Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" viņš stāsta par savu jaunāko personālizstādi "Deģeneratīvā distopija. Dambrieža cilts" un par nākotnes iecerēm, kā arī komentē laikmetīgās mākslas projektu saskarsmi ar birokrātijas absurdiem Rīgā.
Sarunas iesākumā, raidījuma "Kultūras rondo" vadītāja aicināts, mākslinieks Miķelis Fišers reaģē uz žurnālistes Māras Rozenbergas sagatavoto sižetu par diviem Rīgas vasaras kultūras programmas mākslas projektiem, kurus vieno vairākas lietas: tā ir laikmetīgā māksla, tā pašlaik ir baudāma Kronvalda parkā un bulvārī, un abi projekti uz turieni ir pārcēlušies pēdējā brīdī, saskaroties ar birokrātijas absurdiem tajā pašā pašvaldībā, kura tos iekļāva savā kultūras programmā; "Tīrkultūras audiovizuālā galerija" nespēja samaksāt "Rīgas namiem" augsto īres maksu par Vidzemes tirgus telpām, bet Latvijas Mākslas akadēmijas pilsētvides izstāde sastapās ar Brīvības alejas pārvaldītāju nevēlēšanos šajā vietā redzēt laikmetīgo mākslu.
Zigfrīds Muktupāvels: Uz kādām domām rosina dzirdētais par Brīvības aleju un Vidzemes tirgu?
Miķelis Fišers: Tas bija ļoti iespaidīgi. Man šķiet, ka noslēpumainajai ierēdņu pasaulei vistuvāk piekļuvis rakstnieks Kafka, kurš pats ir strādājis par ierēdni un ar rakstniecību nodarbojies klusībā. Acīmredzot, tādēļ viņam šie baisie noslēpumi ir vairāk bijuši pieejami.
Mana apziņa apmet kūleni, kad es dzirdu, ka [Rīgas] dome, piemēram, atbalsta pasākumu, no kura pēc tam prasa nesamērīgi īres maksu pēdējā brīdī.
Tur ir jābūt īpašai prāta konstrukcijai, lai šo tā vienkārši spētu pieņemt un saprast. Kas attiecas uz "Rīgas namiem", es esmu tieši no mākslas aprindām dzirdējis tik daudz dažādu absurdu par šo organizāciju. Es domāju, ka tagad nav īstā vieta, kur iztirzāt atsevišķus gadījumus, bet šī ir tā mijkrēšļa zona, kur veselais saprāts nonāk kontaktā ar to, ko es nezinu, kā definēt. (smejas)
Vai tu pats esi saskāries ar līdzīgām situācijām?
Ikviens, kas kaut vai nodokļus maksā, ir saskāries.
[Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomes priekšsēdētāja] Zatlera kunga teiktais sižetā, ka ar cenzūru šeit nav nekāda sakara... Grūti saprast – darbi šeit netiek cenzēti, bet tajā pašā laikā rezultāts ir diezgan līdzīgs.
Jā, tas man arī šķiet ļoti raksturīgi, ka
šobrīd ierēdņi un atbildīgo iestāžu darbinieki ir iemācījušies, ka nekādā ziņā nedrīkst teikt, ka mēs cenzējam, jo to taču var izdarīt pavisam savādāk.
Kas attiecas uz Zatlera kunga teikto, es pilnīgi piekrītu pirmajai pusei par mūsdienu mākslas muzeju – ka tas ir ārkārtīgi nepieciešams, jo mākslai vajag vietu –, bet, ja būtu šāds muzejs un pats Zatlera kungs to regulāri apmeklētu, viņam var būt mainītos priekšstats... Es nezinu tos mākslas darbus, kurus bija paredzēts [Brīvības alejā] izlikt, bet, ja par publisko telpu un vispār par objektu svētulību – man šķiet, ka
pārlieka ņemšanās ap kaut kādiem nacionālajiem simboliem un pārlieku svētulīga attieksme tomēr arī ir ceļš uz totalitārismu.
Es biju pārsteigts par piemēru, kas tika minēts – tēlnieka Egona Peršēvica skulptūra "Brīvību Brīvībai" (lotosa pozā sēdošs Brīvības tēls). Var jau būt. Tantes runā visādi. Ja nekas nebūs, tad jau arī neko nerunās.
Tā jau ir. Mūsdienu māksla ne tikai dod estētisku baudījumu un pārdomas, bet arī provocē. Ja mēs dzīvotu pasaulē, kur viss ir ideāli, tad tas varbūt arī nebūtu vajadzīgs, bet, man šķiet, ka viss ne tuvu nav ideāli un ir lietas, ko ir vērts paprovocēt un par ko ir vērts parunāt.
Pietrūkst muzeja un diskusijas. Pietrūkst vietas, kur tas notiktu pastāvīgi. Man liekas, ka tad arī nebūtu jautājumu par lotosa pozā sēdošo Mildu un līdzīgas problēmas mums vispār neparādītos.
Pieņemsim – tā tāda fantāzija –, ka uzbūvē laikmetīgās mākslas muzeju un vēl desmit reizes lielāku nekā projektēts; ir skaidrs, ka viss, kas ir radies, būs tikai šajā muzejā un ielas būs tīras.
Nē, nekādā ziņā. Es varbūt nepareizi izteicos. (smejas) Muzejs būtu vieta, kur izglītot publiku, lai tā spētu pieņemt mākslu arī citā formātā.
Vai tava izstāde "Deģeneratīvā distopija. Dambrieža cilts" arī ir provokācija?
Šoreiz varbūt ne. Tas vairāk ir ilgtermiņa novērojums par kargo kultu, kurš, manuprāt, ir tikpat sens kā cilvēce.
Izskaidro, lūdzu, kas ir kargo kults!
Melanēzijas salās Otrā pasaules kara laikā tika izveidotas ASV karabāzes un lidlauks. Uz šīm salām dzīvoja primitīvās ciltis, kas nebija saskārušās ar civilizāciju. Tātad amerikāņu armija ieradās ar visām tehnoloģijām un precēm un darīja savas lietas; protams, viņi arī mazliet kontaktēja ar vietējiem un deva viņiem visu kaut ko. Kad misija bija beigusies, amerikāņi pameta šo infrastruktūru. Vēlāk, kad ārpusnieki tur atgriezās pēc vairākiem desmitiem gadu, viņi atklāj, ka šīs ciltis ir uzbūvējušas milzīgu koka bumbvedēju mērogā 1:1, šauj ar koka automātiem un pielūdz šos objektus cerībā, ka tie atgriezīsies un atkal nesīs viņiem nezināmas izcelsmes nesaprotamu tehnoloģiju radītus labumus.
Man šī tēma šķiet ārkārtīgi interesanta tādā aspektā, ka kargo kults, iespējams, caurvij visu cilvēces vēsturi. Piemēram, aplūkojot Senās Ēģiptes vai acteku, maiju attēlus, mēs redzam dievības vai personas ar dīvainiem priekšmetiem rokās: ēģiptiešiem ir tādas rokas somiņas, tāds ir arī maijiem, vai kaut kādi jocīgi zižļi, vai kaut kas pie mutes. Iespējams, ka šie priekšmeti ir vai nu reāli tehnoloģiskas ierīces vai arī atdarinājumi, kā to saprot primitīvākās kultūras. Skaidrs, ka nevar iznākt no džungļiem un sākt būvēt piramīdas ar nesaprotamiem akmensgriežamajiem instrumentiem, kamēr vēl ir bronzas laikmets. Cik es saprotu, uz zemes vienmēr ir pastāvējušas augstas tehnoloģijas un attīstītas kultūras kopā ar primitīvām. Īpaši pēc kaut kādām kataklizmām šīs kultūras sastopas un rodas kargo kults.
Tad par ko mums tagad jāsāk domāt? Vai tikai ne pašiem par sevi – vai mēs esam kargo kulta sastāvdaļa?
Esam. Es gribēju tālāk attīstīt šo ideju. Pieņemsim, notiek scenārijs (tas, kas ir ļoti iespējams un ko mēs neviens nevēlamies), ka ir atomziema. Kas no mums izdzīvo atomziemā? Izdzīvo valdība bunkuros Norvēģijā, kur ir arī sēklu banka, speciālas iekārtas dzīvības uzturēšanai, un vēl izdzīvo primitīvās vācēju–mednieku ciltis, jo nevienam citam nav iemaņu izdzīvot brīvā dabā bez civilizācijas labumiem. Ir radiācija, ir visādas nelaimes, bet, pieņemsim, ka kāds izdzīvo. Paiet pārsimt gadi, kad jau ir droši nākt ārā no bunkuriem, un varbūt cilvēkiem, kas ir bijuši bunkuros – viņi tur ir nodzīvojuši vairākas paaudzes, kļuvuši jau pelēkām sejām, jo saules gaismu nav redzējuši, varbūt viņi ir ar lielām acīm –, ir saglabājušās ierīces, kas vēl funkcionē, viņi tās var remontēt un kādu laiku uzturēt kārtībā. Lūk, šīs kultūras satiekas ar primitīvajām ciltīm un, man liekas, tad atkal viss sākas no sākuma, notiek tas pats scenārijs. (smejas)
Es tagad mēģinu iztēloties visu to. (smejas) Tas ir tādā iespējamā/neiespējamā nākotnē, bet, domājot par mūsu šībrīža civilizāciju, vai mēs arī neesam kāda sena kargo efekta rezultāts, kas ir attīstījies? Mēs arī pielūdzam. Pasaulē ir tik daudz dažādu pielūgsmes objektu. Kā tas viss ir radies?
Ļoti iespējams, ka tā tas ir. Man stāsts par dambrieža cilti ir viens no iedomātas laika līnijas scenārijiem, kas varētu notikt tuvākajā nākotnē. Tie ir nelieli fragmenti no dambrieža cilts dzīves un pielūgsmes objektiem.
Kur tu uzzināji par tādu kargo kultu?
Par kargo kultu es uzzināju visvarenajā internetā. Šī tēma man ārkārtīgi interesē, jo man vispār interesē civilizācijas attīstības jautājumi, mani interesē tā saucamās "pirmsplūdu civilizācijas". Man ļoti interesē lietas, ko nevar izskaidrot arheoloģija un vēsture.
Un kāpēc tieši briedis ir izvēlēts izstādei?
Ik pa laikam manā daiļradē parādās kaut kādi brieži. Kāpēc – es nezinu. Izstādē es saliku kopā vairākos laika periodos taisītus briežus. Man piedāvāja iespēju izstādīties, es apskatīju galeriju – tai ir patīkams, mazs formāts – un man likās, ka te nu ir laiks un brīdis, kad briežiem ir jāmaterializējas. Es tieši tajā brīdī taisīju mēroga modeli vienam briedim, un tad viss saskanēja.
Sanāk, ka brieži nez no kurienes gadu gadiem nāk un nāk, un mākslinieks Miķelis Fišers domā, kā to briežus vienā aplokā salikt?
Jā, tieši tā. Jāsaka, ka tam dambriedim, kas ir manā izstādē, nav nekāda sakara ar to, ko mednieki saprot ar vārdu "dambriedis". Šis dambriedis ir radies mutāciju rezultātā un ir plēsīgs dzīvnieks.
Arī vizuāli tas tikai izskatās līdzīgs briedim. Vai tu to nosapņo vai tas top brīdī, kad esi ar materiālu rokā?
Es domāju, ka tas ir čanelings, tas nav ne nomods, ne sapnis. Es izdomāju latviskojumu šim vārdam – kanālošana. (smejas) Es kanāloju.
Pa tiem kanāliem, kas ir pieejami vien retajam. (smejas) Tu pieminēji galeriju "Look", kā mazo formātu un tikko mēs arī runājām arī par citām izstādīšanās vietām. Kā notiek tavi izstāžu vietu meklējumi? Vai tev piedāvā vai arī tu meklē, kur izstādīties?
Ļoti dažādi. Šajā gadījumā tas bija piedāvājums, bet uz [Nacionālo mākslas] muzeju es piedalījos konkursā. Ir arī atsevišķas situācijas, kad ir jāmeklē vietas, kas ir projektiem īpaši piemērotas.
Jauniem māksliniekiem, kā dzirdējām, nav tik vienkārši. Vai ir tā, ka ar gadiem, ar panākumiem durvis veras vaļā vieglāk?
Ir tā, veras vaļā vieglāk.
Nacionālais mākslas muzejs droši vien ir tas epicentrs, ko katrs vēlas. Vai tas ir augstākais, lielākais, ko ir vērts gaidīt?
Šobrīd – jā. Mākslas muzejā apakšā [Lielajā zālē] izstāde man nav bijusi. "Arsenālā" izstāde ir bijusi, Venēcijas biennālē – arī. Tas ir sarakstā.
Uz izstāžu projektu konkursu tev jau bija jāiet ar konkrētu plānu.
Jā, tā ir mazliet skumjā daļa, ka
konkursā piedaloties, arī Kultūrkapitāla fonda konkursā, tev ir jāapraksta un vēlams arī jāvizualizē mākslas darbi, kas vēl nav radīti. Tas itin bieži nokauj apetīti radīt pašus darbus.
Taču šajā reizē kopā ar izstādes arhitekti Beatrisi Šteinu mēs atradām labu ceļu, kā izveidot vizuālizācijas, neuzrādot konkrētus vēl neradītos mākslas darbus. Liela nozīme šajā ekspozīcijā būs scenogrāfijai. [..]
Vēl par izstādi "Deģeneratīvā distopija. Dambrieža cilts". Pieņemu, ka ejot garām galerijai "Look", tur iegriežas cilvēki, kuri par šo izstādi neko nezina. Vai būtu svarīgi zināt to bāzi, ko viņi redz? Jo citādi, ieraugot briežus, viņi saka – smuki...
Arī tas der. Tiem, kam tiešām interesē, galerijā vienmēr ir lapiņas ar tekstu un ir arī galerists, kurš atbild uz jautājumiem. Man šķiet, ka mākslai ir jābūt baudāmai arī bez komentāra. Mākslai ir jābūt pietiekošai vizuālai vērtībai, lai tā tāpat darbotos – varbūt ne simt procentos gadījumu, bet lielākajā daļā.
