Izdevniecību “Friedenauer Presse”, pateicoties Nobela prēmijas laureāta, rakstnieka Gintera Grasa mudinājumam, 1963. gadā Berlīnē izveidoja grāmatnīcas vadītājs Andreass Volfs. Grass bija ļoti iemīļojis Frīdenavas rajona grāmatnīcu un Volfam teicis: “Tev arī pašam jāizdod grāmatas, ja reiz uz tavu veikalu nāk tik daudz cilvēku!”
No 1983. līdz 2007. gadam izdevniecību vadīja Andreasa Volfa meita Katarina Vāgenbaha-Volfa, bet kopš pagājušā gada – Frederike Jakoba. Būtībā viņa izglāba Berlīnes intelektuāļu iecienīto izdevniecību no slēgšanas, un šajā misijā Jakobai ar starta kapitālu palīdzēja viņas tālaika priekšnieks citā izdevniecībā.
“Kad studēju literatūrzinātni, es katru vakaru ar saviem studiju biedriem sēdēju šajā Frīdenavas grāmatnīcā un nolēmu, ka pēc studijām strādāšu kādā izdevniecībā, bet, kad man paliks 35, es dibināšu savu izdevniecību. Pēc tam es par šo ieceri aizmirsu, taču brīdī, kad uzzināju, ka “Friedenauer Presse” grasās slēgties, es nodomāju, ka tas būtu ļoti skumji. Tas nozīmētu, ka būtu izbeigusies kāda ļoti laba tradīcija. Tā nu es saņēmos un sāku strādāt pie tā, lai izdevniecības darbs turpinātos,” atklāj Jakoba un uzreiz piebilst – vienatnē šādu darbu paveikt nebūtu bijis iespējams. Tāpēc viņa bijusi priecīga, ka lielākas izdevniecības īpašnieks bijis viņas biznesa partneris.
“Abi spriedām, ka būtu ļoti svarīgi nepieļaut “Friedenauer Presse” aizvēršanos, un šobrīd viņam pieder 30, bet man – 70 procenti no izdevniecības uzņēmuma daļām. Mans biznesa partneris palīdz arī ar grāmatu izplatīšanu, un tas ir ļoti svarīgi, jo, ja es mēģinātu uzbūvēt grāmatu izplatīšanas sistēmu viena pati, tas man prasītu gadus desmit,” atzīst Jakoba.
Pirmā “Friedenauer Presse” grāmata, kuru viņa izlasījusi, esot bijis Jevgeņija Zamjatina romāns “Es baidos”, ko viņa lasījusi studiju laikā, kad universitātē analizēti Zamjatina teksti.
“Iegāju grāmatnīcā un ieraudzīju nelielu pamfletu tālaika "Friedenauer Presse” stilistikā – es neko tādu līdz tam nebiju redzējusi, un mani ļoti aizrāva šī grāmatizdošanas pieeja. Tas bija jau pirms 15 gadiem, un kopš tās dienas es allaž centos iegādāties kādu no šiem izdevumiem, kā vien kāds no tiem man trāpījās acīs,” atceras izdevēja.
Izdevniecības lasītāju Jakoba raksturo kā cilvēku virs gadiem sešdesmit, ar ļoti spēcīgu un attīstītu literāro gaumi, vēlmi atklāt gan klasikas darbus, gan iepazīties ar jauniem autoriem. Tas ir pieredzējis un izglītots lasītājs.
“Tad varētu izdalīt arī divus sīkākus lasītāju tipus: viens, kurš vairāk interesējas par Centrāleiropas literatūras klasiku, un otrs, kuru vairāk saista Austrumeiropas literatūra. Taču ir arī jaunu lasītāju kategorija, kuru esmu piefiksējusi, kopš vadu izdevniecību – tie ir cilvēki vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Līdz ar to var atzīt, ka tiek uzrunāta arī pavisam jauna auditorija, kas man kā izdevējai ir ļoti būtiski,” norāda Jakoba.
Lasītāji, kuri ir vecāki par sešdesmit gadiem, gan esot krietni turīgāki – viņiem, piemēram, neesot nekāda problēma iegādāties piecas grāmatas uzreiz. Savukārt jaunākie lasītāji ir daudz izvēlīgāki – viņi ir rezervējuši grāmatas iegādei noteiktu summu, tāpēc krietni rūpīgāk pārdomā, kurš izdevums viņus interesē visvairāk. Vecākiem lasītājiem šādu ierobežojumu nav.
“Friedenauer Presse” izdotajai grāmatai – Šarla Gildona Šarla Gildona sacerējumam par Robinsonu Krūzo un Piektdieni – uz vāka ir latviešu mākslinieka Pētera Līdakas grafika.
“Tas notika, pateicoties Tomam Mrazauskam,” skaidro Frederike Jakoba. “Mēs iepazināmies, kad vēl strādāju iepriekšējā darbavietā, izdevniecībā “Matthes und Seitz”. Viņš tur strādāja par grāmatu dizaineri. Man ļoti patika viņa attieksme pret tekstu. Pirmā grāmata, kuru izdevu pēc izdevniecības atjaunošanas, bija Denī Didro darbs “Saruna ar Maršalīnu de Brolī par filozofiju un reliģiju”. Biju pārliecināta, ka šim izdevumam jābūt noformētam stilīgi un moderni, nevis kā ierasts filozofiskiem darbiem, tāpēc uzaicināju dizainu un iekārtojumu veidot Tomu. Pēc tam viņš mani iepazīstināja ar Pētera Līdakas darbiem, kas tobrīd bija liels atvieglojums, jo Šarla Gildona grāmatai mēs ļoti ilgi nevarējām piemeklēt vāka noformējumu. Pētera stils izrādījās tieši tas, kas mums tobrīd bija nepieciešams.”
Kā atzīst izdevēja, Vācijā ir ļoti dzīva, daudzveidīga un interesanta grāmatniecības kultūra; ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, kuri atļaujas realizēt vispārdrošākās idejas. Izdevniecības grāmatas tiek tirgotas 2000 grāmatu veikalos, kas ir diezgan apbrīnojams skaits.
“Taču es bieži vien aizmirstu, ka tas viss ir iespējams, pateicoties Vācijā valdošajai demokrātijai un politiskajai sistēmai.
Grāmatu tirgus ir sistēma, kuras attīstībai nepieciešama demokrātija. Ir svarīgi, ka tajā valda dažādība, izskan dažādi viedokļi un ir sadzirdamas atšķirīgas balsis.
Un ne tikai pēc industrijas kā sistēmas darbības var spriest par to, kā konkrētā valstī funkcionē demokrātija – to var secināt, novērtējot arī grāmatu dizainu, tipogrāfiju, izdoto autoru dažādību,” uzskata Jakoba.
