Smiltenes grāmatnīca meklējama pašā pilsētas centrā. Savulaik ēkā atradies saldumu veikals, bet jau vairāk nekā 60 gadus šī ir vienīgā vieta Smiltenē, kur iegādāties grāmatas.
Aija Reņģe grāmatnīcā sāka strādāt pēc vidusskolas beigšanas un savu pirmo darbaudzinātāju joprojām atceras ar labiem vārdiem.
“Direktore bija ļoti laba, bet viņa iemācīja strādāt. Viņa teica, ka katra grāmata tev jāzina no galvas, kur viņa izvietota, kur viņa ir un par ko viņa ir. Toreiz jau daiļliteratūras bija maz,” stāsta Aija Reņģe.
“Visu laiku jau bija grāmatu deficīts. “Jaunsudrabiņa raksti” uz parakstīšanos cilvēki stāvēja no pieciem rītā rindā, lai parakstītos. Kalendārus devām pa vienam kalendāram.
Jums nesaprast to, saprotiet? Nekad nesaprast. Rinda pēc baltmaizes, rinda pēc cukura. Mēs nezinājām neko labāku un mēs to pieņēmām, ka mums ir labi.”
Visskaistākās atmiņas Aijas kundzei saistās ar laiku, kad Smiltenes grāmatnīcu sāka apmeklēt Latvijas rakstnieki un dzejnieki. Kā lielākais dārgums saglabātas grāmatas ar to autoru personīgiem ierakstiem.
Viņa atzīmē dažas: “Mirdza Ķempe. 57. gads, kad sāku strādāt. Grāmatiņa maza, bet mīlestība tajā ir liela! Bija ļoti daudzi – Goba, Ziedonis, Purvs, Dripe, Stulpāns, Osmanis, Rūja, Krūklis.
Viņi lasīja savu dzeju, bija mūzika, mēs padejojām, pabalējāmies visi kopīgi un visi jutāmies ļoti labi.”
Aija Reņģe tagad ir pensijā un daudz laika velta bērniem, mazbērniem un dārza darbiem. Izlasīt visas jaunākās grāmatas vairs nav laika, bet grāmatnīcas plauktos joprojām tiek meklētas grāmatas ar saturu un dvēseli.
“Tagad viņas ir mainījušās skaistas, iesietas, cieti vāki, noformētas. Mākslinieks ir strādājis. Un kad tu paņem grāmatu rokā, no viņas jau nāk siltums un tu domā, ko tas autors man tagad pateiks? Tas arī ir labi,” vērtē Aija Reņģe.
Aija Reņģe atzīst, ka kādreiz grāmatnīcās par vietējo lasītāju gaumi zināja visu. Mūsdienās cilvēki kļuvuši noslēgtāki.