Mākslinieces darbi izstādīti dažādās pasaules pilsētās un lielos mākslas notikumos, tai skaitā 2021. gada Londonas mākslas biennālē. 27. jūnijā Rīgas Motormuzejā tika atklāta Ilzes Helgelandes gleznu izstāde "Nostalģija", kas apmeklētājiem būs pieejama līdz 25. augustam.
Mācīšanās palīdz izprast sevi un pasauli
Signe Lagzdiņa: Uz sarunu esat nākusi tieši no izstādes atklāšanas – ar kādām sajūtām?
Ilze Helgelande: Ļoti iedvesmota! Priecājos, ka daudzi sapratuši manu vēstījumu. Pēc tikšanās ar daudziem tuviem cilvēkiem un gleznu cikla palaišanas pasaulē uzreiz ir iedvesma turpināt strādāt! Saprotu, kāpēc tas viss ir darīts.
Lasu, ka mākslas universitāti esat pabeigusi salīdzinoši nesen – 2018. gadā.
Jo mans ceļš sākās pavisam savādāk! Uzaugu Rīgā, un man, kā jau visām meitenēm, kādu laiku gribējās kļūt par aktrisi. Tad pārlēcu uz televīziju – savulaik strādāju Latvijas Neatkarīgajā televīzijā, bet tad mans ceļš turpinājās ārzemēs.
Vēlēšanās kaut ko stāstīt man visu laiku ir bijusi, bet, dzīvojot tālu projām un varbūt nerunājot tik perfekti citā valodā, lēnā garā mana stāstītājas tieksme pārcēlās uz vizuālo jomu.
Man bija burvīga iespēja sākt studēt – es atgriezos atpakaļ savās bērnības vēlmēs zīmēt un gleznot, un pabeidzu mākslas akadēmiju (Academy of Art University) Sanfrancisko. Tagad atkal stāstu, tikai tagad ar otām un zīmuļiem.
Vai varat pastāstīt par Sanfrancisko studijām?
Tas bija ļoti bailīgi. Man jau no agras bērnības teica, ka ir jābūt lielam talantam un ka Mākslas akadēmijā es nevaru iekļūt. Bet es tā priecājos, ka tomēr to visu izbaudīju. Ļoti akadēmiska skola.
Mani jau pirmajā gadā brīdināja, ka nekāda lielā gulēšana nākamos četrus gadus nebūs. Tie logi, kuros naktīs dega gaisma, bija tieši mākslas un gleznošanas fakultātei.
Tur valdīja liela disciplīna un prasīgi skolotāji, kuri vēl joprojām ir mani mentori. Es no šīs akadēmijas esmu paņēmusi tieši klasisko glezniecību, ar ko vairs ne visās akadēmijās nodarbojas. Tagad ļauj izpausties visādi. Man prieks, ka mācījos tieši tur.
Zinu, ka arī šeit, Latvijā, ik pa laikam diskutē par to, vai klasiskos aktus vajag zīmēt un mācīties. Bet vajag, vai ne?
Noteikti. Vienā mirklī ir vīzija galvā, un gribas kaut ko uzlikt uz audekla. Tad it kā sanāk, bet vienā mirklī tu apstājies tāpēc, ka tu nemāki uzzīmēt to klasisko formu un ēnu. Tas nenozīmē, ka visam vajag būt perfekti kā vecos laikos, bet ir jāzina pamati. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.
Es lasīju, ka pirms šīm studijām jūs studējāt ekonomiku.
Nevar teikt, ka tā bija kļūda, bet mani pierunāja. Es aizbraucu uz Norvēģiju, nezinot valodu. Zināt, kā vecāki dažreiz saka: "Ja šo izstudēsi, tālu tiksi un bez darba nepaliksi." Es arī izstudēju un pierādīju sev, ka es to varu. Bet tajā mirklī, kad saņēmu diplomu, paprasīju sev, vai tas tiešām ir tas, ko gribu, un sapratu, ka nē. Bet tas man ļoti ir palīdzējis dzīvē. Mācīšanās ir veids, kā iemācīties mācīties tālāk un izprast pasauli. Tāpēc es priecājos, ka man ir bijusi šāda pieredze.
Vai šīs studijas kolorē ar jūsu mākslinieces misiju?
Varbūt tas iespaido manu domāšanu, bet par to man ir jāpadomā – es vēl nezinu.
Jūs kādā intervijā teicāt, ka esat bijusi vienā solā ar aktrisēm Gunu Zariņu un Baibu Broku.
Es biju kinoaktieru studijā, kur pie Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa mācījos kopā ar daudziem talantīgiem aktieriem. Protams, pēc tam gāja kā nu kuram. Bet jau tajā laikā varēja redzēt, ka tieši šīs jaukās aktrises ir ļoti talantīgas un ka viņas ir savā īstajā vietā.
Dzīve jūs ir aizvedusi uz Norvēģiju, ASV, Brazīliju un vēl citām vietām. Kā īsti jūsu ceļš ir gājis ģeogrāfiskā ziņā?
Tas ir saistīts ar to, ka mans vīrs strādāja tādā darbā, kas pieprasīja braukāšanu. Mēs kļuvām par tā dēvētajiem ekspatriantiem. No Norvēģijas mēs pārcēlāmies uz Angolu, kur nodzīvojām trīs gadus. Tālāk mūs nosūtīja uz Brazīliju, kur bijām piecus gadus. Pēc tam dažus gadus pavadījām Kalifornijā, vēlāk arī Venecuēlā. Tad devāmies atpakaļ uz manu mīļo Eiropu. Kādu brīdi mēģināju rakstīt rakstus un strādāju žurnālistikā, bet laikam tieši tāpēc, ka ir tik daudz, ko parādīt, mans fokuss pārgāja uz vizuālo mākslu un fotogrāfiju. Otas un zīmuļus vienmēr var paņemt līdzi somiņā. Tā arī tas mans dzīvesstāsts ir izveidojies.
"Iekāpt gleznā" un atgriezties pagātnē
Vai jums patīk vairāk gleznot lielformātus vai der jebkāds formāts?
Laikam jau man patīk tie lielformāti. Kā es teicu izstādes atklāšanā, man patīk, ka var "iekāpt gleznā" un uz mirkli apstāties un padomāt.
Šīs gleznas, kas atceļojušas uz Rīgas Motormuzeju, arī ir tās, kurās var "iekāpt"?
Tieši tā. Es tās sauktu par palielinātām klusajām dabām, kuras ļauj atcerēties mirkļus no tālākiem laikiem – savu bērnību vai savu omīti…
Izstādē redzami daudzi seni priekšmeti – telefons, šujmašīnas. Vai šie priekšmeti, tos gleznojot, gluži kā vecmeistariem, stāvēja jums priekšā?
Šis gleznu cikls sākās no tā, ka es pie mammas atradu vecu diapozitīvu aparātu.
Es to uzreiz paņēmu līdzi uz studiju, un tur tas man priekšā stāvēja. Man atausa atmiņā tik daudzas bērnības ainas – kā visi kopā sēdēja tumsā pie izrullētā ekrāna un skatījās attēlus, kā no sakaršanas smaržoja lampiņa. Tie man laikam bērnībā ir bijuši īpaši mirkļi. No tā arī sākās ideja par to, ka to [bērnības sajūtu] vajag iemūžināt. Jāglezno tas, ko jūt, nevis tikai tāpat vien.
Te arī ir [redzamas] tās nostalģiskās atmiņas un sajūtas. Šajās gleznās tveramas ne tikai vizuālas kompozīcijas, bet arī smaržas.
Es būtu priecīga, ja varētu pielikt arī smaržu. Es domāju, ka cilvēki skatoties kaut ko atcerēsies un sajutīs. Izstādē blakus gleznām ir izstādīti arī oriģinālie priekšmeti — mammas šujmašīna, diapozitīva aparāti, plates, kuras es pati kā maza meitene agrāk diendienām drillēju. Skatītāji noteikti atpazīs šos priekšmetus, kas agrāk bijuši arī viņu mājās.
Kas tajās platēs skanēja?
Noteikti bija daudz Raimonda Paula. Man patika grupa "Credo". To, ko varēja dabūt, to arī klausījāmies – nebijām izvēlīgi.
Jūsu mājaslapā es ieraudzīju skaistu Dziesmu svētku virsdiriģenta Edgara Račevska portretu.
Jā, tas arī ir viens no maniem skolotājiem vai mentoriem.
Es tāpat vien nevienu negleznoju – visam apakšā ir stāsts.
Savā laikā dziedāju korī "Sonora". Biju mazs skuķītis, kuram vajadzēja sākt kaut ko darīt – nevarēja taču visu laiku tikai staigāt apkārt un nemācīties. Tieši korī es iemācījos darba disciplīnu, jo Edgars Račevskis bija fantastisks cilvēks ar milzīgu enerģiju un atdevi. Būtu bijis kauns neklausīt un nedziedāt. Tas mani laikam izaudzināja. Man par viņu ir ļoti siltas atmiņas, un tāpēc vienā mirklī nolēmu viņu uzgleznot tā, kā es viņu redzu un atceros. Dziesmu svētkos viņš vienmēr pielika klāt pirkstu pie lūpām, kad mēs pārāk skaļi dziedājām. Tieši tas mirklis man ir visvairāk palicis atmiņā.
Jūsu gleznā es manu arī kādus taustiņus. Akordeons? Varbūt es kaut ko interpretēju pa savam.
Zināt, manas gleznas arī vajag interpretēt. Viņas ir kārtainas. Kā kūka. Mēs zinām, kāda apakšā ir kārtiņa, bet viņai virsū ir vēl viena un vēl viena. Un tad viņas sasūcas ar garšām, maina formu. Tādi arī ir domāti mani darbi. Es viņus kārtoju kā atmiņas. Mēs jau neatceramies, kādas mūsu bērnībā bija klavieres vai telefons. Varbūt mēs atceramies kādu detaļu, piemēram, vadiņu, kas bija sarkans, bet varbūt arī oranžs.
Tieši tā es arī gleznoju. Tie nav burtiski priekšmeti – tās ir vīzijas, atmiņas, viena otrai virsū sakārtotas šķautnes. Tāpat kā mūsu domas.
Veidot izstādi savējiem ir bailīgi
Mūs un jūsu gleznas pārklāj slāņu slāņi. Kā tās atceļoja uz Latviju? Vai gleznojāt Norvēģijā?
Jā, liela daļa ir gleznotas Norvēģijā. Ar laiku man no draugiem radās arvien lielāks spiediens par izstādes nepieciešamību Latvijā. Izstādīties var visur kur, bet mājās ir bailīgi. Tā ir tāda kā atskaite savējiem. Es zināju, ka tas kādreiz bija jādara, un tad lēnā garā devu gleznas kurjeram, lai ved uz Latviju. Kad bija gatavas septiņas no 14 gleznām, sapratu, ka viss ir nopietni un vajadzēs rīkot izstādi. Tā arī lēnā garā sevi piespiedu.
Pastāstiet, kur jūsu gleznas ir bijušas pirms Motormuzeja. 2021. gadā jūsu darbs tika izstādīts Londonas mākslas biennālē.
Jā, tas man kā māksliniekam ir ļoti patīkams notikums, ka šis darbs tika ieraudzīts un uzrunāts. Anglijā mani darbi ir bijuši vairākkārt, bet pārsvarā grupu izstādēs. Tādu personālizstādi es nevarēju saņemties uztaisīt.
Bet kādam ir jāpamana.
Ir. Nevar turēt zem gultas vai lādē – neviens tāpat vien klāt nenāks. Māksliniekiem ir jāprot sevi reklamēt.
Mūsdienās it īpaši. Arī Norvēģijā ir bijušas kādas izstādes?
Pa vienai, mazliet. Es vispār esmu kautrīga māksliniece pēc būtības. Perfekcioniste. Bet es ļoti priecājos, ka nogaidīju, jo es gribēju redzēt visus gleznas bērniņus kopā. Tagad es varu laist viņas pasaulē, izstādīt un atdalīt vienu no otras, jo šis stāsts ir izstāstīts. Pēc 25. augusta, kad beigsies izstāde Motormuzejā, viņas ies katra savu ceļu.
Latvieši vienmēr turas kopā
Es pieņemu, ka Stavangera, kurā jūs šobrīd mītat, ir tāda neliela latviešu oāzīte. Tur šobrīd Simfonisko orķestri vada latvietis Andris Poga. Man šķiet, tur ir vēl kādi latvieši. Kā viņiem tur klājas?
Labi. Mēs turamies kopā. Esam diezgan daudz, daži simti. Norvēģija ir kalnaina, un atstatumi ir lieli, tāpēc visi, visi kopā netikām. Mēs regulāri lielā pulkā svinam svētkus, piemēram, 18. novembri. Tiekoties mums rodas ilgas pēc Latvijas.
Ārzemēs tas sentiments ir lielāks. Mums nav tā Rīgas vai Latvijas ikdiena, un mēs Latviju idealizējam.
Un dziedat kopā?
Protams, jā.
Vai ejat arī uz Stavangeras Simfoniskā orķestra koncertiem?
Noteikti. Mums ik pa laikam ir tādi randiņi, kur kopīgi aizejam atbalstīt savējos. Arī pašā orķestrī ir latviešu mūziķi. Viņus mīl visur — viņi ir profesonāli un talantīgi. Man ir liels lepnums par to, ka mēs mākam parādīt Latviju kā zemi, kur ir tik daudz talantīgu mūziķu. Varbūt kāds sūdzas par to, ka izglītība ir tāda vai šitāda un ka vajag kaut ko mainīt, bet manā uztverē mēs esam lieli malači. Es par mums lepojos.
Vai jums pašai mūzikā vai mākslā ir kāds iedvesmas avots, kas dod jums spēku un jaunu jaudu pašai darboties?
Man studijā vienmēr skan mūzika, kad es gleznoju. Esmu atvērta dažādiem žanriem. Tas būtu negodīgi pateikt, ka man patīk kaut kas konkrēts, jo es vienmēr klausos kaut ko jaunu.
Man patīk visa mūzika. Tā ir daļa no manas dzīves un gleznošanas procesa.
Un mākslā? Vai jums ir savs guru?
Jā, man ļoti patīk Gustavs Klimts. Es apbrīnoju, kā viņš tajā laikā kaut ko tādu darīja un uzgleznoja. Viņš vēl joprojām ir moderns. Klasisks un moderns vienlaicīgi. Ir tādi mākslinieki, kas dzīvo cauri laikiem. Man patīk arī Edvards Hoppers un tādi mākslinieki, kas prot parādīt gaismu, jo tas nav nemaz tik vienkārši.
It īpaši ar eļļas krāsām. Pietiek ar pilīti melnās krāsas, un viss ir tumšs.
Atklāti sakot, es ļoti reti lietoju melno krāsu savās gleznās. Es viņu jaucu kopā. Melns varbūt visāds – zilgans, sarkans. Tāpat kā dzīvē – nekas jau nav tikai melns un balts.
