Stāstu medniece Sanita Reinsone ir gan filoloģijas doktore, gan vadošā pētniece Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kur viņa vada digitālo zināšanu grupu. Viņas pētnieciskās intereses saistītas ar digitālo metožu izmantojumu sabiedrības iesaistē, digitālā kultūras mantojuma radīšanā, mutvārdu stāstījumiem un dzīves pierakstīšanu. Šobrīd Sanita Reinsone ir arī valsts pētījumu programmas "Humanitāro zinātņu digitālie resursi" projektu vadītāja. Kā arī, atbalstot Ukrainas karā cietušos zinātniekus un studentus, Sanita Reinsone ir izveidojusi starptautisku zinātnieku kopienu "Science for Ukraine", kas operatīvi sniedz nepieciešamo palīdzību.
Ieva Siliņa: Sanita, kāds ir tavs stāsts – kā tu nonāci zinātnē?
Sanita Reinsone: Man šķiet, ka man paveicās, jo zinātnē nonācu ļoti agri, apmēram pirmajā kursā, kad man bija iespēja sākt strādāt LU Matemātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā lieliskā Andreja Spektora vadībā. Sāku ar pavisam vienkāršiem darbiem, bet, redzot, kā tas notiek un attīstās, "āķis bija lūpā". Jau pašā sākumā tika dota liela brīvība meklēt un pētīt to, kas tev pašam interesē. Kaut arī tas bija Matemātikas institūts, bet es varēju darboties ar folkloras materiālu, kas jau toreiz mani ļoti interesēja.
Folkloras pētnieki asociējas ar darbu baltos cimdiņos, skatot kādus senus manuskriptus. Pastāsti, kāda izskatās tava ikdiena. Tas tiešām ir tik romantiski?
Sanita Reinsone: Baltie cimdi dažkārt ir jāuzvelk, kad ir darbs arhīvā. Bet folkloras pētnieki principā ir tie, kas iet ārā no biroja pie tautas, pie cilvēkiem un sarunājas ar viņiem. Un šī lauka pētījuma daļa ir interesantākais gan studentiem, gan pētniekiem.
Tā ir ļoti liela enerģijas deva – tieši tā dzīvā materiāla vākšana.
Bet folkloras pētniecība ir ļoti dažāda. Tā var notikt arī internetā, vari vispār nesatikt cilvēkus, vari pētīt digitāli folkloru vai strādāt ar manuskriptiem, bet man personīgi ļoti patīk satikties un uzklausīt.
Kā tas notiek – kā tu izvēlies, pie kura cilvēka iet? Jo patiesībā jau jebkuram cilvēkam ir stāsti.
Sanita Reinsone: Tas ir dažādi. Tas ir atkarīgs no projekta un tēmas. Reizēm ir tā, ka mana līdzšinējā darba vieta, kas ir Latviešu folkloras krātuve, organizē lauka pētījumus kādā noteiktā vietā, kur mēs visi dodamies un nedēļu vai divas pavadām tur, sarunājoties ar apkārtnes cilvēkiem. Bet, individuāli strādājot, ir kāds konkrēts fokuss, kāda tēma, kur es meklēju cilvēkus un sarunājos.
Man ļoti patīk intervēt vecāka gada gājuma cilvēkus, jo tās zināšanas un dzīves pieredze ir brīnišķīga. Ļoti daudz ko var gūt no vecākās paaudzes.
Kā tu iegūsti šos materiālus? Stāsti, atmiņas ir viens, bet tu strādā arī ar autobiogrāfijām, dienasgrāmatām. Kā tu tiec klāt kaut kam tik intīmam?
Sanita Reinsone: Viens ir šī dzīvā stāsta vākšana, bet otra daļa ir dzīves pieraksti, kas ir ļoti svarīga informācijas dimensija vēstures izpratnē. Ir nodibināts autobiogrāfiju krājums folkloras krātuvē, kur ir diezgan plaša informācijas izplatīšana, sadarbojoties gan ar medijiem, gan ar reģionālajiem laikrakstiem, gan bibliotēkām, aicinot cilvēkus rakstīt un iesniegt, vai iesniegt jau to, kas viņiem ir. Mums ir šī plūsma nodibināta kopš 2018. gada.
Kur mēs varam iesniegt, ja mums ir kas tāds un mēs gribētu kaut ko tādu darīt?
Sanita Reinsone: Visvienkāršāk ir iet uz autobiografijas.lv, tur ir visa informācija, kā to izdarīt. Mēs neprasām atdot šo materiālu, mēs to digitalizējam.
Man liekas, ka daudzi šobrīd uzmeklē, pārlasa tavu "Meža meitu" grāmatu, par latviešu sieviešu piedzīvoto mežos, purvos nacionālo partizānu cīņu laikā. Ko tev pašai atklāja šie 12 stāsti?
Sanita Reinsone: Bija diezgan izaicinoši dabūt šos 12 stāstus, jo diezgan ilgs laiks ir pagājis, un jāteic, ka tas bija pēdējais brīdis kaut ko tādu darīt, jo lielākā daļa no stāstu varonēm vairs nav šajā saulē. Kopumā šis pētījums un grāmata tapa no personīga ģimenes stāsta, kas sākās diezgan neapzināti, intervējot vīra vecmāmiņas māsu par dzimtas vēsturi.
Un no turienes arī nāk šis stāsts par sieviešu iešanu mežā, bērnu dzemdēšana mežā, kas patiešām izraisīja emocionālu satricinājumu. Kā? Kā mēs to nezinām? Kā es to nezināju agrāk? Kāpēc es par to nebiju iedomājusies?
Jo es zināju, nu jā, meža brāļi, nacionālo partizānu karš, bet šī sieviešu līnija bija patiešām nezināma.
Vēsturē bieži vien sieviešu līnija tiek noklusēta.
Sanita Reinsone: Tas nav ticis akcentēts. Bet ļoti labi, ka tas tagad mainās, un ir vairāki pētījumi, kas tam pievēršas. Bet "Meža meitas" bija tiešām vēlme uzzināt, apzināt un izstāstīt tālāk citiem šos nezināmos stāstus.
Tava pirmā monogrāfija bija "Apmaldīšanās poētika teikās, stāstos un sarunās". Par apmaldīšanos – kāpēc tik interesanta tēmas izvēle?
Sanita Reinsone: Šī tēma ar mani dzīvo kopā kopš otrā studiju kursa, kad es sāku vākt apmaldīšanās stāstus Latvijā. Un darīju to diezgan ilgi patiesībā, visus savus studiju gadus, un noslēgumā rakstīju disertāciju par to, kā cilvēki mūsdienās stāsta, runā par apmaldīšanos, par orientēšanos telpā, kā tas sasaucas ar seno materiālu – ar vadātājteikām. Kas vispār ir vadātājs? Un kā tas izskatās mūsdienās?
Tāds ir mūsdienās?
Sanita Reinsone: Vadātājs ir tāda gandrīz jau konceptuāla metafora, kuru var pielietot ļoti plaši un dažādi. Patiesībā tāds atslēgas vārds kaut kādām noteiktām apmaldīšanās situācijām, kad nevar izskaidrot, tad tas ir vadātājs. Bet vadātājs dzīvo arī plašāk, protams. Apmaldīšanās dzīvē, domās, jūtās utt. Tā ir diezgan unikāla mītiska būtne, kas patiešām nav novecojusi, aizvien ir aktuāla un būtiska latviešiem. Mūsdienās apmaldīšanās iesaista tehnoloģijas, bet tās mēdz nepalīdzēt.
Vadātājs izslēdz "Google Maps"?
Sanita Reinsone: Jā. Un cilvēks kļūst bezpalīdzīgs.
Patiesībā ar šiem rīkiem, kas mums palīdz it kā orientēties, mēs mazliet notrulinām savas prasmes un apjūkam, tiklīdz mums nav šī palīga.
Tad mums ir jāpaļaujas uz sevi, kas mēdz būt izaicinoši.
Ir tapušas arī pandēmijas dienasgrāmatas.
Sanita Reinsone: Jā, pandēmijas dienasgrāmatas bija tāda ļoti zibenīga iniciatīva, ko mēs īstenojām. Mēs izveidojām jaunu kolekciju pandēmijas pirmajā vilnī, aicinājām iesniegt un dokumentēt šo unikālo laiku. Šobrīd tam, protams, ir cita pieskaņa, bet sākumā mēs visi bijām tādi – kas notiek, pasaule mainās.
Dienasgrāmata ir ļoti labs veids, kā dokumentēt to, kā procesi iet uz priekšu.
Atsaucība bija ļoti liela, un tas reizē bija arī eksperiments par dinamisko arhivēšanu, proti, tas notiek zibenīgi, šodien tu iesniedz, un tas jau ir tiešsaistē. Paralēli tam mēs pievienojām digitālās kartes, lai varam redzēt, par ko un kādām vietām cilvēki runāt. Tas bija interesanti.
Kādi tev pašai bija secinājumi, iepazīstoties ar šīm dienasgrāmatām?
Sanita Reinsone: Mēs redzējām, ka cilvēkiem ir nepieciešamība stāstīt, piefiksēt tad, kad notiek kaut kas neparasts, un it sevišķi, ja tas notiek ar visiem. Bet, tiklīdz mēs pie tā sākām pierast un pieņemt, tā šī vēlme ar to dalīties zūd. Līdz ar to šī pandēmijas dienasgrāmatu kolekcija ir pirmā viļņa dokumentējums, pēc tam tas vairs nebija iespējams, jo visiem tas vienkārši bija apnicis. Bet tā sākuma eiforija, arī bailes – tas ir tik brīnišķīgi šajās dienasgrāmatās dokumentēts. Es domāju, ka tas būs un jau ir ļoti labs materiāls pētniecībai.
Vai mūsdienās humanitārās zinātnes var nebūt digitālas?
Sanita Reinsone: Tas ir izaicinošs jautājums. Te mēs varam diskutēt par to, kas ir digitāls. Īstenībā jau viss ir digitāls mūsdienās lielā mērā – izmantojam digitālos rīkus, meklējam informāciju digitāli lielās datu bāzēs, sistematizējam materiālus digitāli. No tā nevar izvairīties. Digitālās humanitārās zinātnes iet vēl uz priekšu – tiek izstrādātas metodes, kā analizēt materiālu ar digitālām metodēm. Piemēram, tāllasījuma metodes, kad ir ļoti liels apjoms ar tekstiem, un mākslīgais intelekts palīdz.
Tas nozīmē, ka Dainu skapis nākotnē atradīsies uz kāda servera un to analizēs mākslīgais intelekts?
Sanita Reinsone: Tas jau atrodas uz servera. Bet, jā, mēs ejam uz to. Šobrīd tieši Dainu skapim tiek veidota jauna versija, kur varēs ļoti labi redzēt, cik daudz labojumu ir veikti. Tas ļoti daudz ko atklāj un kliedē mītus, piemēram, kas ir latviešu tautasdziesma, kāda tā nonāk arhīvos, jo parasti pie lasītājiem nonāk ļoti sakārtoti varianti. Bet tā aina ir diezgan raiba, un ļoti liela loma ir šim vācējam, kārtotājam, kas to ir mazliet "piegludinājis".
2018. gadā tika izveidots līdzdalības projektu informācijas punkts iesaisties.lv. Ko mēs varam tur darīt?
Sanita Reinsone: Iesaisties.lv ir īpaša platforma, kas apkopo visas iniciatīvas, kur Literatūras un mākslas institūts aicina sabiedrību iesaistīties un palīdzēt zinātniekiem. Šobrīd jau ir pavisam konkrēts plāns, ka šī platforma kļūst par Latvijas mēroga sabiedriskās zinātnes platformu, kur arī citas iniciatīvas, ko veic citas zinātniskās institūcijas vai biedrības, kas popularizē un nodarbojas ar sabiedriskās zinātnes projektiem, pievienojas. Un kopā mēs attīstīsim to, ka ikviens sabiedrības loceklis, vai tas būtu skolnieks vai seniors, var nākt un atrast to, kas viņam interesē un var palīdzēt.
Kā radās iniciatīva "Science for Ukraine", un kāds ir tās mērķis?
Sanita Reinsone: Šī iniciatīva, protams, ir ļoti jauna.
Sākotnēji tā bija emocionāla reakcija uz grūti saprotamo karu Ukrainā.
Mērķis sākotnēji bija pavisam vienkāršs – apkopot informāciju, kas parādās par to, kur Ukrainas pētnieki un studenti var doties, kuras universitātes viņus apņemas uzņemt un palīdzēt.
Šī iniciatīva izauga no viena tvīta, sākotnēji gan nebija tik nopietna iecere, kā tas izvērtās. Bet tas nāca īstajā laikā, jo pētnieku kopiena tiešām ir ļoti līdzjūtīga. Jo vairāk sāka cirkulēt informācija par to, ka šeit vai tur var braukt tādas un tādas nozares eksperti, jo vairāk citi ieklausījās un sāka arī apdomāt un piedāvāt. Un īsā laikā tas izauga no manis un mana kolēģa Ulda Ķirša, kurš izveidoja mājaslapu.
Šobrīd ir 60 cilvēki dažādās valstīs, kas brīvprātīgi strādā pie tā.
Galvenokārt tas ir no Eiropas valstīm, bet ir arī no Kanādas, ASV, Izraēlas. Tas, uz ko mēs fokusējamies, ir ātra palīdzība, tās ir institūcijas, kas ir gatavas tūlīt un tagad īstermiņā palīdzēt.
Vai šo ukraiņu zinātnieku stāsti atšķiras no tās informācijas, ko mēs gūstam medijos?
Sanita Reinsone: Es domāju, ka lielā mērā tas sakrīt. Arī Eiropas un pasaules mediji, kas vairāk reflektē par zinātni, atspoguļo šos stāstus, parāda, cik tas ir dramatiski. Protams, svarīgākais ir cilvēks.
Bet arī viss tas, kas ir darīts, visi dati, kas ir vākti, ir speciālas iniciatīvas, kas strauji izdomā veidus, kā saglabāt, kur likt, ko darīt, lai tas nepārlūstu un var turpināties. Tas ir šausmīgi. Ļoti liela mācība datu saglabāšanas ziņā.
Un šobrīd ir ļoti liela trauksme un steiga, ļoti daudzi darbojas brīvprātīgi dažādos veidos, bet kopumā aina ir traģiska. Zinātnes kopiena ir ļoti solidāra, arī starptautiska un cieši saistīta. Un arī šis izveidotais tīkls "Science for Ukraine" ļoti labi strādā un palīdz, un ātri izdodas atrisināt problemātiskas situācijas. Un tas pozitīvisms un atbalsts no visas pasaules ļoti uzlādē, protams, vakarā, kas apskaties ziņas, tas ir liels kontrasts.
Šī patiesā vēlme palīdzēt un nesavtība, ko cilvēki ir gatavi dot un ziedot Ukrainas pētniekiem un studentiem, tas izgaismo šīs drūmās lietas.
