Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Mākslas kolekcijas veido gandrīz 170 000 mākslas darbu, kurus Spānijas karaļi pasūtīja izcilākajiem sava laika Eiropas māksliniekiem, lai caur mākslu un kolekciju spožumu demonstrētu varu, sociālo statusu un dinastijas bagātības. Lielākā veiksme ir tā, ka šīs mākslas vērtības ir saglabājušās Spānijā, bet tikai maza daļa bija pieejama publiskai apskatei.
Ideja par Karaliskās mākslas galerijas nepieciešamību Spānijā pastāvēja jau kopš 1930. gadiem, bet tās īstenošanai traucēja gan pilsoņu karš, gan tā radītās ekonomiskās sekas. Tāpēc līdz brīdim, kad 1997. gadā plašāk nezināmajā Spānijas dienvidu pilsētiņā Bilbao tika atvērta Gugenheima muzeja filiāle, kas radīja to, ko mēs šobrīd dēvējam par Bilbao efektu, priekšlikums par Nacionālā mantojuma vērtību izrādīšanu valdībā pat netika nopietni apspriests.
Redzot to, kā kvalitatīva modernā arhitektūra kopā ar vērtīgu kultūras saturu spēj rosināt sabiedrības interesi un pat masu tūrisma pieplūdumu, 1998. gadā tika pieņemts lēmums par Karalisko kolekciju galerijas būvi. Tai bija jābūt jaunai, mūsdienīgai ēkai pašā Madrides sirdī līdzās karaļa pilij.
Vienlaikus tai vajadzēja iekļauties vēsturiskajā apbūvē un nodrošināt ilgtspējības arhitektūras prasības ēkas uzturēšanā. Spānijas karaļa pils ir uzbūvēta pakalnā un atrodas vissenāk apdzīvotajā vietā, tāpēc likumsakarīgi, ka būvniecības gaitā tika atklātas mauru pilsētas apbūves struktūras, kas datējamas ar 9. gadsimtu. Galerijas arhitekti Emilio Tunjons (Emilio Tuñón) un Luiss Moreno Mansija (Luis Moreno Mansilla) atsegto vēsturiskā pilsētas mūra daļu un ēku aprises veiksmīgi integrējuši jaunās galerijas struktūrā tā, lai tās varētu redzēt apmeklētāji.
Astoņus stāvus augstā ēka piekļaujas pakalnam un, pateicoties akmens bloku dalījumam un fasādē uzsvērtajai vertikalitātei, tā gandrīz nolasās kā klints struktūra un vienlaikus arī piedāvā līdz šim nebijušu skatu perspektīvu uz "Casa de Campo" parku.
Ēkas būvniecībā ir izmantots tāds pats granīts, no kā arhitekts Frančesko Sabatini (Francesco Sabatini, 1721–1797) 18. gadsimtā būvēja blakus esošo karaļa pili. Granīts kombinācijā ar betonu un ozolkoka būvdetaļām ir pamatmateriāli, kas izmantoti galerijas būvniecībā.
Tā ir moderna ēka ar plašām, labi izgaismotām telpām, pārdomātiem vides pieejamības risinājumiem un pats galvenais – ļoti vērtīgām mākslas kolekcijām. Galerijas būvniecība ilga 25 gadus un izmaksāja 172 miljonus eiro.
Trastamāra, Habsburgu un Burbonu karaļu dinastiju uzkrātās mākslas bagātības ietver skulptūras, mēbeles, gleznas, gobelēnus un dažādus dekoratīvās mākslas objektus, kas nākuši no 19 pilīm un klostera kompleksiem. 650 mākslas darbi ir izvietoti divos galerijas stāvos, ievērojot hronoloģijas principu.
Tur skatāmas ievērojamāko spāņu mākslinieku Djego Velaskesa (Diego Velázquez) un Fransisko Goijas (Francisco Goya) gleznas. Tāpat arī manierisma perioda mākslinieka El Greko (El Greco) darbs, kas gleznots pēc karaļa Filipa II (1556–1598) pasūtījuma un tika izbrāķēts.
Kolekcijā ir arī itāļu baroka gleznotāja Karavadžo (Caravaggio) darbs "Salome ar Jāņa Kristītāja galvu" un Servantesa (Cervantes) grāmatas "Dons Kihots" pirmizdevums.
Jau pieminētais Spānijas karalis Filips II bija īpaši iecienījis itāļu un flāmu mākslu un ir pazīstams kā galvenais flāmu gleznotāja Hieronīma Bosa (Hieronymus Bosch) darbu kolekcionārs. Bosa gleznas var redzēt gan Eskorijala, gan Prado muzejos, bet Karaliskajā galerijā ir iespēja redzēt arī pēc Bosa gleznām "Siena drudzis" un "Pasaulīgo prieku dārzs" austus lielformāta gobelēnus. Zinot to, cik sarežģīta, laikietilpīga un dārga bija gobelēnu aušana 16. gadsimtā, karaļa pasūtījums Briseles Brabanta manufaktūrā apliecina viņa patieso aizrautību ar Bosa apokaliptisko stilu.
Daži mākslas darbi publiskai apskatei ir izlikti pirmo reizi. Starp tādiem jāizceļ pirmās Spānijas galma tēlnieces Luisas Roldanas (Luisa Roldan) koka skulptūra "Ercenģeļa Mihaela cīņa ar velnu" (1692). 17. gadsimtā sieviešu parakstīti darbi bija retums. Pat tad, ja sieviete radīja mākslas darbus, darbnīca un meistara tituls piederēju vīrietim – visbiežāk tēvam vai vīram, un sieviešu darbs palika anonīms.
Kopš galerijas atvēršanas dienā to apmeklē vidēji 3000 cilvēku. Ja vēl tikai plānojat jaunā gada ceļojumus, tad droši varat iekļaut Karalisko kolekciju galeriju Madridē savu vēlmju sarakstā.
Tas ir vēl viens veiksmīgs piemērs mākslas un kultūras spējai piesaistīt cilvēkus. Atskatoties spāņu pieredzē un vēlmē parādīt publiski neredzamo mantojuma daļu plašākai sabiedrībai, saskatu līdzības ar Laikmetīgās mākslas muzeju Latvijā. Arī tas pārstāv šobrīd sabiedrībai neredzamu, bet mūsu kultūrai nozīmīgu mākslas daļu. Ceru, ka mums no idejas līdz muzeja būvniecības sākumam nevajadzēs gaidīt gandrīz 80 gadus.
