Vilka simboliskais uzvaras gājiens: Recenzija par Leona Brieža romānu «Vilcene un atraitnis»

Vēl viena lasījuma iespēja – publicējot fragmentu no romāna literārajā laikrakstā “KonTeksts” [1], Briedis uz redaktora jautājumu par romānu atbildējis šādi: “Tas ir romāns par manu dzīvi – skarbs, raupjš, brīžiem pat parupjš. Ko darīt… Tāda bijusi mana līdzšinējā dzīve. Un es no tās nekad neesmu vairījies, nedz arī par to kaunējies. Ceru, tā vismaz domā mana redaktore Gundega Blumberga, tas nav “lirisks”, “poētisks” gabals, drīzāk skaudrs, fantasmagorisks vēstījums par manu vēl nepiepildīto likteni.”

Grūti spriest par lirismu, jo dažādi apvidvārdi, vecvārdi, tāpat arī senais “bij”, kas lietots viscaur romānā, šim tekstam dod cita veida plūdumu, nekā varētu gaidīt no romāna, kas tapis 21. gadsimtā – lai arī teksts atšķaidīts ar žargonu un citvalodu iespraudumiem (nereti rupjiem). Līdzīgi ir ar poēziju – lielākoties romāna sižets risinās vienā no poētiskākajiem gada brīžiem – vasaras saulgriežos, kad pati daba kļūst par poēziju. Protams, ja pa šo dabu staigā vīrietis, kurš šķietas zaudējis fundamentālu pamatu zem kājām un pakāpeniski to atgūst, šī poēzija, tieši tāpat kā lirisms, iegūst skarbākus vaibstus.

Bez liekas romantiskas jūteļošanās un ar apbrīnojamu personisku drosmi autors kopā ar savu varoni pārvērtē fundamentālus esamības pamatus, raugoties acīs vienīgajam, kas šādu pārvērtēšanu var rosināt – intīmi tuva cilvēka nāvei. Tomēr arī refleksijās par zaudējumu nav ne miņas no lieka sentimenta, iespējams, tieši tāpēc, ka viss romāna teksts atspoguļo kādu pamatīgumu, kas visos laikos cilvēkiem ļāvis pieņemt pat nāvi (vai pat samierināties ar to).

Divas pasaules vienā varonī

Brieža romānā ārkārtīgi skaidri iezīmējas sakrālās un profānās pasaules nodalījums – jāpiebilst, ka šos jēdzienus lietoju rumāņu reliģijpētnieka Mirčes Eliades (1907–1986) izpratnē, gan savā visai brīvā interpretācijā. [2] Abas šīs pasaules atrodas varonī, taču sakrālā šķietas dzīves, darīšanu un visvisādas dienišķas aizņemtības dēļ varoņa dzīvē nedaudz paputējusi vai, precīzāk, piemirsta, izstumta no viņa (zem)apziņas. Vai drīzāk – galvenā varoņa skatiens ir tik ļoti pieradis pie profānās pasaules, ka, nonākušam sakrālajā laiktelpā, viņam ir nepieciešams mediators, kas nelaimīgu, sāpju pārņemtu cilvēku spēj atgriezt pie viņa saknēm, tādējādi spēku atgriezties iedēstot viņā pašā.

Šāds mediators romānā ir vilcene – viennozīmīgi sakrālās laiktelpas pārstāve, visa pirmatnīgā un mežonīgā dzīvs iemiesojums, kas turklāt varonim kalpo arī kā iespēja pietuvoties mirušo valstībai.  Uz to autors visai tieši norāda jau pašā romāna sākumā, kad negaidītā viešņa aizved galveno varoni uz savu medību vietu, noplosa briedēnu (vai var iedomāties vēl aizkustinošāku radījumu?) un, pagriezusies pret divkāji, šķietas sakām “Āmen” (21. lpp.).

Taču tieši šis ir arī pavērsiena punkts, kurā varonis sāk atgriezties pie sevis, turklāt pats caur sevi, caur nevienam neatņemamo (lai arī, kā mēs visi zinām, interpretatīvo) savas personas fundamentu – proti, bērnības atmiņām, kurās ir apjēdzis, ka “nāve ir būtiska daļa no dzīves” (21. lpp.). Cūkas, Jāņonkuļa vai sievas nāve – vilcenes mežonīgo medību aina kalpo kā saplūsmes punkts visām šīm pieredzēm (interesanti, ka cerība, ar kuru sevi allažīt māna visu mirušo tuvinieki – varbūt aizgājējs/a nemaz pa īstam nav nomiris – groteski aprakstīta tieši Jāņonkuļa bēru ainā).

Liela nozīme romānā ir arī atmiņām par sievas bērnību – šķiet, galvenais varonis sevī atrod kopīgu plāksni, kas ļauj viņam atstāt kalnus transformētam. Visdažādākie atmiņu stāsti, kas mijas ar dienām vilcenes sabiedrībā – piemēram, par studiju gadiem –, ļauj ne vien dziļāk iepazīt galveno varoni, bet arī gūt priekšstatu par laikmetu, no kura viņš nācis – ja bērnības atmiņās jūtama sakrālā klātbūtne (Karlīnas tantes tēlā, piemēram), tad pārējās vienlaikus šķaida un nostiprina simbolisko blīvumu, līdzīgi kā sievas dzimtas atmiņas.

Tiesa gan, dažuviet, īpaši dialogos, pavīd tāds kā pabanāls vāvulis (piemēram, bez dialogiem 35. un 41. vai 123. lpp., iespējams, varēja iztikt). No otras puses, protams, ja runā par klasiskiem uzstādījumiem, tad kāpēc lai tā nevarētu būt, jo tā ir tikai ilustrācija grāmatas tekstam, galvenā varoņa centieni atbildēt sev uz dažnedažādiem jautājumiem par mīlestību, kas taču lielākoties ir mazliet banāla. No otras puses, tieši šajos atmiņu stāstos “modernās sabiedrības nereliģiskais cilvēks” meklē – un galu galā arī atrod “arhaisko reliģisko cilvēku”.[3]

Kāpēc tieši vilks?

Ja atceramies savulaik arī Latvijā populāro Klarisas Pinkolas Estesas grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”, ir skaidrs, ka vilks ir ārkārtīgi spēcīgs un arhetipisks tēls un pavisam noteikti nav nejauša autora izvēle. Uzskaitīšu vien dažas iespējas, kā uz šo tēlu var palūkoties no arhetipiskas pozīcijas.

Piemēram, var atsaukties uz sakāmvārdu “Baro vilku kā gribi, vienalga uz mežu skatās” [4] – pat pieradināts šis dzīvnieks ir un paliek mežonīgs. Vilks var simbolizēt mežonību un seksualitāti, jungiāniskā nozīmē kļūstot par cilvēka negribētā un nealktā ēnu – tādējādi

uz vilceni Brieža romānā var palūkoties kā uz tēlu, kas iemieso visas šīs īpašības, vedinot galveno varoni saskarties ar savu pirmatnējo “es” un tādējādi pārvarēt profāno, ikdienišķo “es”

(starp citu, te kā simbols labi nostrādā arī varoņa refleksija par smēķēšanu vietā, kur cigaretes nav pieejamas, jo cigaretes pieder dzīvei, no kuras viņš aizbēdzis kalnos).

Pagāniskajās ziemeļvalstu reliģijās, Austrumu nostāstos un indiāņu folklorā vilks nereti saistās ar reinkarnāciju, garīgo enerģiju un dvēseles garu. Turklāt vilks iemieso arī pozitīvo sievietes varu, un šeit Brieža romānā veidojas tieša sasaiste ar galvenā varoņa pārciesto zaudējumu.

Šādu sasaisti vēl jo vairāk pastiprina fakts, ka daudzās atšķirīgās kultūrās vilku pielūdza kā auglības simbolu – slavenākais ir mīts par Romas dibinātājiem, Romu un Remulu, kurus izzīdīja vilkumāte. Citos kontekstos vilks ticis godāts kā mātes uzupurēšanās un auglības simbols. Bieži vien dieviešu figūra un vilka totēms var norādīt uz vilka milzīgo lomu matriarhālās sabiedrībās un šamaniskajās reliģijās. [5]

Citviet mitoloģijā vilks, atbilstīgi savai dabai, ticis saistīts arī ar slepkavu, negatīvo, kā tas parādās arī romānā (211. lpp.), uzsverot vilcenes neviennozīmīgumu un, nenoliedzami, arī simboliskā transformāciju – it īpaši beigās. Un transformējies, kā šķiet, ir arī galvenais varonis. Kā to liecina romāna noslēgums, uzkavējies sakrālajā realitātē, viņš arhaisko reliģiozo cilvēku glabā sevī, arī atgriezies profānajā dzīvē.