Cenu politika un divi mēģinājumi
Man allaž patikusi Mākslas muzeja cenu politika, kas skaidri parāda, ka bērni šeit ir ļoti gaidīti – ierasties ar bērnu ir lētāk nekā ierasties vienam. Biļete vienam pieaugušajam maksā 8 eiro, bet visai ģimenei – vai nu 5 (ja tradicionālā ģimene ar 1 pieaugušo un bērniem), vai 7 eiro (ja netradicionālā ģimene ar 2 pieaugušajiem un bērniem).
Izvēlējāmies doties baudīt kultūru piektdienas vakarā pēc bērnudārza. Dēls līdzi bija uzaicinājis kolēģi, kuru laiku pa laikam mēģināja savaņģot spēlei "Bēgam no mammām!". Pēc dažiem bēgšanas raundiem jau bijām pie muzeja. Metoties iekšā, mana atvase uzskrēja virsū kultūras ministram Naurim Puntulim. "Ko tad tas te dara?" es nodomāju. Izrādās, tieši tad muzejā notika kādas citas izstādes atklāšana. Tamdēļ mūsu iecerētais mērķis tovakar nebija sasniedzams. Pēc tam vēlreiz paskatījos mājaslapā – jā, brīdinājums tur tiešām bija, bet ne tāds, lai aizrāvusies es to pamanītu. Tas nekas – aiz muzeja ir normāls bērnu laukumiņš, kurā tika turpināts vakars.
Citā dienā mēģinājām vēlreiz, nu jau kā tradicionāla ģimene – es ar diviem bērniem. Piecgadīgajam dēlam Valteram pievienojās deviņgadīgais brālēns Jānis, kuram skolas brīvlaikā tik ļoti nav, ko darīt, ka muzeja apmeklējums šķiet superīga alternatīva pat tad, ja ārā lija, līs un nekad vairs nebeigs līt.
Superīgais lifts un vilšanās no pirmā acu skatiena
Uz ceturto stāvu braucam ar liftu. Tas bija superīgs. Teju vai no tīra zelta! Nonācām zaļajā izstādē. Pirmajā istabā uz zemes ir salikti dažādu koku gabali, kas nokrāsoti zaļā krāsā, katram atstājot vien nelielu dabīgās mizas pleķi. Manuprāt, mazināt iespēju ieraudzīt atšķirības starp dažādiem kokiem ir jocīga izvēle. Pie sienas katra suga bija īsi aprakstīta ar lielu uzsvaru uz saimniecisko jēgu – ko ar koku var izdarīt. Taču tā nozīme dabā netika pieminēta vispār. Jāatzīst, ka tas labi atspoguļo dabas nozīmi Latvijā iepretim ekonomiskajām interesēm. Sienu ar dabu atainojošiem mākslas darbiem nepaguvu apskatīt, jo zēni bija ātri sapratuši, ka šeit nekā interesanta nav, un devās tālāk. Viņi nepamanīja, ka vēl var uz sienas uzlīmēt koka uzlīmi, kopā ar citiem apmeklētājiem izveidojot mežu. To "Rīgas meži" pārvērtīšot īstā mežā.
Vai tas nozīmē, ka iestādīs tik koku, cik salīmēts? Tam es īsti neticu – pieņemu un ceru, ka viņiem pašiem ir kādi mežu atjaunošanas plāni. Kāda tieši ir šo uzlīmju jēga – īsti nesapratu.
Zaļā istaba ar televizoru. Televizorā ir apmeklētāju spoguļattēls, kas papildināts ar māju, kokiem, mākoņiem, sauli, ekrānā mainās gadalaiki.
Kam veltīta šī istaba? Par ko tā ir? No sākuma nesapratu, bet tas arī īpaši nesatrauca, kamēr puikām bija jautri. Vecākais pēc piecām minūtēm nolēma, ka pietiek, un pierunāja mūs doties tālāk.
Neīstie uzsvari
Trešā istaba bija veltīta atkritumu šķirošanai. Informācija uz sienas liecināja, ka šķirošana ir risinājums pieaugošajai atkritumu problēmai. Nē, tas nav risinājums.
Risinājums ir radīt mazāk atkritumu, kas vēlāk, gods godam, tomēr tiek pieminēts. Abi zēni ātri secināja, ka šī varētu būt laba istaba apmēram divgadniekiem, jo te ir smiltis un koka figūras, ko kaut kur bakstīt iekšā. Teorētiski šeit bērni tiek mācīti šķirot atkritumus, taču praktiski sniegtā informācija ir apmēram tā pati, kas uz atkritumu konteineriem (ja uz tiem vispār kaut kas ir). Nav pazīmju, kas liecinātu, ka autors īpaši būtu padomājis par ziņu bērnu auditorijai. Interesantu stāstu nebija, bet vismaz laba vieta, kur piestāt mazāku bērnu pavadoņiem.
Nu ejam tālāk. Bet nav kur iet. Izstāde galā. Vienīgi pie kāpnēm ir kaut kāda vientuļa zaļā vārna un neliels tās apraksts. Kāpēc tā tur iebakstīta? Saistībā ar ko? Noteikti ne saistībā ar tiem kokiem, kas sākumā salikti istabā uz grīdas, jo, kā noskaidrojām, tiem ir tikai saimnieciska vērtība.
Dēls tomēr pierunā lielo brālēnu vēlreiz aiziet uz istabu ar lielo spoguļekrānu, jo tas vismaz ir jautri. Tā kā šoreiz iesprūdām te uz kādiem četriem gadiem, tad sāku meklēt, vai te ir arī kāda informācija. Jā. Nu vērtējiet paši, vai tik atklātai TET reklāmai ir vieta Mākslas muzejā.
Meklējot jēgu
Saprotu, saprotu – sponsors, zīmola saturs un tā tālāk, bet to varētu arī izdarīt gaumīgāk. Šī arī vienīgā rakstītā informācija istabā (varbūt ir kāda, kas tiek rūpīgi slēpta). Ja jau gribēja uztaisīt bodi – varēja vēl cenas pielikt! Hei, ārā vasara, skaties televizoru visu dienu tikai par 20 eiro mēnesī!
Kopumā nav skaidrs, kāpēc un par ko šī izstāde ir. Rodas sajūta, ka bijusi vajadzība uztaisīt kaut ko bērniem par vidi un dabu, viss izkrāsots zaļš, bet pateikts nav nekas.
Pastāv iespēja, ka izstāde metaforiski atgādina par virkni zīmolu, kas vēlas sevi pasniegt kā ļoti zaļus, kaut neko vairāk par krāsu piedāvāt nevar. Piemēram, tajā pašā ekrāna istabā nav nekāda stāsta (atskaitot to, ka vasarā jāskatās teļļuks, bet rudenī jāsēž internetā, ho ho ho). Ekrāns ekrāna pēc nav nekāds sasniegums. Piemēram, Anatomijas muzejā arī ir kas līdzīgs – ekrāns, kur spogulī dejo skelets. Skelets, jo tas ir Anatomijas muzejs, kur cilvēks iepazīst savu ķermeni. Apmeklētājs var apskatīt, kā izskatās izstiepies, pietupies un apgāzies skelets uz visām pusēm. Tur tam ir jēga. Arī pats muzejs ir tik foršs, ka skeleta spogulis pat nav interesantākais eksponāts, bet par to – tad, kad saņemšos īsam apskatam "50 labākie Anatomijas muzeja eksponāti".
Pēc izstādes abi zēni atzina, ka tur neesot bijis, ko darīt. Tā kā nesen kopīgi apmeklējām Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur ir galdi, kur bērni var paši darboties un taisīt sava dizaina celtnes, audumus un plakātus, tad gaidas no it kā interaktīvas vides izstādes bērniem bija lielas. Diemžēl nepiepildījās.
Tomēr bija arī labās lietas. Pirmkārt, šī biļete bija derīga arī visām citām Mākslas muzeja telpām. Zēni ar prieku vēl pabraukājās ar zelta liftu, kopīgi apskatījām gleznas. Brālēns pie Rozentāla "Pēc dievkalpojuma" atcerējās, ka bijis tur, kur pie baznīcas reāli salikti visi šie tēli. Pat nofotografējās. Tas esot bijis kādā pilsētā, kas sākas ar B burtu, pa ceļam uz Lietuvu. Protams, Saldus. Mana dēla Valtera favorīts saprotamu iemeslu dēļ bija Johans Valters – tas esot bijis džeks uz goda!
Vai lētāk nav reklamēties avīzē?
Kopsaucēju par labāko muzeja daļu zēni atrada viegli – vislabāk abiem paticis zelta lifts. Jo citur tādu nav.
Otro zaļās izstādes plusu apjautu tikai vēlāk. Tas ir liels sasniegums, ja kultūras piedzīvojums paliek ar apmeklētāju vēl vairākas stundas vai dienas pēc iziešanas pa durvīm. Ja nelaiž vaļā. Un mani vēl aizvien nelaiž vaļā jautājums – vai tiešām pašiem šķita normāli izstādes trešo daļu padarīt par viena uzņēmuma reklāmas avīzi?
