Fotogrāfiju raisītās noskaņas izstādē pārtapušas lielformāta gleznās, ko raksturo nosaukums "Kad es nomiršu, kļūšu par gaisu, kuru tu elposi". Izstādes atmosfēru papildinās speciāli tai Riharda Bražinska veidotās skaņu ainavas.
"Pirmais, kas man jāsaka, ka es netaisos mirt. Tas ir vairāk tāds nosaukums, kurā būtībā visa tā izstādes ideja ir ietverta" – Anna Heinrihone komentē izstādes nosaukumu "Kad es nomiršu, kļūšu par gaisu, kuru tu elposi".
Brīdī, kad sarunājamies, jaunās gleznas uz galeriju vēl ir tikai ceļā, bet viņa izrāda izstādes iedvesmas avotu, kas ir četras melnbaltas fotogrāfijas no ģimenes albuma, tapušas pagājušā gadsimta 60. gadu beigās: "Kur ir tāda viena diena četru cilvēku dzīvē, kur viņi ir tādi absolūti laimīgi, spēlē bumbu mežā. Un no tām fotogrāfijām izstaro tāds mūsdienās populārais "šeit un tagad", absolūtā laime."
Vienā brīdī māksliniece atskārta, ka fotogrāfijas viņa uztver nevis kā citu piedzīvotus pagātnes notikumus, bet kā pašas izjustu pieredzi, it kā neeksistētu nekāda laika distance: "Es ļoti izteikti izbaudīju to foršo sajūtu, kāda ir bijusi pirms tiem n-tajiem gadiem. Tāpēc es sāku domāt par to, ka cilvēki, kas mums ir ļoti tuvi, viņi kaut kur turpat ir ap mums, un, ja viņi, pieņemsim, ir miruši, tad, iespējams, tas kontakts saglabājas. Taču tas nav ne drūmi, ne smagi, es pat biju par šo sajūtu ļoti priecīga, jo man tiešām citreiz liekas, ka es kaut kādas ainas vai ainavas skatos ar sev tuvu cilvēku acīm. Piemēram,
ja es nomirtu, es būtu ļoti priecīga, ja es varētu kļūt par gaisu, ko elpotu mani mīļie cilvēki."
Par šo dziļo un skaisto pievilkšanās saikni Anna Heinrihsone arī runā savās jaunajās gleznās, kas ir četri lielformāta darbi: "Es tos sāku pavasarī, un pusgada laikā tie tā ārkārtīgi pakāpeniski, meklējot un taustoties, tapa."
"Re, kur piebrauc busiņš ar maniem darbiem", māksliniece pamana, un mēs pārtraucam sarunu, jo jāsagaida darbi, kas tiek nesti galerijā.
Lielākais no tiem – trīsmetrīgā glezna – nav piesaistīta pie apakšrāmja, bet satīta milzīgā rullī, kas, izrādās, arī cieši saistās ar izstādes ideju, jo piešķir darbam zināmu trauslumu un neaizsargātību, kas svarīgi izstādes noskaņai. Autore rullē vaļā lielo gleznu, un atklājas, ka uz lielā glezniecības laukuma ir pārnests mazais sižetiņš no fotogrāfijas, bet tas ir tumšināts, aizmiglots, radot sajūtu, ka tas brīžiem attālinās, brīžiem pietuvojas, arī visa glezna klāta slāņu slāņiem un kārtu kārtām.
"Man šajā gadījumā bija ļoti svarīgi tie slāņi, ka ir ļoti daudz lazēts, daudz meklēts tieši tas krāsas dziļums – cik tas sedzošs, cik tas caurspīdīgs –, un tad tajā visā ļoti uzmanīgi "iesēdināts" tas mazais sižetiņš. Tas, kas ir visās bildēs vienojošs, ir sarkans punkts. Tā ir gan bumbiņa, ko spēlē šie cilvēki fotogrāfijā, gan sarkanais punkts, kas lēkā no pagātnes uz tagadni, būtībā tas sarkanais punkts esmu es," atklāj māksliniece.
Izstādi papildinās arī skaņu ainava, ko, iedvesmojoties no gleznām, veido Rihards Bražinskis. Abiem jau bijusi sadarbība izstādē Liepājā, ko apmeklētāji novērtējuši ļoti atzinīgi.
Rihards Bražinskis stāsta: "Šie tādi īpaši brīži – sadarbība ar Annu, it īpaši tagad rudenī, tajā melanholiskajā noskaņā, kas man personiski arī tuva. Kas attiecas uz mūziku – jā, es domāju, mēs ļoti labi saprotamies, gan telpas izjūtas ziņā, gan emocionāli. Es neesmu ne komponists, ne mūziķis, tās ir audio kolāžas, ko es veidoju no citu autoru darbiem un skaņu efektiem."
Annas Heinrihsones personālizstāde "Kad es nomiršu, kļūšu par gaisu, kuru tu elposi" galerijā "Māksla XO" skatāma no 2. novembra līdz 25. novembrim.
