Liega Piešiņa: "Mīlestībnāji". Kas tas īsti ir par jēdzienu?
Zane Daugule: Par šo jautājumu es līdz galam izdomāju apmēram pagājušajā nedēļā, kad kāds tuvinieks man pajautāja – bet kas tas ir? Pirmā atbilde bija tā, ka tas ir vārds no kāda dzejoļa: "Šajā galaktikā nav zvaigznāju, tajā ir mīlestībnāji." Bet vēlāk, vakarā par to domājot, man ienāca prātā tāda vizualizācija – ka mīlestībnāji ir tādas smalkas, neredzamas, bet noteikti gaišas stīdziņas, kuras mēs varam sajust, paskatoties viens otram acīs, pieskaroties kaut vai tikai domās.
Man pašai dzīvē gadījies sajust šādus mīlestībnājus ļoti grūtos brīžos, kad saprotu, ka cilvēka dvēseli un miesu arī saista kāda sīka, smalka stīdziņa, kas neļauj iegrimt vienā pasaulē vai tūlīt pacelties citā dimensijā. Laikam tas ir mīlestībnāji.
Kad tas nosaukums atnāca? Kopā ar uzrakstīto dzejoli, vai arī līdz ar grāmatas noformējumu?
"Liepu actiņa", jā. Dzejolis tapis apmēram 2008. gadā, bet par to, ka tieši šādu nosaukumu redzam uz grāmatas vāka, esmu pateicīga redaktorei Janai Eglei. Jo manā prātā bija citi nosaukumi vai grāmatas vārdi, bet Jana teica, ka viņa gribētu šādu. Un es, protams, paļāvos uz to, jo redaktors dzejas tekstu izjūt daudz skaidrāk un patiesāk nekā pats autors, kurš ir procesā iekšā.
Par vāka zīmējumu esmu ļoti pateicīga Liepai Actiņai, ko literātu pasaulē mēs pazīstam kā dzejnieci Liepu Rūci. Kad uzrunāju Liepu veidot vāka zīmējumu, viņa man palūdza atsūtīt manuskriptu. Ja nemaldos, tad nedēļas laikā jau bija gatava vāka skice. Atceros, bija ļoti karsta diena, sēdēju pie datora kā piekalta – no tā, cik ļoti ietilpīgs un precīzs ir šis zīmējums. Oriģinālā tā ir melnbalta grafika, bet arī šādā veidā, es domāju, ir parādīts viss, ko Liepa no savas dvēseles pārnesa uz manu un grāmatas dvēseli kopumā.
Kas ir dzejas dvēsele?
Tu uzdod jautājumu, uz kuru, manuprāt, atbildēt nevar neviens, bet es varu! (smejas)
Es domāju, ka dzejas dvēsele ir tā smalkā sajūta, kas katrā lasītājā paliek pēc dzejoļa izlasīšanas, un lai Dievs dod katram dzejdarim radīt tādu dzejoli, ka to gribas pārlasīt vēl un vēl, lai tā dvēsele plešas, izplešas un apņem pasauli.
Man ir tāda sajūta, ka dzejas patiesība un dzīves patiesība var būt ļoti dažādas lietas.
Jā un nē. Esmu pamanījusi, ka es laikam mēdzu rakstīt vairāk par savu dzīvi, par kādiem savas dzīves diktētajiem notikumiem, jo man ir vieglāk tos piedzīvot "sagremot" un "pārvārīt" – atļaušos lietot šādus vārdus. Ja es par to uzrakstu un jo mazāk vārdu es veltu tā uzrakstīšanai, jo ātrāk es tai pieredzei, kas varbūt mani traucē kādu brīdi, tieku pāri. Bet zinu, ka dzejniekiem ir arī cits viedoklis – ka "es nezinu, no kurienes dzejoļi nāk". Es arī īsti nezinu, bet es rakstu vairāk par sevi, cerībā, ka tas, ko jūtu un ko nesu pasaulei es, sasauksies arī ar kādu citu, kam ir līdzīga pieredze vai sajūtas.
Ja paskatās bibliogrāfiju, jāsaka, ka pirmā tava publikācija bijusi 2002. gadā "Saskarsmē". Kā tu šajos divesmit gados esi mainījusies un izaugusi?
Par to "Saskarsmi" man pašai bija ļoti liels brīnums, jo es to biju veiksmīgi aizmirsusi. Toreiz situācija bija tāda, ka strādāju Misiņa bibliotēkā par bibliotekāri, un mana kolēģe Maija Krekle piedāvāja man dzejoļus nopublicēt avīzē, kurā viņa, ja nemaldos, tolaik strādāja. Nu, vai man grūti? (smejas) Toreiz uzskatīju sevi par grafomāni, bet nu –
ja tu jautā, kas ir mainījies šajos divdesmit gados, īsais variants ir, ka tikai un vienīgi es pati – mans pasaules redzējums, vērtības.
Varbūt es vairs nerakstu tā, kā rakstīju pirms gadiem divdesmit, jo es tomēr daudz mēdzu strādāt arī ar saviem dzejoļiem un pat ar to, ko rādu vai nerādu citiem.
Mēs esam skaniskais medijs un var dzirdēt gan mūsu smieklus, gan intonācijas, kādā mēs runājam. Tad nu arī par šīm niansēm un intonācijām: tu vari skaistas lietas pateikt nežēlīgi vai otrādi. Kā ir ar niansēm un intonācijām tavā dzejā? Man liekas, ka tās ir ļoti jaušamas.
Man dažkārt patīk palūgt kādam no saviem draugiem vai paziņām nolasīt kādu konkrētu manu dzejoli. Un tad es klausos, kā katrs pavisam citādi vienu un to pašu tekstu var izlasīt, iznest, parādīt un saprast. Ko man dod pašai šāda dīvaina nodarbe? To, ka es saprotu, ka dzejolis nav viengabalains, tas nav viendabīgs, un tas noteikti nav ar viena cilvēka uztveres kopumu saprotams – tas ir daudzgabalains: to var uztvert tā, un var uztvert arī citādi.
Ja mēs runājam par muzikalitāti un vārdu. Abas ar Janu Egli esat Austras bērni. Kā tas tevī sadzīvo kopā – mūzika, skaņa un rakstītais vārds?
Īpaši pēdējā mēneša laikā esmu sev esmu jautājusi, kas tad tu, Zane, esi – vai tiešām tu esi dzejniece? Un tādā stingrā tonī kā skolotāja, jo mana pamatprofesija ir skolotāja: "Vai tiešām tu esi dzejniece?" Un atbilde ir - nē, es esmu dziesminiece...
Būtībā es rakstu dziesmu vārdus, un jācer, ka kāds tos arī komponēs – tāda ir mana atbilde uz šo jautājumu, un es arī esmu diezgan lutināta ar to, ka mana dzeja dzīvo dziesminieku mūzikā.
Tātad vispirms ir muzikālā puse, un tad ir dzejolis, vārdi. Vai mūzikai jābūt citu radītai? Kā tas brīnums veidojas?
Man ir tikai divas no apmēram divdesmit dziesmām, kurām ir pašai savi vārdi, jo
līdz šim es uzskatīju, ka tas nav savienojams – ka normālam dzejas tekstam nevar radīt normālu dziesmu viens un tas pats cilvēks. Bet kaut kā pandēmijas laiks manī ieviesa uzskatu maiņu, ka to var izdarīt, ja vien mēs norobežojamies no tās domas, ka dziesmai, kas šobrīd top, ir manis pašas radīts teksts.
Bet par to muzikalitāti – rakstot dzejoli, es pieturos pie tāda sevis vērtēšanas procesa: tajā brīdī, kad tas dzejolis ir gatavs, man tas noteikti ir skaļi jāizlasa, lai es justu, vai tajā ir ritms, vai tajā ir melodija. Par tādām smalkām lietām kā zilbju sistēma, pantmēri un kas tik vēl ne – par to es tā kā nedomāju, bet man ir svarīga melodija, ritms un tas, kā dzejolis skan.
Mūzika nāk tajā brīdī, ja tas ir izdevies perfekts no dzejas teksta viedokļa. Un tad jau atliek piesēsties pie klavierēm vai paņemt ģitāru un...
Tad seko nākamais brīnums!
Vai brīnums – to lai citi vērtē, bet tā tas apmēram top.
Mēs dzīvojam tādā laikā, kad apritē izteikti ienāk konceptuālā dzeja un līdz ar to lasītāji sadalās tādos, kas to pieņem, un tādos, kas nepieņem un kuriem ir vajadzīgs kas cits. Kā tevī sadzīvo dzejas tradīcija un kā tas nonāk pie tā, ko saucam par vienreizīgumu?
Es kaut kā mēģinu dzīvot netradicionāli – daru pārsvarā to, kas man tajā brīdī patīk, kas sagādā prieku, un tas pats ir arī ar dzeju – tajā, kā lasu un uztveru dzeju, bieži vien vados pēc principa – patīk vai nepatīk. Varbūt izglītība man atļautu dzeju vērtēt no zinātniskās puses un iedziļināties visādās smalkās niansēs, bet nē: es to ļoti subjektīvi vērtēju – tikai pēc tā, kas man patīk un kas nepatīk. Tā vērtēju gan citu radīto dzeju, gan pati savējo.
Ko tu dari ar saviem dzejoļiem, kas tev nepatīk?
Nu jau gadus septiņpadsmit dzīvoju tādā dzīvesvietā, kurā nav krāsns. (smejas) Tāpēc tagad ar tiem dzejoļiem nedaru neko, bet agrāk tos dedzināju.
Bet tad man atnāca apjausma – kā tu zini, ka tas ir slikts? Nu, un tagad man ir žēl, jo tos sadegušos es jau vairs neatceros. Tas ir ļoti jocīgi, jo pavisam nesen uzdūros kādai savai vecajai kladei, kurā bija pavisam pusaudžu gados rakstītie dzejoļi par kaut kādām dīvainām pirmajām mīlām un ko tādu, ko šodien noteikti vairs nerakstītu, bet, kad redzēju, ka tur ir iezīmes, no kā šodien varētu tapt labs pieauguša cilvēka dzejolis, tad gan man bija grūti par tiem sadegušajiem. Drusku žēl, jo gan jau tam bērniņam, tam pusaudzītim bija kāds motīvs, kāds moto, kas noteikti palīdzētu pieauguša un nobrieduša cilvēka dzīvei un daiļradei kopumā.
Kāpēc bija tik liela laika starpība starp pirmo dzejoļu krājumu "Izdomā šovakar būt", kas tapis 2005. gadā, un "Mīlestībnājiem"?
Jā, šis ir jautājums, kurā es pati īsti nesaprotu, vai man ir divi krājumi, vai tomēr viens. Jo tas pirmais dzejoļu krājums tapa tikai tāpēc, ka mani dzejoļi bija iepatikušies profesoram Valdim Ķikānam, pie kura Daugavpils Universitātē studēju literatūrzinātni, teoriju un latviešu valodas pedagoģiju. Profesors bija pilnīgi pārliecināts, ka tā dzeja ir jāizdod! Es, protams, atrunājos – kur tad, kā tad, ne man naudas, ne laika. Viņš to visu atrada... Tā tapa pašizdevums, ko žargonvārdā saucam par "samizdatu". Līdz ar to domāju, ka "Izdomā šovakar būt" nav oficiāli saucams par pirmo dzejoļu krājumu – teikšu nopietni.
Es pati biju ļoti ilgi un tālu prom no tā, ka gribētu kādam par sevi atgādināt vai par sevi runāt, jo tas bija visai grūti pārvarams dzīves periods. Tad nu "Mīlestībnāji" lai ir tas stars, kurā es gribētu dzīvot mīlestības gaismā.
