paņēmi manu sirdi no plaukta”. To papildinās arī audiogrāmata somu valodā. Cik zināms, Aleksandra Čaka balss nav saglabājusies nākamo paaudžu ausīm, tāpēc projekta veidotāji aicina iztēloties mūsdienu somu dzejnieka Hari Hertella balsi kā Čaka balsi.
Stāsts par Aleksandra Čaka dzejas nonākšanu somu dzejnieces Heli Lāksonenas uzmanības lokā ir sekojošs: dzejnieks, atdzejotājs Guntars Godiņš reiz palīdzēja tulkotājai Līvijai Vītolai atdzejot Čaka dzejoļus krājumam igauņu valodā “Mūžīgā Rīga”, un šo izdevumu Lāksonena iegādājās Tartu Rātslaukuma grāmatu veikaliņā. Taču atvēra to tikai, atgriežoties savās lauku mājās Raunā, Somijā.
Jau ar pirmajām rindām mūsu pilsētas apdziedātāja dzejoļi somu dzejniecei tik ļoti iepatikās, ka savā sajūsmā viņa dalījās arī vēlāk, ierodoties uz mēnesi garu rezidenci Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā.
Savukārt Ievas Lešinskas angļu valodā atdzejotā Čaka dzejoļu izlase autori noveda pie vēl jaunu dzejoļu atklāšanas.
Mazliet atkāpjoties, jāteic, ka Aleksandra Čaka dzejoļi bijuši skolas programmu saturā vairākām paaudzēm, tātad šī dzeja bija kā atļautais logs uz modernismu pastiprinātas cenzūras un pat ideoloģisko spaidu apstākļos. Viņa darbi ar gadu atstarpi uzrunā jaunas un aizrautīgas sirdis arī mūsdienās, jau sākot no skolas sola. Šim novērojumam par Čaka lirikas fenomenu Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" pievienojas arī Godiņš: “Tajos laikos, kad es mācījos, kad bija tie trakie padomijas laiki, modernismu un modernisma dzeju mēs ar uguni varējām meklēt latviešu literatūrā. Tad Čaks bija tā visspilgtākā lāpa, modernismā skatoties. [..]
Arī tagad Čaks ir baltā vārna vai kāds nebijis putns dzejā. Līdz ar to tas ir ļoti dabīgi, ka arī Heli patika. [..] Es domāju, ka viņa pēc savas būtības ir savdabīga – arī moderniste.
Tikpat labi mēs varētu teikt, ka viņa ir naiviste, sirreāliste utt.”
Heli Lāksonenas dzejoļi ir sarakstīti viņas dzimtās apkaimes Ūsikaupunki somu valodas dialektā. Guntars Godiņš tos atdzejo Vidzemes lībiskajā izloksnē, tāpēc lielākoties dzejnieces stāstījums ir caurstrāvots ar humoru un labsirdīgu nešpetnību, kuru paģēr arī valodas īpatnais skanējums iepretim literārajai latviešu valodai. Sevišķi to varējām pieredzēt pirmajā tikšanās reizē ar Lāksonenas tekstiem, kad tie mūsu lasītājus sveicināja no krājuma “Kad gos smei” jau pirms deviņiem gadiem.
Taču somu dzejnieces izteiksme var būt arī skaudra un dzeldīga, gluži tāpat kā viņas priekšgājējam Aleksandram Čakam.
“Cilvēki smejas, smejas, bet pēc tam sāk raudāt, jo tie dzejoļi ir dziļi, sāpīgi. Tie nav tikai joku dzejoļi,” par dzejnieces daiļradi piebilst Godiņš.
Viņam zināms, ka Lāksonena dažus no topošās grāmatas dzejoļiem parādījusi sev tuviem cilvēkiem, un arī viņi liecina, ka piedzīvojuši to daždažādo dabu.
Par Lāksonenas atdzejojumiem Godiņš teic, ka tas arī ir milzīgs sasniegums – Čaks pirmo reizi skanēs somu valodā.
Vēl viena radošā forma, kurā iedzīvināsies Čaka un Lāksonenas dzeja, būs vizuālā māksla – grāmatu papildinās plakāts ar pašas Lāksonenas veidoto darbu kolāžu un mazāka formāta darbiņi. Un arī tas nebūs viss. “Vasarā Čaka muzejā varēsim skatīties Heli Lāksonenas izstādi, kurā būs darbiņi veltīti tieši šiem dzejoļiem, kas atrodami gan somu, gan latviešu grāmatā – tātad Čaks un arī viņas atbildes dzejoļu motīvi. Tur būs iespējams paskatīties, kā arī vizuāli Heli redz Čaka dzeju,” atklāj Godiņš.
Jūlijā paredzēti jaunās grāmatas lasījumi lībiešu krastā Mazirbē un plašāks brauciens pa Latgali, iepazīstinot ar šo literāro dialogu Ludzas un Rēzeknes, kā arī citu pilsētu lasītājus.
