Latvijas Nacionālajā teātrī top Zigfrīda fon Fēgezaka “Baltiešu gredzens”. Tas ir viens no ļoti retajiem literārajiem darbiem, kurā dzīve Latvijā tēlota no vācbaltieša skatu punkta. Pirmizrāde gaidāma 7. februārī. Par Zigfrīda fon Fēgezaka daiļradi un vācbaltiešu kolektīvās atmiņas izpausmēm tetraloģijā "Baltiešu gredzens” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” stāsta LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, literatūrzinātniece Māra Grudule.
Māra Grudule: Zigfrīds fon Fēgezaks ir viena no ikoniskajām figūrām Baltijas vācu literatūrā, otra, ko es varētu minēt, ir dzejniece Ģertrūde fon den Brinkene, kas droši vien latviešu lasītājiem jau vairs nav gluži sveša. Bet Brinkene vairāk kā dzejniece, kaut gan tagad, protams, arī viņas autobiogrāfiskais romāns ir iznācis. Bet Zigfrīds fon Fēgezaks, ļoti līdzīgi kā Ģertrūde fon den Brinkene, ir ārkārtīgi izteikts savas zemes mīļotājs, Baltijas mīļotājs, īpaši Vidzemes mīļotājs. Mēs varam redzēt dzimtenes mīlestības motīvu gan viņa prozā, gan dzejā.
Tetraloģija "Baltiešu traģēdija" latviskais nosaukums "Baltiešu gredzens", tā mēs to esam pieraduši dzirdēt, un tā būs arī izrādē. Ko būs izdarījis Viesturs Kairišs, īsti vēl nezinām, bet es palasīju Fēgezaka biogrāfiju, man šķiet, ka tā ir pietiekami interesanta un raiba.
Jā, zināmā mērā arī diezgan raksturīga Baltijas vācu aristokrātijai. Viņš ir dzimis šeit tajā gadā, kad iznāca Andreja Pumpura "Lāčplēsis", tātad – 1888. gadā. Viņš ir dzimis netālu no Smiltenes, Loberģu muižā, mācījies arī Rīgas ģimnāzijā, pēc tam Tērbatas universitātē. Un šāda veida dzīves sākums būs ļoti daudziem. Un tālāk, ja mēs runājam par Baltijas vācu kultūras darbiniekiem, tad arī Fēgezaks, tieši tāpat kā citi, brauc mācīties uz Vāciju. Un arī viņš, tāpat kā citi viņa laikabiedri – mākslinieki, dejotāji, aktieri, rakstnieki, ir bijis savulaik Minhenē, kas bija, protams, viens no 20. gadsimta sākuma Vācijas modernisma centriem. Tad viņš ir periodiski atgriezies Latvijā. Viņš ir dzīvojis Berlīnē kādu laiku, apprecējies ar zviedru rakstnieci, kas varbūt gluži nav tipiska visiem Baltijas vāciešiem, bet iegādājies īpašumu Vācijā. Faktiski jau Pirmā pasaules kara laikā ir izceļojis uz vairāk vai mazāk pastāvīgu dzīvi Vācijā.
Tas, kas viņu varbūt atšķir no citiem Baltijas vāciešiem vai no daudziem citiem Baltijas vāciešiem, ir tas, ka viņa brālis, būdams arī liels savas zemes mīļotājs, starpkaru periodā paliek Latvijā. Un, neskatoties uz to, ka viņiem vairs nav ļauts dzīvot bijušajā muižas ēkā, viņš tomēr paliek tajā pašā Loberģu muižā, varam teikt – vienā zemnieku mājā. Viņš turpina tur saimniekot līdz pat 1939. gadam. Līdz ar to arī starpkaru periodā Fēgezaks atbrauc pie viņa bieži vien un ar bērniem pavada vasaras Lobērģos. Pēdējo reizi viņš Lobērģos ir vēl Otrā pasaules kara laikā, kad viņš ir gan tulks vācu armijā, gan arī novērotājs. Līdz ar to viņš izvēlas austrumu zonu, un viņš ir gan Ukrainā, gan arī vienu pavisam īsu brīdi pusstundiņu viņš ir pat Lobērģos.
Pēc Otrā pasaules kara, protams, ka viņa dzīve tālāk saistīta ar Ziemeļu Bavāriju, kur viņam ir īpašums, ko viņš jau ir iegādājies pirms Pirmā pasaules kara. Un arī tur tad aizrit visa lielākā daļa viņa mūža. Viņš ir miris 1974. gadā.
Tā viņa māja Vācijā tiek saukta kaut kā īpatni.
Rījīgā māja. Es esmu tur bijusi.
Fēgezaks ir ārkārtīgi interesants, ārkārtīgi interesants studijām – gan viņa raksti, gan arī viņa personība. Viņš ir aristokrāts, un to, protams, var just, gan lasot viņa darbus, gan arī pārskatot viņa dzīvi.
Varbūt arī es kļūdos, bet domāju, ka nosacīti viens pils tornis, vienas viduslaiku pils tornis, kuru viņš ir izvēlējies sev kā dzīvesvietu, viņam ļoti piestāv.
Tā ir Veizenšteinas pils un šīs pils tornis. Viņš sauc to par "rijīgo māju" tamdēļ, ka tā prasa ārkārtīgus līdzekļus, lai to varētu atjaunot un lai tajā varētu dzīvot. Un viņš patiešām arī sākumā tur dzīvo ļoti askētiski un pat darbojas kā lauksaimnieks un audzē aitas un nodarbojas ar dārzkopību. Bet tā māja dod iespēju pacelties pāri un ieraudzīt visu plašo apkārtni – Ziemeļu Bavāriju. Kad es tur pati biju, mani pārsteidza tas, cik tas skats varētu būt līdzīgs, varbūt mums tie kalni nav tik augsti, tam, ko mēs arī redzam Vidzemē pa logu.
Tās ir arī tās pašas priedes, tie paši meži un tie paši pakalni, bet tajā pašā laikā tas tornis dod arī tādu skatu pāri ne tikai dabai, bet, es gribētu teikt, arī sabiedrībai.
Un tā ir tā otra lieta, kas caurauž viņa mūžu – ļoti liela interese par mākslu, par literatūru, protams, bet arī tāda zināma norobežošanās un skatiens pāri, ko arī var just viņa darbos.
Baltiešu traģēdija vai "Baltiešu gredzens" - tas ir nozīmīgākais Fēgezaka darbs no mūsu skatījuma?
Es domāju, ka jā. Domāju, ka brīnišķīgi, ka Pēteris Bolšaitis ir tulkojis latviešu valodā, tas dod skaidru ieskatu Baltijas vācu dzīvē un arī vāciešu pārdzīvojumos, īpaši muižniecības dzīvē no 19. gadsimta beigām līdz Otrajam pasaules karam.
Lielā mērā diezgan daudzi Baltijas vācu lasītāji, manuprāt, var arī identificēties ar galveno varoni tieši tādēļ, ka Aurels fon Haidenkamfs ir galvenokārt vērotājs. Ļoti cilvēcisks vērotājs tam, kas notiek viņam apkārt.
Viņš, manuprāt, īsti netiesā, viņš piedāvā savu subjektīvo skatu, bet viņš cenšas būt arī ārkārtīgi cilvēcīgs, un tur var ieraudzīt ļoti daudz ko: gan Baltijas vācu sabiedrības lielo dažādību, uzskatu dažādību, gan arī Baltijas vācu skatījumu uz mums, uz dažādām mūsu paaudzēm, uz dažādiem latviešu sabiedrības slāņiem, gan arī priekšstatus par to, kāda ir Krievijas impērija, carisms, kāda ir attieksme pret vietējiem krievu birokrātiem šeit. Lielā mērā tas skatījums ir tāds, es domāju, kuru Baltijas vācieši var saprast un galvenajam varonim just līdzi.
Tas stāsts par to, vai ir triloģija vai tetraloģija, tas saistās ar to, ka ceturtā daļa vai tas ceturtais romāns uzreiz netiek publicēts?
Tas varbūt gluži precīzi nebūtu. Pirmās trīs daļas tātad Zigfrīds fon Fēgezaka saraksta 30. gadu vidū, un romānam ir ārkārtīgi labi panākumi. Draugu rosināts, viņš nolemj ķerties arī pie pēdējās daļas, kas aplūko 1939. gada Baltijas vāciešu izceļošanu. Un šī romāna daļas parādās arī publicētas Ķelnes avīzē Vācijā, bet diemžēl tās nesaskan ar valdošo ideoloģiju, respektīvi,
Fegezaks tur īsti nerāda Vāciju, kas varbūt tiktu no viņa gaidīts, kā tādu monumentāla heroisma apdvestu zemi un Baltijas vāciešus, kuri tad šajā "mātes klēpī" priekpilni atgriežas.
Gluži otrādi, viņa sāpes ir vairāk zaudētās dzimtenes un Baltijas pusē, un, protams, ka šādos apstākļos nav iespējams romānu publicēt, un arī avīzē tā publicēšana tiek pārtraukta.
Ceturtā daļa ir publicēta pēc Otrā pasaules kara 1955. gadā.
Jau nosaukums "Baltiešu mijkrēslis" neliecina par lielu optimismu. Bet Latvijas Radio bibliotēkā atrodas divas biezas grāmatas: šo "Baltiešu gredzens" un otra – "Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes". Kā jūs ieteiktu, ja kādam tagad rodas milzīga interese, kādā secībā lasīt?
Es domāju, ka tas atkarīgs no tā, kas cilvēkiem interesē. Ja vairāk interesē Baltija, Baltijas vēsture, Baltijas vācu vēsture līdz 19. gadsimta vidum, 18. gadsimts un vēl senāki laiki, tad noteikti var lasīt pirmo daļu, kurā ir arī integrēti dokumentāli materiāli.
Savukārt, ja vairāk interesē Baltijas vācu sabiedrības skats uz 20. gadsimta sākuma notikumiem, tad noteikti arī Zigfrīda fon Fēgezaka "Baltiešu traģēdija" jeb latviešu valodā "Baltiešu gredzens",
pie tam visas četras daļas ir iesakāmas šī vēstures perioda interesentiem.
Un vēl varbūt jūs teiktu, kaut ko vēl vajadzētu iztulkot, lai mēs Fēgezaku saprastu.
Jā, Fēgezakam pēc Otrā pasaules kara ir diezgan daudz dažādu interesantu stāstu, kur daudzi ir saistīti ar Baltiju. Ja viņš neraksta tieši par savu dzimtu, tad kaut kādā ziņā tie sižeti, kurus viņš izvēlas, ir saistīti ar viņa paša vai viņa daudzo radinieku un paziņu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Un es tiešām ļoti priecājos, ka Pēteris Bolšaitis pārtulkoja šīs varenās grāmatas, un Pēteris Bolšaitis ir tulkojis arī vienu pilnīgi brīnišķīgu Fēgezaka stāstu "Jaške un Janne", kas runā par Baltijas vācu un igauņu attiecībām. Tā ir Tērbatas Universitāte, universitātes gaisotne, 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums, tas arī ir ārkārtīgi interesants, sirsnīgs, ļoti simpātisks stāsts par Tērbatas studenta muižnieka un igauņu šuvējas mīlestību.
Bet Zigfrīda fon Fēgezaka senči ir gan fon Fēgezaki, gan fon Kampenhauzeni, un Kampenhauzenu uzvārds jau mums ir tā, kā labāk zināms, jo kāds no Kampenhauzeniem vēl joprojām brauc uz Latviju.
Kampenhauzeni ir saistīti arī ar Ungurmuižu un Ungurmuižu, savukārt ir saistīta ar brāļu draudzi un hernhūtiešiem, un Zigfrīda fon Fēgezaka māte nāk no Kampenhauzenu dzimtas un mēs to ļoti labi jūtam arī romānā. Tā ir vēl viena lieta, kas palīdz arī Baltijas vācu lasītājiem iejusties Fēgezaka gaisotnē – ļoti dziļa reliģiozitāte un dievbijība, kas nāk līdzi ar to, bet arī tāda mātei īpaši raksturīgā ārkārtīgā tolerance pret sabiedrības lielo daudzveidību no augšas līdz apakšai. Tas ir arī tas, kādēļ Fēgezaks varbūt ir pievērsies Baltijas daudzšķautņainajai sabiedrībai, ir mēģinājis to saprast tieši tādu, kāda tā ir, 1905. gada revolūciju un ļaužu noskaņojumu tajā laikā, Latvijas neatkarības laika tapšanu Jā, es domāju, ka tas varētu būt no mātes.
