Sekojot līdzi notikumiem Ukrainā, Dzintars Tilaks ne reizi vien aizdomājies tieši par bērniem, kuru dzīves neizbēgami ietekmē un salauž karš. Daudziem iet bojā viņu tuvinieki, daudzi uz mūžu zaudē veselību, un bērniem nelaikā nākas atvadīties no savas bērnības un kļūt pieaugušiem, lai izdzīvotu.
Šāds pieaugšanas stāsts ir arī Dzintara Tilaka jaunā grāmata "Zlatas ceļš", kura galvenā varone ir trīspadsimtgadīga meitene, kura piedzīvo ļoti skaudrus zaudējumus un, lai pati glābtos, uzsāk ceļu prom no dzimtenes uz Latviju, kur dzīvo viņas mammas radinieki.
Viens no impulsiem grāmatai bijusi ciešā saikne ar ukraiņu ģimeni, ko grāmatas autors ir uzņēmis savās mājās un kurā arī aug divas pusaugu meitenes.
"Katru dienu mēs kontaktējamies ar saviem ukraiņiem, viņi katru dienu zvana uz mājām, noskaidro situāciju, un parādās dažādas detaļas, kas ir pilnīgi atšķirīga informācija no tās, ko mēs dzirdam ziņās. Jo tā ir konkrētā reālā dzīve, konkrēti cilvēki, situācijas, mājas, kuru nav, cilvēki, kas ir miruši. Un, ja tu to katru dienu dzirdi, protams, tu pārdzīvo līdzi," stāsta Dzintars Tilaks. "Bet manā atmiņā īpaši iegūla tieši šajās sarunās dzirdētās interesantās detaļas, un vienā brīdī uzbūrās aina par stāstu par vienu meiteni, kura mācās 7. klasē, un par to, ko nozīmē cilvēkam pilnībā mainīt dzīvi. Kādas tur vairs mācības, kāda tur vairs ikdiena? Pazūd viss, kam bērnībā būtu jābūt."
Grāmatā līdz ar Zlatu varam ceļot cauri Ukrainas dažādām vietām un situācijām, sastapt dažādu uzskatu cilvēkus, gan tādus, kas no visas sirds palīdz, gan tādus, kas ir bīstami.
Kara ikdienu atklāj dažādas detaļas, par kurām mēs zinām ļoti maz, bet kas cilvēkiem Ukrainā ir ļoti būtiskas.
"Piemēram, ja lauka malā pie ceļa ir iedzīts miets un tam virsū ir uzmaukta plastmasas pudele, tas nozīmē, ka tur ir mīnēts. Tas ir tas, kā ukraiņi viens otram padod ziņu, kur labāk neiet," turpina grāmatas autors. "Vai, piemēram, kā no Kramatorskas var aizbraukt ar vilcienu. Vilciens ierodas četru stundu laikā no pulksten diviem līdz sešiem bez konkrētas norādes. Tas ir tikai tāpēc, lai ienaidnieks nezinātu, kad ir vilciens stacijā, kad var bombardēt. Cilvēki gaida, un tad pēkšņi vilciens nāk. Un kad uzsāk braukt, visi aizkari tiek aizvērti, gaismas izslēgtas, un tu vari tikai ar savu telefona gaismiņu spīdināt. Arī tas tāpēc, lai lidmašīnas nepamanītu vilcienu ar gaismām."
Zlatai tuvākie cilvēki ir tētis un vecmāmiņa, jo viņas mamma mirusi, kad meitene bija vēl pavisam maza. Karš viņai nes atkal jaunus zaudējumus, bet kādā brīdī arī negaidīti gaišu dzīves pavērsienu.
Dzintars Tilaks patiesus notikumus grāmatā savijis ar fantāziju un empātiski iejūtas galvenās varones pasaulē.
Fragments no grāmatas:
"Viņa apsēdās uz aukstās zemes, saspiedusi saujā mitro, vēso un auglīgo Ukrainas zemes drusku, līdz pirkstu kauliņi kļuva balti kā papīrs.
– Kāpēc jūs visi mani pametāt? Ko tagad lai daru? Mani mīļie… Es esmu par mazu, lai paliktu viena. Dzirdiet?! Es baidos palikt viena. Tas nav godīgi. Tēti, lūdzu, atgriezies. Es neizturēšu šo visu!
Viņa nevarēja parunāt, starp vārdiem, pat starp zilbēm ielauzās aprautas elsas. Viņa apklusa."
Grāmata atklās arī ukraiņu mentalitāti, kas ir atšķirīga no latviešu izpausmēm, par to Dzintars Tilaks pārliecinājies saskarsmē arī ar savā ģimenē uzņemtajiem ukraiņiem.
"Temperamenta ziņā viņiem ir bišķiņ vairāk asumiņš klāt un enerģijas vairāk. Tāpēc varbūt arī nav ko brīnīties, ka viņi ir spējīgi kā tauta saliedēties un stāvēt pretī tik milzīgam spēkam. Es domāju, ka mēs arī varētu, bet tas izpaustos tomēr citādi," spriež Tilaks.
Dzintara Tilaka jaunās grāmatas "Zlatas ceļš" atvēršanas svētki notiks 26. janvārī apgāda "Zvaigzne ABC" prezentācijas zālē, piedalīsies autors un viņa ukraiņu draugi, muzicēs ukraiņu mūziķe Darja Leleko.
Pēc grāmatas motīviem taps arī iestudējums Latvijas Radioteātrī, ko veidos režisors Valdis Lūriņš.
