Festivāls "Survival Kit" šajā sezonā apmeties trīs dažādās Rīgas vietās. Lielākā daļa ekspozīcijas atrodas pašā Vecrīgas centrā – Amatu ielā 4, kur iepriekš atradās Rīgas pilsētas būvvalde. Vēl divas mākslas darbu salas meklējamas Āgenskalnā – kultūrbārā "Smilga" un turpat netālu esošajā Strazdu ielā – vēl nepabeigtā luksusa klases dzīvokļu namā. Izstādes kurators un koncepcijas autors ir Jusi Koitela (Somija), kas šogad bijis arī viens no kuratoriem savas valsts paviljonam 60. starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē un ilgstoši vadījis "Frame Contemporary Art Finland" programmu. Koitela izstādes tēmu publiski iezīmējis kā divu dažādu jautājumu – "zināšanu kā epistemoloģiskas vērtības" un "pilsētas kā sarežģīta organisma" – savstarpējās attiecības, meklējot, kādi pārsteidzoši atradumi varētu atklāties abu vienību dažādās kombinācijās. Vienība – mērvienība – "Mērījumi" ir festivāla "Survival Kit 15" izstādes nosaukums, un tā rēķinu grāmatā vēlas iezīmēt nevis pašus sveramos, bet gan atšķirīgās skalas, ar kurām visefektīvāk noteikt katra vērtību. Šāds mērnieka darbs prasa precizitāti un koncentrēšanos, striktu uzmanību faktiskajam un objektīvajam, nevis iedomātajam un aizraujošajam. Tas nepieļauj novirzīšanos no jau sākumā svaros iestatītajiem atskaites punktiem. Vai tas ir izdevies?
Pieļauju, ka daudziem rīdziniekiem pirms ērtā digitalizācijas laikmeta ir bijušas darīšanas Rīgas pilsētas būvvaldē – ārēji greznajā namā starp abām ģildēm. Tāpat neapšaubu, ka tas gandrīz vienmēr ir bijis nervus kutinošs gājiens – parasta ikdienas cilvēka intervence ierēdņu valstībā, kurā valda savi neapstrīdami likumi un kārtība. Tā ir teritorija, kurā no malas šķiet, ka burts nereti valda pār darbu un izstrādātie noteikumi ir pretrunā ar reālo dzīvi, kas tiem spiesta pakļauties. Slēgta birokrātiska sistēma, kas funkcionē nevainojami un vienmēr spēj sevi attaisnot ar pašas radītu likuma pantu – ideāla zināšanu ekosistēma (Rīgas pilsētas būvvaldes ierēdniecību un tās zaudētās cerības asprātīgi apspēlē Līgas Spundes darbs "Epizodes par nezināšanu kā būs/II daļa"). Aiz krāšņās nama fasādes atklājas neskaitāmu kabinetu un šauru, tumšu eju labirints – šī nav klišejiska metafora, bet gan reālais ēkas plānojums – kurā izstādes skatītājam ceļu rāda uz grīdas virpuļojošas bultiņas. Izsekot tām ir diezgan grūti, apmeklētāji nama spārnos un gaiteņos mēdz apmaldīties, un reizēm atklājas, ka daļu ekspozīcijas nemaz nav atraduši.
Ja pērn "Survival Kit 14" apdzīvoja vienotu telpas apjomu – Vidzemes tirgus paviljonu, kas gana tematiski atšķirīgo ekspozīciju padarīja salīdzinoši monolītu, tad šī gada festivāla izlaidums atgriezies pie 2022. gada risinājuma (reprezentablajā vēsturiskās Rīgas Biržas bankā Doma laukumā) – mākslas darbiem ierādīti atsevišķi kambari, starp kuriem atrodas vēl citi, slēgti kabineti. Objekti, video un instalācijas riskē tikt izolētas un zaudēt spēju veidot savstarpējas attiecības – papildināt, strīdēties un radīt jaunu vēstījumu.
Izstādes veidotāji mēģinājuši to risināt, izkliedējot atsevišķas mākslas darbu sērijas pa visu ekspozīcijas teritoriju. Piemēram, Luīzes Rukšānes grafīta zīmējumu sērijas ("Pulkstenīt, Pulkstenīt, saki man tā, kurā stundā var nenotikt nekas?" un "Viss iet pa "O" (apli)") ik pa brīdim kādā neplānotā pagriezienā skatītajam atgādina par visobjektīvāko un tāpēc visnežēlīgāko no visām mērvienību skalām – laika ritējumu. To cilvēka nemierīgais un fundamentālus pasaules uzbūves likumus līdz galam patiesi apjēgt nespējīgais prāts mēģina pieradināt, relativizēt un romantizēt, bet laiks tikai rit. Izstādes otru – urbāno tematiku aktualizē dažādās telpās pēkšņi satiktas Juna Benjamina Tallerosa lielformāta fotokolāžas "Mainot pilsētu, kas maina mani", kurās fiksēti būvlaukumi. Stalažu un armatūras stieņu ritmi slīdošā gaismā rada estētiski elegantu, bet atsvešinātu un vēsu iespaidu. Vidhas Saumjas dzejas ("Nedēļa pilsētā" no kolekcijas "Nevietā") rindas – uz sienām rakstīti teksti, kas nosaukti par murāļiem un šķiet gandrīz anonīmi – kā bezparaksta viedas piezīmes uz ielām – vietumis poētiski papildina kabinetus, kur galveno lomu ieņēmuši jau citi mākslas darbi. Tas rada apjukumu – kurš īsti ir šo vārdu autors, un vai to radītais noskaņas filtrs, aura, kas gribi, negribi pielīp blakus esošajam darbam un pat to raksturo, ir apzināts process? Secinājums – šāda pop-up atsevišķu mākslas darbu ienākšana, mēģinot atvērt un savienot nodalīto izstādes telpu, vietumis ir koķeta un svaiga, bet var arī radīt arī vēl lielāku jūkli jau tā sadrumstalotajā ekspozīcijā.
Šķiet, ka "Mērījumi" caur savu piņķerīgo scenogrāfisko dabu un mākslas darbu atlasi vēlas apzināti atteikties no uzskata par zināšanām kā pārskatāmām sistēmām un stingri kategorizējama materiāla.
Izstāde sliecas atbalstīt šobrīd populāro paradigmu par informāciju kā pārplūstošu, pašradošu un jaunām, negaidītām, starpdisciplinārām kombinācijām pilnu vielu – daudzdimensionālu struktūru, kur brīvi ceļot pa dažādiem līmeņiem. Uz to mērķtiecīgi norāda arī apjomīgais izstādes katalogs (redaktores Sofija Anna Kozlova un Roberta Atraste), kas satura blīvuma un pašpietiekamības ziņā spējīgs vēlāk grāmatplauktā dzīvot arī pats savu dzīvi, neatkarīgi no tajā aprakstītās izstādes. Tajā paralēli ir dzeja, kuratora esejas, pārspriedumi, no nezināma konteksta atrauti citātu fragmenti, rotaļas ar grafisko dizainu, īpatnējas mākslas darbu anotācijas un Rvīna Vardes fantastiski stāsti par ekspozīcijas ieņemtajām vietām. Festivāla katalogi ik gadu bijuši vērtīgs un izstādi papildinošs informācijas avots, taču šoreiz tās ir par daudz, nav skaidri motīvi un šis izdevums nepilda tā pamatuzdevumu – būt par uzticamu ceļa rādītāju ekspozīcijā, kura jau tā skatītāju apzināti vilina dažādās krustu šķērsu iemītās un mulsinošās takās. Daudzas no tām tā arī vienkārši beidzas – ar gaiteņa vai kāpņu galā uz krēsla piespraustu zīmi "No entry. Ieeja slēgta". Vai tur tālāk ir vēl kādas vienkāršajiem cilvēkiem nepieejamas zināšanas?
Runājot par slepenību un pilsētas noslēpumiem, jāizceļ Konstantīna Žukova instalācija "Melnā neļķe: gadījuma izpēte nr.2", kurā autors turpina pētīt Latvijas geju kopienas nepierakstīto vēsturi. Siltajos, mitrajos Vecrīgas nama pagrabos, kas klusi dun zemā frekvencē. Aiz melnām gumijas skarām (jau vairākkārt šogad manīts kvīrus raksturojošs simbols) īsā, bet iespaidīgā video darbā uzzib melnbalti teksta un foto atmiņu zibšņi par deviņdesmito gadu Rīgas geju andergraunda reiviem. Aculiecinieki atceras, kā, sekojot slepenām norādēm un nepierakstītiem kodiem, Rīgas pagrabos un nepabeigtās augstceltnēs atklājuši pavisam citu, nezinātājam apslēptu un atbrīvojošu pasauli.
Šis ir arī viens no nedaudzajiem darbiem, kas, kā izstādes pieteikumā solīts, pievēršas tieši pašai Rīgai ar tikai tai specifiski raksturīgajām zināšanām, noskaņu un vēsturi.
Vērīga ārzemju kuratora skatījums "no malas" uz mums jau pierasto būtu bijis ārkārtīgi interesants un rosinošs. Diemžēl tas ir neizmantots potenciāls.
Turpat pagrabā, vien dažus līkločus tālāk, izvietots plašais Kritoffera Ēruma (sadarbībā ar Dianu Lelis) attēlu cikls "Iztēlotas pagātnes pieminekļi", kas pārliecinoši un asprātīgi, Minhauzena cienīgi pārstāsta Latvijas vēsturi. Kā būtu, ja krāsainā hiphopa kultūra būtu bijusi ieausta jau mūsu tautas etnogrāfiskajā kodolā? Ar AI radīti attēli rada košas un žilbinošas, un viegli piemiegtām acīm pārliecinoši ticamas liecības, kā hiphops jau divdesmitā gadsimta sākumā kļuvis par nacionālās identitātes pašapliecināšanās simbolu (Kārlis Ulmanis, atbalstošu tautu meitu ielenkts, dejo breiku). To visu apstiprina stilistiski precīzi vēsturisku hroniku teksti. Bez tam, kā atklājas, tieši padomju okupācijas gados Rīga piedzīvojusi pasaules mēroga piepūšamās arhitektūras uzplaukumu. Šīs draudzīgās vēstures fikcijas un neaptveramās elementu kombinācijas patiešām rada jaunus neironu savienojumus skatītāja prātā un rosina pārskatīt standartizētus pieņēmumus.
Kopumā "mērījumu" un epistemoloģisku zināšanu virziens ekspozīcijā uzsvērts daudz vairāk par otru izstādes tēmu – pilsētu, ar to līdz galam nesakožas, un abi virzieni viens otru nepapildina.
To mēģina kompensēt Gundegas Laiviņas kūrētā "Survival Kit 15" publiskā programma, kas aicina iziet ārā, nokļūt dažādās urbānajās teritorijās un pamanīt Rīgu no citu tās iedzīvotāju – to, kas nav cilvēki – skatu leņķa.
Atšķirībā no ģeopolitiski uzlādētajiem, brīžiem pat elektriski dzirksteļojošajiem iepriekšējā gada festivāliem šis izlaidums ir mierīgs, it kā apzināti atslēdzies no apkārt valdošās spriedzes. Tajā ir vien daži politiski asi un kritiski darbi (piemēram, "Brexit" kampaņu un dalībnieku – abu pušu ielu protestētāju – atbalstītāju motīvus atsedzošais Džeremija Dellera video "Putins ir laimīgs"). Izstāde konstatē, cik daudz un dažādu zināšanu veidu ir mums apkārt, plašā amplitūdā uzmet rēķinus informatīvā haosa apmēriem un ar savu fikcionālo dabu (piemēram, katalogu un alternatīvo scenāriju formas mākslas darbiem) to arī savdabīgi papildina. "Mērījumi" izmēra savu ekspozīciju vietu pakāpienu atšķirīgos augstumus, par to skatītājs var spriest pēc tur esošajām uzlīmēm, bet nepiedāvā skaidrus atskaites punktus, no kā uzsākt pašus mērījumus. Varbūt atrast stabilu punktu, kur atbalstīt savu teleskopu, mikroskopu, līmeņrādi un lineālu ir par daudz prasīts šajā ļodzīgajā laikā, taču mēs vienmēr varam paļauties uz savu acumēru, lai pamanītu kādas neparastas sakarības vai neatbilstības pieņemtajiem standartiem un uzdotu jautājumu "Kāpēc tā?".
