Raksta ceļvedis
6. septembrī ar plaša vēriena izstādi un bagātīgām publiskām un izglītojošām programmām sāksies mēnesi garš piedzīvojums laikmetīgās mākslas pasaulē – festivāls "Survival Kit".
Pieredzējušiem apmeklētājiem zināms, ka festivāls katru gadu cenšas no jauna apdzīvot kādu no Rīgā esošām un aizmirstībā atstātām ēkām. Pagājušogad mākslas radošais gars atgrieza dzīvības pazīmes Vidzemes tirgus kompleksā, bet šogad par festivāla mājvietu izvēlētas trīs vēsturiski un arhitektoniski dažādas ēkas – eklektiskās gotikas stila nams Vecrīgā, Amatu ielā 4, pagājušā gadsimta modernisma paraugceltne un kultūras centra "Smilga" telpas Āgenskalnā, Eduarda Smiļģa ielā 34a, un turpat netālu esošā mūsdienīgā dzīvojamā daudzstāvu jaunbūve Strazdu ielā 4.
Lai noskaidrotu vairāk par šī festivāla konceptuālo loku un ieskatītos gatavošanās darbos, dodos uz Vecrīgā esošo ēku. Ir rīts, bet Amatu ielā valda dzīvīga rosīšanās – no malu malām dzirdamas draudzīgas čalas angļu un citās valodās, bet ātri vien top skaidrs, ka runātāji nav tūristi, jo visi, šķietami viena mērķa vadīti, dodas kāda pagalma virzienā.
Telefona kartē rādīts, ka Amatu iela 4 atrodas starp divām labi zināmām vietām – Lielo un Mazo ģildi. Būdama rīdziniece kopš dzimšanas, esmu pārsteigta par grezno namu, kas paveras manam skatam. Acīmredzot, to no mana uztveres lauka līdz šim bija aizēnojušas abas ģildes.
Iedomājos, ka būtu vērts kādu dienu pastaigāt pa Rīgas ielām ar skatu tālāk no savām un garāmejošo kurpēm un tuvāk mūsu skaistās pilsētas ēku fasādēm.
Ēku Amatu ielā 4 savulaik veidojis prominentais vācbaltu arhitekts Vilhelms Bokslafs (1858–1945), kurš radījis arī tagadējo Latvijas Mākslas akadēmijas ēku un daudzas citas skaistas vietas visā Latvijā.
Padomju okupācijas laikā Amatu ielas nams sākotnēji bija nodots Baltijas kara apgabala pretizlūkošanas pārvaldes "Smerš" rīcībā, bet vācu okupācijas laikā – Vērmahta izlūkošanas un pretizlūkošanas pārvaldei. Par drūmo ēkas posmu liecina arī uz fasādes izvietotā piemiņas zīme.
Starp abām ģildēm smaidīgs stāv arī šī gada festivāla kurators Jusi Koitela, kurš laipni aicina mani doties garām baltajai mašīnai iekšā mājas pagalmā, lai atrastu ieeju topošā festivāla telpās. Lai saprastu, kurās pagalma durvīs īsti jāgriežas, palīdz kāds festivāla darbinieks, kurš sola, ka 6. septembrī ieeja namā būs daudz redzamāka un saprotamāka.
Amatu ielas ēka ir liela un stiepjas vairākos stāvos. Interesanti, kā dažādi laikmeti aiz sevis atstājuši katrs savus nospiedumus, veidojot īpatnēju daudzslāņainību: senie logu rāmji aizklāti ar vertikālajām auduma žalūzijām, vēsturiskās kokā tērptās telpas vietām apdarinātas ar baltiem, piekaramajiem griestiem, padomnieciski dzeltens sienu krāsojums – pēdējās paliekas no iepriekšējiem laikiem, kādiem cauri gājusi šī 1903. gadā radītā celtne.
Somas sastāvs, kas izglābs cilvēci
Laikmetīgās mākslas festivāls "Survival Kit" radās pirms 15 gadiem kā mākslinieciska un sociāla reakcija uz finanšu un ekonomisko krīzi, kas tolaik skāra Latviju. Festivāla direktore Austra Bērziņa, kuru uz brīdi izdevies notvert skrējiena vidū starp daudzajām telpām, skaidro festivāla nosaukumu: "Survival Kit, tulkojot no angļu valodas, nozīmē "Izdzīvošanas komplekts", un to mēs arī mēģinājām pateikt, ka cilvēces izdzīvošanas komplektā nepieciešams ielikt ne tikai maizi un siltumu, bet arī domāšanu. Laikmetīgā māksla pastāv kontekstā, tāpēc tā iet roku rokā ar domāšanas procesa veicināšanu."
Varētu domāt, ka ekonomiskā un finansiālā situācija pēdējo 15 gadu laikā ir mainījusies, tomēr Austra Bērziņa uzsver:
"Mēs redzam, ka katru gadu pasaule jūk prātā atkal no jauna – vai tā ir ekonomiskā krīze, vai tie ir kari, vai tie ir citi turbulenti apstākļi.
Katru gadu festivāls arvien runā par to, ka ikdienas izdzīvošanas komplektā laikmetīgā māksla ir ļoti svarīga, jo tā uzdod jautājumus par mūsdienām, par apkārt esošo un notiekošo, par cilvēka vai citu būtņu nozīmi un attiecībām ar vidi, par pasauli pašu."
Festivāls turpina augt
Austra Bērziņa ar prieku stāsta, ka šogad festivālā piedalās 30 mākslinieki no visas pasaules, un tas ir lielākais dalībnieku skaits, kāds festivālā jebkad bijis. Mākslinieku vidū redzami tādi vārdi kā Linda Boļšakova, Džeremijs Dellers (Apvienotā Karaliste), Kritofers Ērums (Dānija), Monija Ben Hamuda (Itālija), Ēro Ili-Vakuri (Somija), Tūrila Juhannesena (Norvēģija), Jāna Lākonena (Somija), Lū Mauvs (Vācija/Nīderlande) un Izabella Solara Villaseka (Zviedrija/Čīle), Gerda Paļušīte (Lietuva), Juri Patisons (Īrija), Rena Redle (Vācija) un Vladans Jeremičs (Serbija), Luīze Rukšāne, Vidha Saumja (Indija), Šubhangi Singa, Laura Soisalona-Soininena (Somija), Līga Spunde, Juns Benjamins Talleross (Norvēģija), Emē Zito Lema (Argentīna/Nīderlande), Fabjēns Žiro (Francija) un Rafaels Sibonī (Francija), Konstantīns Žukovs, Mālin' Arnel' (Zviedrija) un Mar' Fjel' (Zviedrija), Luna Lunda Jensena (Dānija), Māris Ārgalis, Monika Čižika (Polija) un Nīls Laks (Apvienotā Karaliste), kā arī Renē Grīna (Amerikas Savienotās Valstis).
"Festivālā tiek izmantoti ļoti dažādi mākslas izteiksmes līdzekļi un mediju loks. Ir daudz video darbu, daudz videoinstalāciju, fotogrāfiju, zīmējumu, speciāli festivālam un konkrētām tā telpām veidotu mākslas darbu. Izmantotie materiāli patiešām ir dažādi. Piemēram, mūsu pašu mākslinieces Lindas Boļšakovas darbā, neatklājot pārāk daudz detaļu, būs izmantoti arī gruveši. Vēl festivālā ir arī mākslinieki, kas piedalās ar savām performancēm, kuras pēc to notikšanas tiks iemūžinātas videoformātā, lai tās var apskatīt arī cilvēki, kuri nebūs bijuši klāt performances notikšanas brīdī," atklāj Austra Bērziņa.
Kā ik gadu, festivālu papildinās arī plaša publiskā programma – diskusijas, performances, radošās darbnīcas, kā arī bērnu un jauniešu izglītības programma.
Laikmetīgās mākslas pieejamība
Austra Bērziņa sarunā atklāj, ka vēlētos nojaukt augstās sienas, kas dažreiz saistās ar laikmetīgo mākslu. "Tā nav paredzēta tikai izredzētam cilvēku pulkam ar atbilstošu izglītību, bet gan ikvienam. Laikmetīgā māksla ir process," viņa saka.
Kolektīvs process un kopīga domāšana ikvienam apmeklētājam būs pieejama Gundegas Laiviņas kūrētajos publiskās programmas notikumos, kas veidoti četrās daļās jeb epizodēs.
Programmas pirmā epizode "Mākslinieks" 11. septembrī svinēs mākslinieka zināšanas, kas nereti veidojas ciešās attiecībās ar pilsētu, tās vietām un kopienām. Izstādes mākslinieki - Linda Boļšakova, Luīze Rukšāne, Līga Spunde un Konstantīns Žukovs - pastaigās Vecrīgā atklās, kā pilsēta ietekmē jaunrades procesu un kur paliek unikālās zināšanas, kas rodas mākslinieciskās izpētes laikā.
Otrā epizode ar nosaukumu "Vieta" norisināsies 21. septembrī un tiks veltīta vietas atmiņai, zināšanām un praksēm, kas to padara unikālu. Epizodes centrā – holandiešu pētnieka, kuratora un aktīvista Renē Bora priekšlasījums, kas aplūkos idejas no viņa grāmatas "Gludā pilsēta" (Smooth City: Against Urban Perfection, Towards Collective Alternatives, Valiz 2023), kurā autors aicina būt kritiskiem pret globālo pilsētas centru attīstības tendenci, kas pamazām izdzēš vietas atmiņu, neatgriezeniski mainot tās garu. Līdzās publiskajai lekcijai Bors vadīs meistarklasi pilsētplānošanas un vietrades studentiem, kuras laikā padziļināti pētīs pilsētas centru attīstības tendences, par piemēru ņemot Vecrīgu.
Trešā publiskās programmas epizode "Daba" 29. septembrī atklās pilsētas un dabas nesaraujamās, sarežģītās attiecības kolektīva rituāla formā – divās flāmu mākslinieces Mirjamas van Imshūtas vadītās sisināšanas sesijās. "Tas skan dīvaini, bet viņa aicinās sanākt kopā un sisināt, tādējādi izkāpjot no savas cilvēka čaulas un uz īsu brīdi pilsētvidē kļūstot par citām dzīvības formām. Šī performance dos iespēju pieredzēt un izdzīvot mirkli ārpus cilvēciskā ķermeņa," stāsta Austra Bērziņa, kura ar nepacietību gaida šo festivāla pasākumu.
Savukārt pēdējā publiskās programmas epizode "Nākotne" būs veltīta nākotnes pilsētai. Programmas satura veidošanā un īstenošanā iesaistīti Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Brīvprātīgo programmas jaunieši, kuri sadarbībā ar mākslinieci Gundegu Eveloni piedāvās četras performances. Teorētisko ietvaru jauniešu programmai atvērtā lekcijā 5. oktobrī piedāvās kritiskā posthumānisma un nākotnes urbānisma pētniece Debra Benita Šova no Lielbritānijas.
Festivāla publiskās programmas pasākumu klāstu 27. septembrī papildinās arī Baltijas valstu, Centrālāzijas un Kaukāza valstu mākslinieku sadarbības projekta "Inter*de*pendent" diskusija.
"Tas ir kas pilnīgi jauns mūsu sadarbības teritorijā. Mēs saprotam, ka pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā ir ļoti svarīgi veidot horizontālos sadarbības tīklus, un tas ir arī kaut kas neparasts Baltijas kontekstā, jo līdz šim sadarbība ar šiem reģioniem nav bijusi īpaši aktīva," stāsta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, kuru izdodas satikt viņas improvizētajā ofisā – sēžot uz platas palodzes kādā no Amatu ielas ēkas trešā stāva telpām.
Vēlme apdzīvot un iedzīvināt
Mūsu sarunas laikā ēkas telpas ziņkārīgi apstaigā un fotografē mākslinieki ar savām komandām. Viņi vēl nav līdz galam izlēmuši, kurās telpās izstādīs savus darbus – nu ir īstais laiks, lai to saprastu. Pat festivāla rīkotāji šajā ēkā netiek katru dienu, tāpēc mākslinieki lido uz Rīgu jau vairākas nedēļas pirms festivāla sākuma, lai varētu pielāgoties atvērto durvju dienām un veiksmīgi iekārtot savu radošo telpu.
Pavadot Amatu ielas ēkā neilgu laiku un redzot skaistās telpas, kas visai labā stāvoklī savu ikdienu pavada tukšumā un klusumā,
no jauna aktuālas kļūst domas par Vecrīgas tukšumu un laikmetīgās mākslas neesošajām mājām.
Par šiem problēmjautājumiem sarunājos ar Solvitu Kresi.
"Ja man prasa, kas ir laikmetīgā māksla, mana populārākā atbilde būtu – domāšanas forma un sabiedrības spogulis," saka Solvita Krese. "Survival Kit" ir izteikti saistīts ar Latvijā un pasaulē aktuālu tēmu atspoguļošanu, un tāpēc ir tikai loģiski, ka šogad viena no ēkām, kuras atdzīvina māksla, atrodas Vecrīgā.
Solvita Krese uzskata, ka situācija ar ēkām Vecrīgā ir ļoti uztraucoša. "Pirms diviem gadiem ar festivālu apdzīvojām lielo bankas māju Doma laukumā, un jau tad tas par kaut ko signalizēja. Vecrīga, kas ir pilsētas sirds, liekas tāda mirusi. Tas aicina domāt, ka kaut kas nav kārtībā.
Šī skaistā pilsētas daļa ir atņemta iedzīvotājiem un atdota tūristiem, padarīta par butaforiju, simulāciju, kurā gandrīz nekas īsts nenotiek.
Šeit ir pilns ar biznesiem, kas orientēti uz īstermiņa peļņu un nedomā par to, ka cilvēki šeit gribētu atgriezties otro reizi. Šī ir pilsētas daļa, kuru vietējiem gribas ātrāk šķērsot, ilgi neuzkavējoties," savās pārdomās dalās Solvita Krese, kura cer, ka ar šī gada festivālu izdosies ieaicināt Vecrīgā ne tikai ārzemju, bet arī vietējos interesentus.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītājai vaicāju par viņas novērojumiem saistībā ar laikmetīgās mākslas pieņemšanu Latvijas sabiedrībā.
"Cilvēkiem arvien vairāk interesē laikmetīgā māksla, un viņi apmeklē pasākumus. Bet, protams, ja mums nav laikmetīgās mākslas muzeja, kur tu vari ieiet jebkurā laikā un šķērsgriezumā redzēt Latvijas un pasaules laikmetīgās mākslas attīstību, tad ir grūti. Ir jāiegulda daudz laika, lai izglītotos un šo mākslu saprastu.
Ja, pienākot rudenim, bērni ar savām klasēm starp citiem dotos ekskursijā arī uz Laikmetīgās mākslas muzeju, mums nebūtu jādomā par to, kā un vai Latvijas skatītājs uztver laikmetīgo mākslu. Šī saruna būtu daudz vienkāršāka,"
atbild Solvita Krese, kura uzsver, ka pagaidām vairākas muzeja lomas, tajā skaitā komunikācijas un izglītības funkcijas pilda Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.
Process, kurā var piedalīties ikviens
Gan Solvita Krese, gan Austra Bērziņa mūsu sarunās uzsver, ka festivāls aktīvi domā par plašākas sabiedrības daļas iekļaušanu mākslas norisēs. "Festivālu noteikti var apmeklēt arī pirmreizēji laikmetīgās mākslas baudītāji," uzsver Austra Bērziņa, sakot, ka izstādē darbosies mākslas mediatori un brīvprātīgie, kuri ar prieku palīdzēs apmeklētājiem orientēties mākslā, kas pirmajā mirklī varbūt liksies mazliet nesaprotama vai abstrakta. Būs arī apjomīgs katalogs, ko katrs apmeklētājs varēs individuāli pētīt, uzzinot mākslas darbu skaidrojumus vai kontekstuālos stāstus.
Festivālā daudz domāts arī par jaunāko auditoriju. "Bērni mums ir svarīgi, jo viņi būs mūsu nākotnes skatītāji. Tas varbūt skan tā banāli, bet tas tā patiešām ir.
Jo bērni uzdos vairāk jautājumu par pastāvošo kārtību, par vidi sev apkārt, pasaules notikumiem, jo viņi kļūs gudrāki. Un, ja viņi kļūs gudrāki, arī pasaule kļūs labāka," stāsta Austra Bērziņa.
"Survival Kit" izglītības programmā atrodamas arī dažādas radošās darbnīcas, kas pielāgotas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem mākslinieces Ievas Stalšenes vadībā, kā arī izstādes ekskursija 1. oktobrī ar zīmju valodas tulkojumu.
Ģimenes ar bērniem 7. septembrī aicinātas uz plakātu darināšanas darbnīcu kopā ar mākslinieci Luīzi Rukšāni, bet 15. septembrī Līgas Spundes vadībā būs iespējams vizuāli portretēt tipiska rīdzinieka profilu. Savukārt pieaugušajiem un senioriem, kuri vēlas izzināt sevi caur laikmetīgo mākslu, mākslas terapeite Lība Bērziņa vadīs mākslas terapijas darbnīcas trīs nodarbību ciklā: 24., 26. septembrī un 1. oktobrī.
Vai zināšanas var izmērīt?
Amatu ielas mājā ienācis arī šī gada festivāla kurators Jusi Koitela, neatkarīgs kurators un Somijas laikmetīgās mākslas muzeja "Frame" programmas vadītājs. Viņa kuratora darbā savijas māksla, iemiesotas pētniecības metodes, urbānās telpas konteksti. Paralēli darbam festivālā "Survival Kit", Jusi Koitela kopā ar Ivonnu Billmoru ir arī Somijas paviljona kurators 60. Starptautiskajā Venēcijas biennālē.
Viņa klātbūtne izstaro mieru un nosvērtību, ko izceļ arī citi festivālā iesaistītie. Jusi Koitela sarunā, kas norisinās tukšā telpā, kuras vienīgais interjera elements ir pie sienas pienaglots pagājušā gada kalendārs, atklāj, ka šis viņam ir pirmais tāda mēroga projekts Latvijā.
Rīgā viņš ir bijis vairākkārt, un pilsēta viņam šķiet interesanta tās bagātīgās vēstures dēļ. "Tas ir arī viens no aspektiem, ar kuriem gribu šogad strādāt – pilsētas vēstures slāņi un tās nemitīgās pārmaiņas," atzīst Jusi Koitela.
Par vienojošo festivāla tēmu somu kurators izvēlējies vārdu "Mērījumi", kuru lūdzu mazliet paskaidrot.
"Man šķiet svarīgi runāt par to, kādas ir cilvēku zināšanas par pilsētu un apkārtējo vidi. Zināšanu koncepts ir visai plašs – tas var būt saistīts ar zinātni, tās var būt ziņas, kas lasāmas medijos, tā var būt ikdienas ķermeniskā un individuālā pieredze, iespaidi, gūtās atziņas, tā var būt arī apkārtējā daba.
Mums apkārt ir dažādi aspekti, kas nosaka mūsu zināšanu vai nezināšanu, un dažreiz pat ir grūti pateikt, kuras no zināšanām ir patiesas un balstītas faktos un kuras – nepatiesas vai mītiskas.
Mērījums ir kā metafora izpētes procesam vai pieredzei un attiecībām, kas saistītas ar pilsētu. Zināšanas par pilsētu veidojas ne tikai no personiskas izjūtas, bet arī no kopienu vienojošās pieredzes un vērtībām. Mēģinot izsekot dažādām kopsakarībām, tagadnes, pagātnes un nākotnes notikumu attīstības ceļiem, "Mērījumu" apmeklētāji tiks ievilkti alternatīvu vēsturu, patiesību un situatīvu zināšanu tīklojumā," viņš iezīmē šī gada festivāla galveno virzības ceļu.
Jusi Koitela sarunas beigās uzsver, ka savas izstādes bieži veido kā kolāžas vai drīzāk kā vairākas izstādes vienā izstādē. "Arī izstādes katalogā nebūs viens kuratora stāstījums, bet gan drīzāk piezīmes, kas lasāmas viscaur katalogam," viņš stāsta, liekot domāt, ka šī gada "Survival Kit" ar savu daudzveidību priecēs apmeklētājus ar vēlmēm pēc dažādām pieredzēm, un ikkatrs mēneša garumā, klāt esot festivāla notikumos, spēs atrast sev ko saistošu.
