Inga Gaile uzsver, ka viņas grāmata nav biogrāfisks darbs par Ivandi Kaiju. Lai arī tajā izmantoti vēsturiski fakti, tomēr pamatā romāns ir iztēles auglis.
Tā centrā ir divas tēmas – rakstīšana un seksualitāte, kas, pēc romāna autores domām, bieži vien izplūst no viena avota.
“Mēs ar Dēziju, manu jaunāko meitiņu, un manu draugu braucām meklēt viņas [Ivandes Kaijas] kapu, tas bija ļoti aizkustinoši un forši, un es domāju, ka es arī tagad aizbraukšu pie viņas,” stāsta Inga Gaile. Melnbalta, mazliet noslēpumaina Ivandes Kaijas fotogrāfija viņai joprojām kalpo kā fona attēls telefonā. Tās ir dažas no lietām, kas viņai bija svarīgas rakstīšanas procesā.
Dažkārt rakstnieki mēdz stāstīt par kādiem mistiskiem notikumiem, ko piedzīvo, rakstot par vēsturiskām personībām. Inga Gaile atzīmē: "Man mistisks notikums bija visa šī satikšanās ar Ivandi Kaiju un viņas pasauli. Un joprojām man šķiet mistiski tas, kā atnāk teksts un varoņi un, kā man izdodas (vai neizdodas) kaut ko uzrakstīt."
Par to, ka sērijai “Es esmu...” varēja rakstīt tieši par Ivandi Kaiju, viņa gan ir ļoti pateicīga, jo tādējādi atklāja sev īpašu un tuvu personību.
Autore atzīmē: “Tajā brīdī, kad man teica, vai es varētu uzrakstīt par Ivandi Kaiju, tad es nemaz tik daudz par viņu nezināju, tikai tās leģendas vai tos mītus, kas daļēji balstīti patiesībā, par to, ka viņa ir kaismīga sieviešu tiesību aizstāve. Arī biju dzirdējusi to izteikumu, kurš it kā pieder Fēliksam Lūkinam, viņas vīram, ka “Iedzimtais grēks” ir tīrā pornogrāfija, biju arī dzirdējusi par viņas tuvajām attiecībām ar Aspaziju.”
Jo vairāk Inga Gaile iedziļinājās Ivandes Kaijas dzīvē, jo vairāk rakstniecei radās pārliecība, ka ne tikai Kaijas grāmatas nepelnīti dēvētas par pornogrāfiskām, viņa pati īstenībā bija pat ļoti tikumīgs cilvēks, kas iestājās par uzticīgām un godīgām cilvēku attiecībām.
Iespējams, citi tik saasināti reaģēja uz viņu, jo viņa bija ļoti dedzīga un aizrautīga, ar saasinātu taisnīguma izjūtu.
Inga Gaile stāsta: “Caur to viņa tieši gan cīnījās par sieviešu tiesībām, gan aizstāvēja Aspaziju, gan organizēja Latviešu sieviešu zelta fondu, lai vāktu līdzekļus Latvijas armijas kareivjiem, rūpējās par Ulmanīti, kā viņa sauc viņu savā dienasgrāmatā, rūpējās par Latviju, rūpējās par saviem bērniem. Un šajā pašā taisnīgumā viņa raksta arī savus darbus.
Viņa saprot, ka arī ģimenes dzīvē kaut kas nav taisnīgi, ka sievietei ir ierādīta kaut kāda loma, kas nav līdzvērtīga. Tieši caur savu taisnīgumu viņa to dara.”
Tieši Ivandes Kaijas aktīvā sabiedriskā darbība bija galvenais iemesls, kādēļ viņas darbi tika aizliegti padomju laikā.
Ingas Gailes romāns gan nav biogrāfisks darbs, vēsturiski fakti tajā sapludināti ar autores fantāziju, kam viņa ļāvās, sekojot intuīcijai. Autorei svarīgas bija divas tēmas – rakstīšana un seksualitāte.
Inga Gaile skaidro: “Viena tēma ir tātad par to rakstītāju, un es domāju, tas lielā mērā attiecas ne tikai uz sievietēm, bet vispār uz cilvēkiem, kuri piedzimst ar kaut kādu aicinājumu, un tas aicinājums ļoti spēcīgi viņos skan, bet ir dažādi dzīves šķēršļi to piepildīt. Un šajā gadījumā tieši par sievieti es runāju, par Ivandi Kaiju, par tiem šķēršļiem, kas viņai tiek likti dažādos dzīves posmos, un viņa arī pati saka savā dienasgrāmatā, – šis nu ir darbs, kas nav nevienu dienas gaismas stundiņu redzējis. Viņa to ir uzrakstījusi tikai pa naktīm. Viņa raksta pa naktīm, un tāpēc, lai neaizmigtu, tura kājas vašbļodā ar ledainu ūdeni. Viņai nebija pieejams pietiekams atbalsts, lai viņa rakstītu normāli, nevis pāri saviem spēkiem.”
Otra tēma, kas līdzās rakstniecībai caurvij romānu, ir seksualitāte, kā uzskata Inga Gaile – bieži vien tās abas izplūst no viena avota.
“Ivande Kaija ir tas cilvēks, kura teikusi jau 20. gados, ka sievietēm ir jāsaka saviem vīriem, kādus glāstus viņas vēlas saņemt, ir jābūt atklātām par to, kādas viņas vēlas intīmās attiecības, un, ja viņas nespēj to piedzīvot, tad viņām ir jāiet prom no šīm attiecībām,” stāsta Inga Gaile.
“Un tas bija kaut kas ļoti drosmīgs, ko es vispār citur nebiju dzirdējusi, tas man bija tāds atklājums, ka viena latviešu sieviete tajos laikos kaut ko tādu ir teikusi.
Es pati esmu padomju bērns, un manā apkārtnē un manā ģimenē par seksu neviens nerunāja, kaut arī tā ir ļoti svarīga un būtiska dzīves sastāvdaļa, jo seksualitātē ir dzīvības enerģija. Man likās, ka Ivandei Kaijai arī tā šķita, un tāpēc es par to gribēju rakstīt.”
Grāmatas redaktore Gundega Blumberga Ingu Gaili raksturo kā ļoti profesionālu rakstnieci, kuras meistarība ar katru nākamo darbu pieaug.
“Ar katru reizi es priecājos, kā viņa arvien virtuozāk rīkojas ar vārdu, ar domu, tas patiešām ir izcili.
Mēs, Latvijas lasītāji, neesam pieraduši tik atklāti runāt par seksualitāti, par erotiskām fantāzijām un vēl šo un to. Es gan ceru, ka tas neliks lasītājam palīst zem segas un lasīt ar kabatas bateriju, bet es pieļauju, ka kāds varētu būt mazliet šokēts. Bet... nu nez vai tomēr šajos laikos... nez vai,” atzīmē Gundega Blumberga.
Romāns “Rakstītāja” sākas ar Ivandes Kaijas dzīves beigām, kad viņa 1941. gada Ziemassvētkos cieta traģiskā avārijā un dažas dienas vēlāk arī mira, bet noslēdzas tas ar rakstnieces piedzimšanu. Ingai Gailei uzreiz bijis skaidrs, ka kompozīcijai jābūt tieši šādai.
