Tās centrā ir pagājušā gadsimta 40. gadu deportācijas, kas personīgi skāra arī mākslinieces ģimeni. Laura Veļa traumatiskās atmiņas pētniecībai veltījusi savu doktora darbu, bet izstādē dažādos medijos no glezniecības līdz tēlniecībai koncentrētas mākslinieces pārdomas par deportāciju ietekmi uz mūsdienu sabiedrību.
558 līdzautori
"Es smejos, ka šai manai izstādei ir 588 līdzautori," saka māksliniece Laura Veļa, iepazīstinot ar LNMM Kupola zālē iekārtoto izstādi. Tās pamatā ir gadiem ilga pētniecība, un 588 līdzautori nav joks – tieši tik daudz cilvēku savulaik atsaucās viņas anketai par deportāciju atmiņām ģimenē.
"Arī manā ģimenē, līdzīgi kā citās, ir izsūtīšanas stāsts – tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa ar manas vecmāmiņas brāli. Savukārt mana vecmāmiņa atnāca no skolas tukšā mājā, kas arī ir ļoti traumējošas atmiņas. Tā kā [ierosme šai izstādei] ir no mana personiskā stāsta, bet pagātnes mācības es redzu gan savā ģimenē, gan citās. Tāpēc man likās – es noteikti neesmu vienīgā, kas izjūt šīs sekas! (..) Uztaisīju aptauju, kas bija brīvi pieejama [internetā], tā nebija viegla – bija daudz jāraksta, tas prasīja kādas 40 minūtes – un es cerēju, ka varbūt piedalīsies kādi 100 cilvēki. Bet piedalījās gandrīz 600!" atklāj māksliniece.
Cilvēku rakstītais bijis emocionāls izaicinājums pat Lauras Veļas pētnieces rūdījumam.
Dažas no aptaujās minētajām atziņām māksliniece iestrādājusi darbu sērijā "Vēstules nākotnei", kas ir veltījums Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss: "Ne visas [atziņas] var uzreiz ieraudzīt, piemēram, šai tāsij tas tekstiņš ir pašā apakšā: "Ko tur cilāt?" Jo izteikta šīs traumas izpausme ir klusēšana. Pasaulē ir daudz traumu, un lielākā, par ko raksta visi pētnieki, protams, ir holokausts, bet deportāciju trauma atšķiras ar šo milzīgo klusēšanas periodu. Cilvēki desmitiem gadu pēc tam nevarēja runāt par piedzīvoto. Lai viņi pēc atgriešanās varētu izdzīvot un pasargāt savu ģimeni, ļoti daudzi to noglabāja sevī – tik dziļi, ka pat nedalījās ar to savā ģimenē. Daži dalījās, bet dažās ģimenēs tikai 90. gados uzzināja, ka viņu ģimenes loceklis ir bijis izsūtīts. Ja par to nav iespējas runāt, šī trauma iekapsulējas. Psihologi un traumas pētnieki atzīst: ja traumu nepārstrādā un neatveseļo sevī, tad tā var nodoties tālākās paaudzēs."
Jautāju, vai kaut ko no paaudzēs nodotās traumatiskās pieredzes Laura Veļa izjūt arī pati sevī. "Mazliet jā. (..) Kāds piemērs, ko rakstīja arī cilvēki aptaujā pie pamācībām – "nauda un turība nes nāvi". Vēl viena pamācība – ka tikai to, kas ir galvā, nevar atņemt. Ka milzīga nozīme ir izglītībai. Tās ir vēstis, kas bijušas arī manā ģimenē. Un tas ir novedis pie tā, ka mana ģimene neaizraujas ar uzkrājumiem, kas mūsdienās vairs neskaitās tik labs tikums, bet man ir ļoti daudz izglītības papīru. Man nav bijis gluži veselīgs šis balanss," saka māksliniece.
Ideja pasaka, kā tā vēlas tikt īstenota
Traumatisko atmiņu ceļu no paaudzes paaudzē Laura Veļa pēta jau kopš 2017. gada. Dienu pirms izstādes atklāšanas viņa aizstāvējusi profesionālo doktora grādu mākslās. "Tā kā es neesmu akadēmiskais doktorants, kurš piesaistīts tikai vienai nozarei, es varēju brīvi ceļot un apskatīt šo tēmu no socioloģijas, psiholoģijas, mākslas, bioloģijas puses... Tā bija liela brīvība," par pētījumu stāsta Laura Veļa.
Arī viņas līdzšinējā izglītība raksturo mākslinieces daudzpusību: glezniecībai viņa pievērsās pēc informāciju tehnoloģiju studiju pabeigšanas. Iespējams, tas ietekmējis arī lielo izteiksmes līdzekļu dažādību izstādē "Ievainotā atmiņa" – te ir gan gleznas, gan skulptūras, video darbi un pat skaudri atmiņu stāsti galda spēles estētikā.
"Man vienmēr pirmā ir ideja. Un ideja pasaka, kā tā vēlas tikt īstenota. Pat ja es to nekad neesmu darījusi, es uzzinu, kā to izdarīt. Bet es nekādā ziņā nenoliedzu glezniecības mediju – tas ir mans galvenais medijs, un es to neuzskatu par veclaicīgu vai vecmodīgu. Bet man liekas, ka ideja ir galvenā un glezna ir vienkārši medijs. Brīnišķīgs medijs," saka māksliniece.
Arī, ienākot izstādē, pirmā uzmanību piesaista tieši Lauras Veļas gleznotā "Paaudžu sega", kas veidota no 160 portretiem. Tie tapuši, Laurai Veļai pētot represēto izsūtīšanas lietas: "Skatījos uz viņu skatieniem šajās fotogrāfijās un domāju – kas viņus fotografēja? Kā viņi jutās? Ne visas šīs fotogrāfijas ir bēdīgas – dažās var redzēt, ka laikam fotogrāfs ir bijis ļoti jauks, meitene ir ļoti skaista un mazliet pat tā kā smaida... Bet ir cilvēki, kuru acis ir īpaši izteiksmīgas...
Visgrūtāk laikam bija gleznot pavisam vecus cilvēkus un bērnus."
Izstāde nav par pagātni
Pētīt paaudžu traumatisko atmiņu Lauru Veļu arī pamudinājusi kāda fotogrāfija – no viņas pašas ģimenes albuma. Arī to viņa pārgleznojusi darbā, kas redzams izstādē: "Atradu vecāsmātes albumā fotogrāfiju, ko viņas māte ir sūtījusi no Sibīrijas. Mani tā tik spēcīgi uzrunāja, ka – viss! Uzrunāja ar to, ka tie skatieni ir vārdos neaprakstāmi. Lasīju, ka reizēm trauma nav pārvēršama naratīvā. Ir kaut kas, ko mēs izjūtam, bet nevaram izteikt vārdos. Un tāda ir tā fotogrāfija."
Tomēr šī izstāde Laurai Veļai nav par pagātni: "Man šī izstāde nav par pagātni, bet par mūsu sabiedrību – par to, kā mana paaudze skatās uz deportācijām un kā tas ir kļuvis, kā jau liela kultūrtrauma, par identitātes centru. Es redzu, kā šīs deportācijas, šis milzīgais, pēkšņais notikums ir ietekmējis pilnīgi visus. Trauma tieši ietekmēja konkrētās ģimenes, kurās kāds tika izsūtīts, bet pieredze ir visai tautai."
Personīgās pieredzes motivēta, māksliniece Laura Veļa meklējusi atbildes, kā nākamajām paaudzēm neiestigt upura vai izdzīvotāja lomā un nenodot šo traumu tālāk. Bet viņa nepiekrīt tēzei "atcerēties, lai aizmirstu": "Mans princips vairāk ir – ir nepieciešams atcerēties, nevis lai aizmirstu, bet lai būtu vieglāk dzīvot. Domāju, ka aizmirst nevajag. Bet varbūt vajag sadziedēt savas traumas. Jo nav obligāti jāstaigā ar pūžņojošu ievainojumu, lai pateiktu, ka tu kādreiz esi cietis."
Darbs pie šīs tēmas palīdzējis arī māksliniecei pašai labāk saprast savu pašlaik 92 gadus veco vecmāmiņu, kuras mammu un brāli izsūtīja 1949. gadā; viņa saka: "Es noteikti daudz iejūtīgāk skatos uz savu vecmāmiņu. Varbūt viņu tas ir ietekmējis tā, ka viņa ļoti daudz savas emocijas ir turējusi pie sevis. Viņai ir bijis daudzkārt grūtāk nekā man, jo viņa pēkšņi zaudēja savu ģimeni, lai gan netika izsūtīta. Tā bija liela nedrošība dzīvē, ka tev pēkšņi viss var tikt atņemts. Tāpēc pieķeršanās sajūta bija traucēta, un vecmāmiņa ļoti vairījās no tā, kas varētu atkārtoties. Piemēram, viņa nekad neko neuzkrāja un ilgstoši negribēja dzīvot mājā."
Laura Veļa atceras, ka viņas vecmāmiņu ārkārtīgi šokējis Krievijas iebrukums Ukrainā: pēc tā viņa sākusi daudz vairāk dalīties savos stāstos un atmiņās, ko māksliniece arī dokumentējusi. Tie gan palikuši privātajā arhīvā, bet vecmāmiņa ir redzama arī šajā izstādē – gan ar savu seju, gan lietām, par kurām uzstājusi, lai mazmeita paņem līdzi no viņas izpostītajām bērnības mājām, ko ģimene regulāri apmeklē. Tāpēc šajā izstādē ir arī drupu motīvs, māksliniece atklāj: "Manā ģimenē, arī citās, dziedināšanas rituālā ietilpst arī savu māju drupu apmeklēšana. Arī aptaujā man cilvēki rakstīja, ka vecvecāki meklē savu māju, atrod drupas, apsēžas uz sliekšņa un sāk stāstīt savu stāstu. (..) Caur šīm drupām ir arī ceļš uz klusēšanas pārtraukšanu, uz komunikāciju ģimenē, tāpēc šeit ir arī atgādinājums par mājas sliekšņa drupām. Un vēl mani ļoti iedvesmoja kāds teksts no Dzintras Gekas filmām. Mana bērnība pagāja 90. gados, mēs daudz skatījāmies Gekas filmas, un kādā no tām Sibīrijas sādžā kāds teica: tā jau laikam ir latviešu māja! Pie latviešu mājām Sibīrijā joprojām aug kāršrozes. Tā kā muzeja noteikumi neļauj ienest dzīvas kāršrozes, es sākumā mazliet sabēdājos, bet tad sapratu, ka uzgleznošu kāršrozes ēnas!
Jo kāršrožu varbūt vairāk nav, bet ēnas ir palikušas."
Iespēju rīkot izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē māksliniece Laura Veļa ieguvusi muzeja rīkotā konkursā, un izstādes tēma sasaucas arī ar 1949. gada deportāciju 75 gadu atceri. Izstādes kuratore ir mākslas vēsturniece Agnese Zviedre.
Viņa stāsta: "Man darbs pie šīs izstādes bija tāds, kas ļāva savienot ģimenē nepateiktās lietas, kas bija manai vecmāmiņai vai vecvecmāmiņai. Varbūt, viņām aizejot, šie stāsti ir pazuduši, bet ir palikušas pārdomas, dzīves atziņas un mācības. Un šī ir brīnišķīga iespēja – caur Lauras personīgo stāstu, kas ir izstādes centrā, ļauties arī saprast un būt atvērtam mūsu katra individuālajam stāstam. Un varbūt pat veidot sarunas ģimenē, ja vēl ir iespējams, ar vecvecākiem par šo vēsturi, lai cik smagi tas būtu."
Lauras Veļas personālizstāde "Ievainotā atmiņa" LNMM būs skatāma līdz 17. novembrim.
