Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Okupētajā Latvijā nacistu sevišķo interešu lokā bija ne tikai mākslas priekšmeti, dārglietas, senas, retas grāmatas un arhīvi, bet arī tā sauktā "ienaidnieku literatūra": ebreju autoru darbi, boļševiku un citu kreiso politisko novirzienu preses izdevumi un grāmatas, pretvācu un pretnacistu literatūra. Kā plašākai sabiedrībai "nevēlamu" lasāmvielu nacisti to izņēma no grāmatnīcām, bibliotēkām, skolām, bez īpašniekiem palikušiem mājokļiem un lēma to tālāko likteni: vai nu uz papīra pārstrādes fabrikām, vai arī nacistu iestādēm Latvijā un Vācijā.
No pirmā padomju gada komunistiskajiem laikrakstiem, tādiem kā "Cīņa", "Sarkanais Sports", "Brīvā Venta", kā arī no Krievijas iepludinātās literatūras nacisti veidoja paraugkolekcijas, ko demonstrēt partijas "šūnās" vai pētīt institūtos.
"Kaitīgo" darbu skaitā bija Eiropas politiķu sacerējumi, piemēram, ebreju izcelsmes Ungārijas sociālista Vilhelma Bēma (Böhm, 1880–1949) atmiņas "Divu revolūciju krustugunīs" ("Im Kreuzfeuer zweier Revolutionen", 1924), kas vēstīja par viņa darbu padomju Ungārijas valdībā 1919. gadā.
Kara beigu posmā, kad nacisti steigšus evakuējās no Latvijas, tālo ceļu uz Vāciju mēroja politiskā literatūra no Saeimas bibliotēkas, ko Jēkaba ielas namā bija atradusi un pārņēmusi augstākā "SS" un policijas vadība Austrumzemē (vācu – "Ostland") . Kara dēļ daļa laupījuma palika koka kastēs neizsaiņota un neapgūta. Pēc kara Amerikas Savienoto Valstu okupācijas zonā atrasto nacistu guvumu, ieskaitot grāmatas, apkopoja speciālos savākšanas punktos, kur ASV nodarbinātie mākslas vēsturnieki reģistrēja un rūpīgi apskatīja katru sīkāko priekšmetu, lai organizētu tā nonākšanu likumīgā īpašnieka rokās.
27 kastes ar Latvijas grāmatām nonāca Zemes muzejā Vīsbādenē, kur atradās viens no lielākajiem savākšanas punktiem ‒ šeit pētniekiem bija reģistrējams un apgūstams vairāk nekā pusmiljons kultūras priekšmetu no visas Eiropas.
Tā kā ASV neatzina Padomju Savienības okupētās Latvijas valdību par neatkarīgās valsts mantinieci, 1951. gadā krātuves vadība nolēma grāmatas uz Latviju pagaidām nesūtīt, bet uzticēt to glabāšanu Zemes muzejam.
Četrdesmit gadus Latvijas grāmatu kastes gulēja "Ērkšķrozītes miegā" muzeja krātuvē, līdz 1991. gada augustā, kad Latvija jau bija atguvusi neatkarību, Vācijas federālās valdības uzdevumā tās tika pārvestas uz Vācu bibliotēku Frankfurtē pie Mainas, kas inventarizēja kastu saturu.
Par tām tika pavēstīts Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kas ar prieku piekrita saņemt negaidīto, taču apjomīgo grāmatu kopu ‒ gandrīz piecus tūkstošus iespieddarbu ‒ no Vācijas un gādāt par to turpmāko ceļu pie īpašniekiem.
Lidmašīna ar pirmo sūtījumu Rīgas lidostā nosēdās valsts neatkarības proklamēšanas svētkos ‒ 1992. gada 18. novembrī.
Grāmatu neparastais liktenis un pašas grāmatas, kas tik daudz gadu bija pavadījušas aizmirstībā, bija pelnījušas plašākas sabiedrības uzmanību. Tādēļ 19. decembrī, Latvijas bibliotekāru konferences laikā, Latvijas Nacionālā bibliotēka atklāja saņemto grāmatu izstādi, uz kuru bija aicināti ne tikai Latvijas un Vācijas valdību pārstāvji, bibliotekāri, bet arī grāmatu bijušie īpašnieki. Pēc izstādes grāmatas tikai sadalītas pēc piederības un uzsāka jaunu dzīvi. Latvijas Republikas Saeimas vēsturiskais krājums atrada mājvietu bibliotēkas arhīvā.
Šeit meklējamas arī citas Saeimas bibliotēkas grāmatas, kas nonāca Vācijā Otrā pasaules kara laikā un ilgstoši glabājās Berlīnes Brīvajā universitātē, bet pavisam nesen ‒ 2016. gadā ‒ atgriezās Latvijā.
Vienīgā liecība par to neparasto likteni ir augstākās "SS" un policijas vadības bibliotēkas (Bücherei beim Höherer SS- und Polizeiführer für das Ostland) vai Berlīnes Brīvās universitātes bibliotēkas (Universitätsbibliothek der Freien Universität Berlin) zīmogs iespieddarbu titullapās.
Taču pati šo grāmatu esamība apliecina to, ka līdztekus iekarotāju vēlmei aizvest sev līdzi pēc iespējas vairāk trofeju no pakļautās teritorijas pastāv arī pietāte pret cittautu kultūras īpašumu, centieni to glābt un saglabāt nākamajām paaudzēm.
