Dziesmas nobriedušai sievišķībai
Pēc Janas Egles stāstu krājumu panākumiem ikviens rakstnieces vārds tiek gaidīts ar sasprindzinātu uzmanību. Šogad autore atgriežas dzejā, un pašā gada sākumā iznāk Egles otrais dzejas krājums "Ledus debesis" – himna nobriedušai sievišķībai, dzejoļi, kuros skaudri sadzirdam mūsdienu sievietes dzīvi realitātē, kuras viens no vienumiem ir samierināšanās ar savu vientulību. Krājums Ronalda Brieža redaktūrā un mākslinieces Annas Aizsilnieces talantīgajās un gādīgajās rokās izdevies pilnīgs.
"Ledus debesis" ir dzejas grāmata poētikas gardēžiem, bet visvairāk tā uzrunā ar nobriedušās, pašpietiekamās, bet vientuļās sievietes motīvu – mūsdienu pasaules sociālo īpatnību.
"Ledus debesis" ievada dzejolis "to dzejas grāmatu es nevaru lasīt", kas liek domāt par krājuma personiskumu un dziļo intimitāti. Ideja par tekstiem, kas reflektē par to autora attiecībām, nav nekas jauns, taču Egles grāmatas kontekstā tas izskan ironiski, jo, kā rāda katra nākamā lappuse – "Ledus debesis" ir intīms, taču vienlaikus arī vispārcilvēcisks, vēl precīzāk – vispārsievišķīgs krājums, tāds, kurā sevi atradīs pieviltās, pamestās, aizmirstās, vientuļās, pieredzējušās, zinošās, redzīgās, tādas, kas samierinājušās, bet arī tādas, kas joprojām cer. Kaut kur tālu zem ledus debesīm cer skaistas, pašpietiekamas, stipras un gudras.
Četrdaļīgā krājuma pirmo daļu veido divas balādes, kas rada grāmatas kopējo noskaņu un iezīmē domu par divu vientulību mūžīgo nesatikšanos. Staltā un aukstā karaliene dienu dienas izšuj spilvendrānas un gaidās veras pa logu, kamēr noslēpumainais un tikpat emocionāli nepieejamais kapteinis kuģo svešas jūras, ilgojas, bet nekad nepārkāpj savam ego, lai atgrieztos karalienes pilī. Dzejas grāmatas atlikušās trīs daļas reflektē par šo mūžseno un neremdināmo aizvainojumu, par sievietes esību laikos, kad ir skaidri zināms – kapteinis sen ir devies citās jūrās, bet tu joprojām esi karaliene.
"Ledus debesis" ir perfekti nostrādāta grāmata. Mākslinieces Annas Aizsilnieces noformējums ar ledaini vizošo vāku un grāmatas atkailināto muguriņu tieši atbalso tās saturu. Šie ir dzejoļi par sievietes mīlestību, bet ne to, kas jaunības dullumā skrien peldēties aukstā jūrā, cep mīļotajam kartupeļus, ielec mašīnā, nejautājot galamērķi, un pavasara naktī nonāk Viļņā. Šie nav dzejoļi par rozā brillēm un bezgalīgu skatīšanos acīs vienīgajam. Jana Egle ļauj ieskanēties nobriedušas sievietes un pieredzējušas sievišķības balsij. Tā ir sieviete, kas ir mīlējusi daudz, piedzīvojusi daudz, ir norāvusi jaunības pūkaino kažociņu, zem tā atstājot vien raupju ādu, kuru kā rupjākais smilšpapīrs vēl asāku padarījusi vilšanās par viņu, kas bija, aizgāja, neatgriezās.
Janas Egles dzejoļos, tāpat kā viņas liriskajā varonē, sadzīvo divi pretstati – viņas iekšējais ledus un pēc cilvēciska pieskāriena kaistošā āda.
Uguns un aukstums, alkas un noslēgšanās, ļaušanās un lepna vientulība – krājums atkailina ne tikai liriskās varones, bet arī lasītāja sirdi un ir nobriedušas sievietes dziesmas sievišķībai – karalienei, kuras kapteinis, iespējams, nekad vairs neatgriezīsies.
Vārdu biezumos paslēpta sirds
Sandas Ratnieces otrais dzejas krājums "Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm" Jāņa Rokpeļņa redaktūrā iznāk 2022. gada nogalē. Mazā grāmatiņa, kas ērti iegulst plaukstā, sevī slēpj dzejoļus, kuros vārdi blīvi gulst cits pie cita, kārtojas krāšņās valodas gleznās, tajās iezīmējot sievietes patību, dabas, bet arī pilsētas mīlestību, bērnības atmiņas un vēsturiskos motīvus, kā arī ikdienas novērojumus.
Krājumu ievada dzejoļu cikls "Trubadūres serenas" – trubadūres sievietes dziesmas svešiniekam, noslēpumainam, nepieejamam, aukstam un tālam. Taču, līdzīgi kā tas ir Egles krājumā "Ledus debesis", arī Ratnieces liriskā varone ir "sieviete brieduma gados/mans mūžs kā meža biežņa/pa kuru brist/pa kuru klupt un celties/attapties neceļu krustcelēs". Notis, kurās dzied šī liriskā varone, ir gandrīz tādas pašas, kādas varam dzirdēt "Ledus debesīs" – stipras, pašpietiekamas sievietes alkas, savas esības apziņa, ilgošanās pēc nepieejamā, bet iekšējs spēks pacelt galvu un dziedāt vēl skaļāk un košāk.
"Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm" atšķiras ar formu, ar dzejas teksta rindām, kurās kārtu pa kārtai guļas vārdu gleznojumi.
Ratnieces dzeja pieprasa uzmanīgu un vērīgu lasītāju. Teksts ir tik blīvs, ka, pavirši izlasīts, paskrien garām kā ainava aiz ātri braucoša auto loga. Dzejnieces radīto tekstu gribas saukt par vārdu biezumiem, kuros tāpat kā kafijas biezumos, dziļi ieskatoties, var zīlēt tagadni un šodienu, sajūtas un bērnības atmiņas, vēstures griežus, kas atbalsojas mūsdienās. Dzejoļu kopa "Trīs variācijas" tiek pieteikta kā literārajā jūgendstilā rakstīta, un šādi raksturojams viss krājums – tie ir jūgendstila cienīgi vārdu greznojumi. Citur ieskanas impresionistiski vērojumi – ar kaislīga mākslinieka roku veikti trekni triepieni, kas beigās izveido ainavu. Lai pamanītu jūgendstila ēkas greznumu, galva jāpaceļ augšup. Lai ieraudzītu impresionisma ainavu, skatītājam jāpakāpjas nedaudz atpakaļ. Arī Ratnieces dzeja radīta lasītājam, kas gatavs apstāties, ielasīties, saskatīt, ieraudzīt un pamanīt.
"Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm" ir dzejnieces eksperimenti dažādās lirikas formās. Bez pieminētajiem impresionistiskajiem vērojumiem un literārā jūgendstila krājumā ir arī poēma "Karalauka pasts", balādiskas šūpuļdziesmas padomju laika bērnībai, dzejoļu cikls, kurā spilgti iezīmējas Aleksandra Čaka motīvs.
Krājuma neviengabalainība var traucēt, taču interesanti ir vērot autores māku iejusties dažādās skaņās un noskaņās, bet saglabāt sev raksturīgo stilu, krāšņo valodu un netipiskos salīdzinājumos ietērptus ikdienas novērojumus.
Šur tur iešņācas aliterācija, vārdu biezumos uzmirdz metaforas, un cilvēka ikdiena gūst jaunas krāsas.
Ratnieces otrais dzejas krājums "Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm" ir pukstoša sirds, kas ieslēpta formas eksperimentos un vārdu greznojumos. Pirmkārt, tā ir dzejnieces sirds, kas, atdevusies dzejas burvībai, krājumā jaušas visspilgtāk, taču savu sirdi šeit atradīs arī lasītājs. Tikai lasiet lēni, rindu pa rindai, kārtu pa kārtai, un jūs atradīsiet vārdu biezumos paslēpto sirdi.
Ar atkailinātu ādu pasaulē
Dzejniece, dramaturģe, aktrise Agnese Rutkēviča gadumijā iepriecinājusi ar jaunu grāmatu – eseju krājumu "Skumjais laikmets". Tās ir jutīga mākslinieka pierakstītas pārdomas par mākslu, teātri, literatūru un dzīvi, esejas, kas neviļus liek aizdomāties par to, kā ir dzīvot šajā lietu, emociju, notikumu un krāsu pilnajā pasaulē ar tik atkailinātu ādu.
Rutkēviča raksta poētiski, autores valoda viegli vijas cauri laikam un piedzīvotajam, iezīmējot veselu piecgadi, pirms pasaule mainījās.
Rutkēvičas rakstītais aizrauj elpu jau pirmajā grāmatās esejā "Pierast pie sarunas", kas noskaņas un arī saturā ziņā saucama par grāmatas ievadtekstu. Lai gan rakstīta no vienas personas skatu un jušanas punkta, grāmatu veido autores saruna ar sevi, taču tā ir saruna, kurā drīkst iesaistīties arī lasītājs. Drīkst neatbildēt uz jautājumiem, nevēstīt savu viedokli, drīkst arī pašam nejautāt, bet vienīgais, kas nepieciešams šajā sarunā – klātbūtne. Ievadeseja sagatavo lasītāju jutībai un klātesamībai, tā sazemē, liek apstāties, norimties dienas skrējienā, liek gribēt lasīt lēni un pamatīgi bez fona trokšņiem un iespaidiem.
Katra eseja ir kā maza laikmeta ainiņa, un, lai gan eseja ar nosaukumu "Atmiņas bez datuma" vēsta par laiku, kurā zaudējam interesi par konkrētu laiku un datumu, ir vērtīgi un konteksta ziņā ļoti interesanti ieskatīties esejas datējumā, kas fiksēts katra teksta beigās.
Atmiņām un sajūtām ir datums, īpaši šodien, kad intensīvi domājam par laiku PIRMS – pirms izolācijas, pirms kara, pirms bezcerības pilnā nemiera.
Ir neparasti skumji lasīt eseju "Munka žāvas", kurā 2017. gada 27. augustā rakstītie vārdi "brīvība, kas sasniegusi savu augstāko punktu, var kļūt par nāvējošu ieroci. Pasaule mirst no garlaicības. Munka kliedzienu ir aizstājušas Munka žāvas" izskan sāpīgi ironiski, jo pēc nepilniem pieciem gadiem Munks atkal kliedz.
Pasaule ir krāšņa un interesanta savā mainībā, un to fiksē arī "Skumjais laikmets".
Skumju šo laikmetu, šo piecgadi, kuru savās esejās uztvērusi Rutkēviča, veido šodiena un apziņa, ka vēl nesen ēdām, dzērām, baudījām un tikāmies bez eksistenciālām krīzēm. Autores teksti ir melanholiski, taču tajos ir arī daudz gaišuma, apbrīnojama mākslas mīlestība, tajos jaušas prāts, kas apkārtnotiekošo prot satvert caur grāmatās lasīto, mākslā redzēto, ļoti jutīgas mākslinieces atsauces par lietām, cilvēkiem, kino, muzejiem, grāmatām. Taču nav vērts baidīties būt nezinošam vai nepietiekami izglītotam, lai lasītu "Skumjā laikmeta" esejas.
Pietiek vien būt atvērtam un ļauties, ka autore pieskaras mūsos apslēptām kādām nebūt kosmiskām un vispārcilvēciskām molekulām.
Mākslinieces Annas Aizsilnieces radītais grāmatas dizains neticami precīzi atspoguļo gan grāmatas saturu, gan noskaņu. Lasot "Skumjo laikmetu", nereti nākas aizdomāties, cik grūti vai viegli ir dzīvot pasaulē ar tik jutīgiem pasaules uztveres taustekļiem? Kā ir dzīvot, zinot un saredzot pasauli plašāk, vairāk, dziļāk? Grāmatas vāku rotā Jāņa Deinanta foto, kurā notverta pati eseju autore – ar matu plīvuru piesegtu seju un acīm, noslēpumaina un tomēr visu redzoša. Šis nav viegls laiks, īpaši tiem, kas pasaulē dzīvo un to jūt ar atkailinātu ādu. Ādu var piesegt, no pasaules noslēpties, taču uz to vērts turpināt raudzīties, kaut caur mazu, bet tomēr lodziņu var saskatīt ne tikai skumji pelēkus lietus mākoņus, bet arī saules gaismu agrā Lieldienu rītā.
