Ikšķiles tautas nama zālē uz galda sakārtotas Latvijas prestižāko apgādu 35 autoru grāmatas. Priekšplānā – kinokritiķa Viktora Freiberga debija literatūrā – dziļi personisks stāsts “Kinomāna slimības vēsture” – un līdzās tai Dzintara Soduma balva literatūrā. To pasniedz par novatorismu literatūrā un tieši Dzintara Soduma dzimšanas dienā.
Šī gada jeb astotā balvas pasniegšanas ceremonija vēsturē ieies kā īpaša – šis ir viens no pirmajiem publiskajiem pasākumiem pēc ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu mīkstināšanas. Zālē ir ne vairāk kā 25 cilvēki, visi sēž atstatus, bet pirmajā rindā – šī gada laureāts Viktors Freibergs, kurš sākotnēji domājis, ka ziņa par balvu ir joks.
"Kinomāna slimības vēsture" ir personisks autora vērojums par savu dzīvi, kurā kino, protams, ieņem ļoti svarīgu lomu. Pats Viktors Freibergs to dēvē par fiktīvu dienasgrāmatu, ko viņš sāka rakstīt, kad viņa dzīvē iestājās ļoti smags posms, un izrādījās, ka šī rakstīšana ir dziednieciska. Grāmatā viņš atklāti runā arī par savu cīņu ar slimībām, bet kopumā grāmatas intonācija ir gaiša un iedvesmojoša, ar melnā humora piedevu.
“Pirmkārt jau man šķita, ka nekad nenotiks tas, ka šī grāmata iznāks, jo tas bija tāds periods - ne visai veiksmīgs manā mūžā, un es vienkārši nolēmu, rakstot kaut kādus tekstus, aprakstot visas tās šausmas, kam es gāju cauri pusgadu un ilgāk, tad es sēdēju pie datora un ļoti intuitīvi rakstīju,” stāsta Viktors Freibergs.
''Es nemaz nedomāju to grāmatu publicēt, un tad, kad grāmata iznāca, es arī nebiju domājis, ka to tik ļoti ievēros cilvēki. Bet tā doma man beigās bija tāda, ka es ceru - tā nav smaga un būtībā tā nav drūma grāmata un ka tā var kaut kādā veidā, iespējams, arī citiem palīdzēt.”
Sarunā ar Latvijas Radio Freibergs atzīst: “Es nebiju gaidījis tādus cildinošus vārdus. Es visu laiku mulstu, man liekas, ka tas nenotiek ar mani tagad. Jo kaut ko tādu es mūžā nevarēju iedomāties. Šādu balvu – Soduma, kas man liekas absolūti izcila, erudīta personība. Lai iztulkotu Ulisu un Eliotu, to kurš katrs nevar. Vienmēr man viņš ir licies kā tāds gandrīz elks no tulkotājiem. Es esmu ļoti laimīgs.”
Grāmatas autoram šī darba tapšanā daudz palīdzējusi meita Linda, kura līdzās tēvam ir arī svinīgajā brīdī.
“Mūsu ģimenē sarkasms mijās ar drāmu nepārtraukti, un tajā brīdī, kad man tēvs teica – es biju tikko atbraukusi mājās – viņš teica: “Linda, lūdzu uznāc augšā, man ar tevi ir jāparunā.” Es domāju, ak Dievs, kas tagad ir noticis.
Kas ir atkal noticis – kaut kas slikts, analīzes nav kārtībā, un viņš saka – pakalusies, es tagad nezinu, kā tev to pateikt, bet es esmu saņēmis Soduma balvu un esmu pilnīgā šokā par to,” atceras Linda Freiberga.
“Esmu ļoti patīkami pārsteigta, bet, zinot mana tēva empātisko attieksmi un pietāti, viņš reizēm sevi nenovērtē, jo viņam nepatīk nekas no tā, ko viņš raksta, un viņš ir ļoti paškritisks.”
Freiberga grāmata ideāli atbilst Soduma balvas priekšnoteikumiem – tā par šī gada žūrijas izvēli iepriekš izteicās viens no pieciem balvas vētītājiem – rakstnieks Roalds Dobrovenskis. Viņš arī atzīst, ka lēmums par uzvarētāju pieņemts absolūtā vienprātībā.
Roalds Dobrovenskis stāsta: “Varbūt es varu tādu nelielu noslēpumu atklāt? Žūrijas sēde. Mēnesi mēs lasījām, domājām. Neviens nezina, ko domā cits. Tad pirmo vārdu dod redaktoram Arturam Hansonam, un viņš uzreiz šo vārdu nosauc. Viktors Freibergs. Un tad visa žūrija sāka aplaudēt. Tas bija pirmo reizi pa šiem gadiem.
Šis teksts piespieda mūs ticēt visam. Viņš tik neviltots, godīgs, tik tīrs un īsts, ka citādāk nevarēja būt.”
Viktors Freibergs saka – viņam ir divas mīlestības. Kino un literatūra. Un patlaban kinozinātnieks strādā pie jaunas grāmatas par to, ko viņam nozīmē kino.
Par balvu
Dzintara Soduma balvas fonds ir 4270 eiro. Tā ir izcilā latviešu rakstnieka un tulkotāja Soduma piemiņai veltīta Ikšķiles novada pašvaldības atzinība Latvijas rakstniekam par novatorismu dzejā, prozā, dramaturģijā vai tulkotājam par literatūras tulkojumu latviešu valodā.
Pirmo Dzintara Soduma balvu 2013. gadā saņēma rakstnieki Jānis Rokpelnis par grāmatu “Rīgas iestaigāšana”, Egīls Venters par romānu “Mainīgā intervence” un Pēteris Draguns par dzejoļu krājumu “Tumšā stundā”. 2014. gadā – Andris Zeibots par romānu “Okeāniskais ES” un Inga Ābele par romānu “Klūgu mūks”, 2015. gadā – Māris Bērziņš par vēsturisko romānu “Svina garša”, 2016. gadā – Nora Ikstena par romānu “Mātes piens” un Uldis Bērziņš par “Eddas dziesmu” tulkojumu, 2017. gadā – dzejnieks Jānis Tomašs par krājumu “Melnie darba cimdi” un Knuts Skujenieks par Genādija Aihī grāmatas “Paklanīšanās dziesmai” atdzejojumu, 2018. gadā – Silvija Brice par Gintera Grasa grāmatas “Par beidzamību” tulkojumu un Mārtiņš Zvīdriņš par grāmatu “#Fudzi 161 km”. 2019. gadā balvu saņēma Contra, Andris Akmentiņš un Einārs Pelšs.
