Arnis Krauze: "Sieviete ar Kurzemes spēku" – šādu apzīmējumu reiz izvēlējās mana televīzijas kolēģe Ilze Strenga, ievadot savu dokumentālo stāstu par šodienas raidījuma viešņu. Sieviete ar Kurzemes spēku ir Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore. Spēks un izturība viņai bija nepieciešama, pārliecinot lēmumu pieņēmējus par muzeja rekonstrukciju; spēks vajadzīgs, rūpējoties par mūsu mākslas izcilāko vērtību saglabāšanu; izturība noder, lai panāktu, ka Nacionālais mākslas muzejs ir viena no izcilākajām kultūrvietām Latvijā. Māras Lāces spēks nāk no viņas bērnības dienu zemes – Dundagas. Kurzemnieces raksturs, tiešums un apņēmība, un arī lībiešu saknes un spīts – lai kādi vēji pūš dižjūrā, Māra kā Šlīteres bāka stalti un mierpilni turpina savu apņēmību – rādīt ļaudīm tagad un saglabāt nākamajām paaudzēm mūsu nacionālo mākslu. Es saku labdien Mārai Lācei!
Māra Lāce: Labdien!
Māra, jūs savos darba gados esat redzējusi tik daudz gleznu, skulptūru, mākslas instalāciju, performanču. Kas ir pats jaunākais, pēdējais mākslas piedzīvojums, kurš jūs ir spējis pārsteigt, licis to atcerēties arī nākamajā dienā pēc redzētā? Pats jaunākais iespaids mākslā?
Paldies par jautājumu! Mana atbilde šoreiz ir ļoti, teiksim, nesarežģīta, jo es pirms dažām dienām atgriezos no Ņujorkas, kur mans tas jaukākais piedzīvojums tomēr bija mūsu izcilās latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas jaunākā izstāde, kas ir Metjū Marksa galerijā (Matthew Marks Gallery), Čelsijā, Ņujorkā, skatāma šobrīd. Mani patiešām Vijas Celmiņas darbi atkal pārsteidza, pārsteidza ar to, teiksim, tēmas turpinājumu, izvērsumu zīmējumos un glezniecībā, kas ir ļoti būtiski. Viņai parādījušās ir atkal gleznas, un ir nedaudz mainījusies tematika, zvaigžņoto debesu vietā ir nākušas sniegotas ainavas. Teiksim, šī sniega izpēte, kā viņa to ir darījusi, kā tas parādās darbos, – tas ir viens tieši šajos glezniecības darbos un arī atsevišķos "printos". Bet interesanti ir daži objekti, kas nenoliedzami izraisa ļoti lielu skatītāju interesi. Man bija jāuzkavējas galerijā ilgāku laiku, jo pati Vija Celmiņa sarunājās ar kādu kultūras žurnālistu, kas taisījās rakstīt par izstādi, un es vēroju publiku izstādē, kas tiešām reāli nāca, un ļoti daudz bija jaunu cilvēku. Varēja saprast, ka viņi tiek vesti organizēti, teiksim, kā klase. Tad viens no objektiem izraisīja patiesu interesi, jo tā bija virve, kura pati saritināta stāvēja taisni un it kā turējās bezgalībā. Tātad neturējās nekur. Tā virve, protams, nebija tāda virve, tā bija metāla, tērauda virve. Tas sasaucas ar Vijas Celmiņas 70. gadu darbību, kad viņai bija šie objekti, kad viņa ikdienas objektus iecēla nopietnas mākslas kārtā.
Māra, ļoti interesanti šo stāstu dzirdēt, jo es galīgi neesmu mākslas cilvēks, bet, šķiet, pirms gadiem pieciem sešiem biju Ņujorkā un tieši trāpīju uz Vijas Celmiņš izstādi.
Tā bija viņas lielā izstāde, jā.
Toreiz tur bija arī prezidents Egils Levits, un es redzēju, kas ir Vija Celmiņš, es sapratu, kas ir Vija Celmiņš, redzot sarkano paklāju un Ņujorkas smalko publiku, un mediju interesi. Tad es sapratu, vai tik viņa nav šobrīd zināmākā latviešu māksliniece pasaulē?
Viņa patiešām tāda ir. Viņa ir arī praktiski visdārgākā, ja mēs tā varam runāt arī tādā naudas valodā.
Naudas valodā runājot, redzēju, ka viena no viņas pēdējām gleznām ir par trīsarpus miljoniem, ja?
Tā tas ir. Viņas vārds ir patiešām liels. Nākamais, teiksim, zināmākais ir Imants Tillers Austrālijā, arī ļoti nopietns un vērā ņemams mākslinieks, bet Vija Celmiņš, viņa tiešām ir mūsu zvaigzne. Ir ļoti interesanti vēl tas, ka viņa pagājušajā gadā saņēma arī ļoti nopietnu Japānas balvu par sasniegumiem kultūrā. Piecas personas saņēma šādu balvu, un tur bija Japānas princis, tā ceremonija ir bijusi Tokijā. Tā ka tas arī ir tāds ļoti interesants fakts.
Mans pirmais jautājums bija par jūsu pēdējo spilgtāko mākslas iespaidu, tad nu jautāšu arī, kas ir bijis pēdējais iespaids, kur jūs esat sapratusi – nē, man nevajadzēja to redzēt, un ne vien man, bet arī citiem kaut ko tādu nevajadzēja redzēt? Es, protams, neprasīšu vārdus vai..
Zināt, ir ļoti daudz sliktas mākslas, ir patiešām ļoti daudz, un varbūt to nevajadzētu redzēt, bet, lai saprastu, kas ir laba māksla, ir jāskatās arī ļoti daudz sliktas mākslas. Tas ir neizbēgami. Pieņemsim, tai pašā Ņujorkā šobrīd es neredzēju nevienu citu vēl papildus tādu ļoti radošu izstādi, kas mani pārāk uzrunātu. Jo bija tāda liela mērenība, teiksim tā, visur, visās izstāžu zālēs valdīja liela mērenība. Es pat varētu teikt, ka tās izstādes bija nekādas, ko mēs skatījāmies. Bet es tomēr palieku pie tā, ka īpaši manā profesijā man ir jāredz ļoti daudz, arī slikta māksla liek uzdot jautājumus.
Par mākslu runājot, man būtu interesanti dzirdēt jūsu vērtējumu. Šodien esam radio – sabiedriskajā medijā, un nesen sabiedriskais medijs izpelnījās tādu pamatīgu reputācijas triecienu saistībā ar portālu LSM.lv un tā saukto "cūku komiksu", kurš tika publiskots 24. februārī, Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienā. Izvērtās liela diskusija, ka arī mākslas valoda ir tāda pati brīvība kā vārda brīvība. Kur jūs redzat, kur beidzas šīs mākslas brīvības robežas? Daļa cilvēku teica – tā ir māksla, arī tādai ir jābūt, bet ļoti daudzi teica, ka viņus šāda māksla ir aizvainojusi un aizskārusi.
Jā, tas ir ļoti komplicēts jautājums. Es akurāt tieši šo jautājumu ieraudzīju mediju, teiksim, informācijā, kad es neatrados Latvijā. Tas ir sensitīvs, diskrēts un ļoti komplicēts [jautājums], jo, no vienas puses, mēs nedrīkstam runāt par mākslas cenzūru un kaut kādā veidā ierobežot. Bet manā skatījumā tur, kur mēs saskaramies ar kaut kādiem noteiktas sabiedrības daļas ētiskajiem principiem vai uztveri, nu, tur ir jābūt ļoti uzmanīgiem tomēr.
Turklāt šajā gadījumā lielas sabiedrības daļas.
Tiešām – lielas sabiedrības daļas, un ir jābūt ļoti uzmanīgam, māksliniekam pašam tomēr ir jābūt uzmanīgam. Bet visvairāk par to ir jādomā tam, kas vai nu to publisko kaut kādā medijā, vai izstāžu zālēs un tā tālāk. Jā, šeit ir jāmēģina šo jautājumu kaut kā sabalansēt ar mākslas brīvības jautājumu. Es gribētu teikt, ka tas ir grūti, un katrā reizē tur var būt ļoti dažādi risinājumi.
Principā arī šādai mākslas valodai būtu jābūt sabiedriskajos medijos? Jā, varbūt caur cūkas tēlu, bet tā māksliniece parāda, kā viņa izprot kaut kādas norises sabiedrībā.
Es domāju, ka ir jābūt, nevar no tā arī, teiksim tā, norobežoties. Bet tur ir jāsabalansē, kā jau es teicu, jāsabalansē un jādomā, kas ir tas, kas visvairāk cieš no tā, vai kādai sabiedrības grupai vai kādiem principiem tiek nodarīts pāri ar tādu vai citādu ierobežojumu. Es domāju, ka, lūk, tur ir jāsamēro šī pāri nodarījuma lielums. Šajā gadījumā varbūt, ka to varēja publiskot kādā citā brīdī.
Bet ne kara gadadienā.
Bet ne tieši kara gadadienā, kas ir jau tā pati par sevi ļoti jūtīga, un cilvēki visus šos jautājumus, kas saistīti ar karadarbību, uztver patiešām ārkārtīgi saasināti šobrīd. Tāpēc tiem, kas visu to arī publiskoja, es domāju, ka ir ļoti nopietni jādomā, kā tas izskatās.
Māra, saasināts ir arī jautājums par ielu nosaukumu maiņu, par pieminekļu noņemšanu, arī mākslinieku izvērtējumu. Nesen bija diskusijas par Smiļģi un atgādinājums, ka viņš ir bijis ne vien izcils režisors, bet arī Staļina prēmijas laureāts. Tādi bija arī virkne mūsu vizuālās mākslas klasiķu. Sabiedrība šobrīd ir ļoti emocionāla un kategoriska, tā jūs teicāt intervijā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" pāris mēnešus pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā 2022. gada maijā. Toreiz runājāt, ka jācenšas toleranti izturēties pret iepriekšējiem vēstures periodiem. Kā mums ar to veicas?
Es tomēr gribētu teikt, ka mēs visu laiku ejam galējībās. No vienas puses, protams, pienāk situācijas, kad ir jādara ļoti radikālas lietas, un tāda situācija tiešām reāli pienāca sabiedrībā, kad sabiedrības prasība bija arī ļoti kategoriska ar šo tā saukto Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. Bija viens brīdis, kad es biju pret šo nojaukšanu, – es to nekad neesmu slēpusi.
Kas bija tas, kas lika mainīt jums viedokli?
Tieši tas, ka šī sabiedrības attieksme arvien vairāk tomēr sliecās uz nojaukšanas pusi, un visa šī situācija, kas bija saistīta ar karadarbību… Tas fons kļuva pārāk radikāls, un tad kaut kas ir jāupurē. Tad pienāca tas brīdis, kad bija jāupurē... Tajā ansamblī mani uztrauc tikai un vienīgi Aivara Gulbja šī sievietes figūra, un par to es tiešām ļoti uztraucos, jo es ļoti cienu arī šo autoru. Bet tad pienāca tas brīdis, kad tas bija jādara, neko tur nevarēja vairs mainīt, jo tas bija pārāk politizēts objekts. Kas attiecas, teiksim, uz kultūras darbinieku kaut kādiem pieminekļiem, kaut vai tas pats nelaimīgais..
Puškins Rīgā?
Nu, Puškins bija vienkārši vājš, tēlnieciski ļoti vājš darbs. Man, starp citu, nebūtu nekādu iebildumu, ja Rīgā stāvētu kaut kur Puškins, jo man personīgi nav iebildumu pret šiem kultūras darbiniekiem. Es saprotu viedokli, ka nevajag radīt vidi, kas savā veidā runā par šo Krievijas impērijas laiku, bet man nepatīk tas, ka, pieņemsim, ielu nosaukumi tiek mainīti, un tiek noņemts viena kultūras darbinieka, lai arī tas ir krievu tautības, krievu kultūrai piederīgā kultūras darbinieka vārds ielai, un pēkšņi tur parādās, teiksim, Vilhelma Purvīša iela.
Turgeņevu laikam samainīja, ja?
Tieši tā, Turgeņeva vārdu noņem… Labi, Latvijā, Rīgā varētu nebūt Turgeņeva iela, es nekādi nesaprotu, kāpēc tāda ir savā laikā radīta.
Bet man ļoti nepatīk, ka, noņemot šo kultūras darbinieka vārdu, tiek ielikts Vilhelma Purvīša vārds, kurš nebija tā rajona cilvēks, kuru tā Maskavas priekšpilsēta nekādā veidā neinteresēja.
Viņš bija tomēr "centra cilvēks". Ja viņam mēs meklētu kaut kur ielas nosaukumu, tad es domāju, ka tas būtu pavisam noteikti citā rajonā. Mēs arī esam pauduši rakstiski šo savu neapmierinātību ar šādu faktu.
Tā ar tiem ielu nosaukumiem mums notiek. Mans darba kolēģis Raits Valters, Ēvalda Valtera dēls, arī saka – nu, kādēļ tēvam ielu iedeva Dreiliņos, starp kādām deviņstāvu mājām, ja viņam visa dzīve, jaunība bija ar Pārdaugavu saistīta?
Nu, lūk, tur jau ir tas jautājums par to, ka man šķiet, ka ļoti nepārdomāti tas viss tiek darīts, un man liekas, ka tas tomēr netiek pareizi līdz galam izdiskutēts. Tāpat tas ir jautājums arī ar tiem pieminekļiem, nu, pieņemsim, ko mēs darīsim ar to nelaimīgo Andreju Upīti? Protams, ka tur veidosies šī koncertzāle, protams, ka tā vide pārveidosies, un kaut kur tas Andrejs Upītis būs jāliek.
Kāds būtu jūsu piedāvājums?
Es pasaku godīgi, es nezinu. Es tiešām nezinu, jo...
Tur bija idejas, ka sašķelt uz pusēm…
Nu, tā ir tēlnieka Drulles ideja, ko varbūt arī var realizēt, bet tad ir atkal ļoti pareizi jānokomunicē un jāsaprot, kāpēc tas tiek darīts un kādu vēstījumu savukārt mēs atkal gribam dot, jāsaka jau kā ir, tām nākamajām paaudzēm. Jo nomainās dažas paaudzes, un tad vairs neviens nezina, kas tur apakšā vai aiz muguras ir palicis. Tas ir tāpat kā ar to pašu nelaimīgo Smiļģi un Bindes foto uz Jaunā Rīgas teātra rekonstruētās ēkas fasādes.
Protams, ka nebija jāliek Smiļģa foto atpakaļ, jo tas ir pavisam cits teātris, pavisam cits laiks, pavisam cita situācija, un nekādā veidā nav nepieciešams likt Smiļģi. Bet kā tas tika nokomunicēts – es esmu drusciņ pat pārsteigta.
Jo ne jau tas, ka viņš bija Staļina prēmijas laureāts, nosaka to, vai mēs liksim Bindes foto uz fasādes vai neliksim. Ja mēs šādā veidā skatāmies, protams, tad mēs varētu aizliegt praktiski visu padomju laika mākslas vēsturi un atstāt tikai atsevišķus dažus autorus, kurus kaut kā nosacīti mēs varētu pieskaitīt pie disidentiem. Kaut gan Latvijas mākslā tādas disidentu kustības praktiski gandrīz nebija. Ir daži, ko mēs varētu izcelt. Jā, te ir tas jautājums. Redziet, nav jau mums arī tīri akadēmiski uzrakstīta vēl padomju laika mākslas vēsture, mums nav akadēmiskā izpētē veikti secinājumi par šo laiku. Pārāk daudzi autori ir vēl, kā saka, šai saulē, tas ir viens, otrs – mūsu vēsturiskajā atmiņā šis laiks vēl ir pārāk tuvs. Ir jāpaiet kādam noteiktam periodam, lai to visu varbūt izvērtētu neitrālāk, jo šobrīd mēs nevaram pieiet neitrāli šim periodam. Vēlreiz es tiešām atgriežos pie tā, ko es teicu pirms nepilniem diviem gadiem, ka mēs pārāk emocionāli pieejam šiem jautājumiem. Bet tas ir loģiski, tas ir saprotami tāpēc, ka mēs esam iekšā šajā visā.
Tad nu es piemetīšu vēl vienu stāstu, kuru arī liela daļa sabiedrības vērtē emocionāli. Šo stāstu var nosaukt divos vārdos – Avena porcelāns. Tas arī ir piemērs, kā politika, kā 24. februāris ir mainījis akcentus. Pjotrs Avens 2014. gada septembrī ierodas savā senču dzimtenē un atved savu unikālo pirmskara latviešu mākslas porcelāna izstādi, un tā tiek izstādīta Madonas muzejā. Toreiz, jūs, Māra, arī tur bijāt klāt.
Es tur biju, es tiešām tur piedalījos, nenoliedzu.
Pirms 10 gadiem Pjotrs Avens bija godājams mecenāts, bet šobrīd ir diskusijas, vai viņam neatņemt Latvijas pilsonību, un vēl šis porcelāns pa vidu.
Jā, bet tās ir divas dažādas lietas. Viņam patiešām ir izveidota unikāla kolekcija, un to es vēlreiz varu apstiprināt, un nekad es to nenoliegšu, ka šis fakts atbilst patiesībai. Bet šobrīd ir jautājums par viņu kā par sankcijām pakļautu personu, un tās ir absolūti divas dažādas lietas. Mēs ar viņu nevaram šobrīd sadarboties, un mēs arī nesadarbosimies tāpēc, ka viņš ir sankcijām pakļauta persona. Ja, kā saka, kaut kāds statuss mainās kaut kādā citā, pozitīvākā virzienā, tad, protams, pa mākslas kolekcionēšanas līniju un šīs mākslas parādīšanu var atkal runāt par kaut kādu iespējamu sadarbību. Bet tikai un vienīgi tad, ja politiski šis jautājums tiek atrisināts pilnīgi skaidri, jo mums ir ļoti problemātiski, teiksim, ar kultūras procesu un mākslas atbalstītājiem. Jā, viņa veidotais fonds "Paaudze" bija viens no redzamiem atbalstītājiem mākslai un kultūrai. Arī mums vairāki projekti tika atbalstīti. Ne pārāk lielā skaitā, bet tomēr mums šī sadarbība bija ar fondu "Paaudze". Kolekcija jau ir, kolekcija jau paliek, un skatīsimies, kāds būs liktenis kolekcijai, bet, jā… Un Ogres gadījums…
Es tieši gribēju prasīt par Ogri. It kā jau tas ir izdiskutēts, bet kāds ir jūsu skats? Pēc 24. februāra, pēc tam, kad Avens Kremlī kara sākuma dienā sēdēja kopā ar Putinu un tiem 20 oligarhiem, tad vajadzēja…
Elementāri un pavisam vienkārši – nekādā veidā nedrīkstēja būt runa par šis kolekcijas izstādīšanu un šīs izstādes veidošanu. Nekādā veidā. Tas nenoņem atkal to kolekcijas, teiksim, kvalitāti, mēs nevaram runāt, ka kolekcijas kvalitāti kaut kādā veidā tas ietekmē, bet sadarbība ar sankcionētu personu mums Latvijas teritorijā notikt vienkārši nedrīkst.
Tas, kā tas Ogres skandāls izvērsās… Es uzskatu, ka absolūti greizi viss aizgāja, jo ir tikai viens iemesls – nekāda sadarbība ar viņu nedrīkstēja būt.
Kā tas izvērsās arī muzeja darbiniekiem..
Nu, muzeja darbiniekiem tas vienkārši traģiski izvērsās. Izvērsās traģiski, tāpēc es saku, kā tas viss izvērsās… Jo šāda izstāde vienkārši nedrīkstēja ienākt muzeja plānā, un praktiski šobrīd rezultātā ir tā, ka es gribētu teikt, ka savā veidā ir iznīcināts viens ļoti pieklājīgs muzejs, kāds bija Ogres muzejs.
Jūs sakāt – bija?
Es saku – bija. Tagad šim muzejam ir jāpierāda, jo praktiski tur nomainījusies lielākā daļa darbinieku, un šim muzejam no jauna ir jāpierāda, ka šis muzejs ir profesionāls, ka šis muzejs spēj strādāt, izpildot tos visus uzdevumus, ko sabiedrība pieprasa. Sabiedrība plašākā veidā, nevis tikai, teiksim, domes amatpersonas, kuras, protams, var ļoti daudz ko noteikt, jo tas ir pašvaldības pārraudzības muzejs.
Māra, mans nākamais stāsts arī ir par muzeju un mākslu dažādos laika griežos. Paskatījos nacionālajā arhīvā, un viena no pirmajām reizēm, kad ar kino kameru fiksēts ir Mākslas muzejs, ir 1952. gads – kinožurnālā "Padomju Latvija". Tas ir "neliels stāsts par latviešu mākslinieku jaunajiem darbiem Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā". Tajā fiksēti vairāki darbi. Pirmkārt, kas ar šiem darbiem ir noticis? Ir vēl jūsu krātuvē?
Tā, šis sižets bija ļoti interesants, jo vispār tik šaušalīgā izpausmē vissliktākais, ko mēs varam iedomāties padomju mākslas kopainā, nu…
Es dzirdēju, skatoties šo sižetu, jūs ik pa brīdim pie sevis klusumā teicāt – šausmas, šausmas, šausmas.
Jā, es teicu šausmas, jo, lūk, te varēja teikt, ka ir vairumā slikta māksla. Kas attiecas uz šiem eksponātiem, tad mums muzeja kolekcijā no tiem ir Andreja Jenko darbs "Jaunais pāris tirgū". Tas ir viens no retajiem tādiem tiešām formālistiskajiem darbiem tādā ziņā, ka rāda šo padomju sociālistiskā reālisma glezniecību visizteiktākajā veidā. Mums vienkārši, jāsaka godīgi, muzeja krājumā pārāk daudz tādu nav, tad šis Andreja Jenko darbs ir.
Ir arī kāds Ļeņina portrets jums krājumos?
Mums ir Ļeņina portrets.
Nu un tagad kāds varētu teikt, vai tad nacionālajā mākslas muzejā ir jābūt Ļeņina portretam? Nesiet ārā!
Kur mēs nesīsim ārā? Pirmkārt, mums ir muzeja krājums, kas ir tā sauktā Nacionālā muzeju krājuma daļa, un ir savi Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, kā ar šo mākslas mantojumu ir jāapietas un kas ir jādara. Mēs nekur neko nevaram nest ārā, un tā būtu vislielākā kļūda, ja pēkšņi notiktu tas, ka ik pa brīdim tiktu tīrīti muzeja krājumi. Tas būtu ļoti slikti, jo reizēm tie vērtējumi ir arī ļoti subjektīvi, un mums ir…
Bet Ļeņins jūsu pagrabā guļ.
Ļeņini mums guļ, mums guļ Pelšes, mums pat Staļins ir – Staļina portrets. Mums ir, mēs spējam rādīt no mūsu krājumiem arī to laiku, kāds tas ir bijis. Bet, protams, paldies Dievam, ne viss. Šeit sižetā parādījās vesela virkne krievisko uzvārdu, jo tas bija interesanti – pēckara periodā Mākslas akadēmijā iestājās diezgan daudzi no Krievijas iebraukušie autori, topošie mākslinieki, jo viņi bija beiguši kara gaitas. Tie autori bija tajā izstādē, ko mēs redzējām šajā sižetā. Nu, diezgan traki. Diezgan traki. Tur tas Markss un tie tēlnieciskie objekti, kas tur bija, bija diezgan briesmīgi.
Bet ne tikai briesmīgas lietas rādīja Mākslas muzejā, man ir jābūt objektīvam, bija izstādes arī ar mūsu klasiķiem. Kā nākamo fragmentu no kino arhīviem esmu izvēlējies 1972. gada žurnālu "Māksla". Ir Vilhelma Purvīša simtgade, un šis ir arī laiks, kad, Māra, jūs ienākat mākslas muzejā, un sākas jūsu laiks.
Mans laiks.. Mans personīgais laiks sākas, jā, šajā laikā – 1973. gada 3. augustā es sāku strādāt muzejā kā gide. Ļoti ilgi es neko nenoteicu. Es iekļāvos, kā saka, muzeja saimē, bet es nenoteicu nekādu virzību, jo es izpildīju citus amatus, darbus, un par vadītāju es kļuvu pavisam citā laika periodā jau. Mani ļoti savā veidā uzjautrina šie [kino arhīva] fragmenti, jo tas no 1952. gada bija izstāde, kas bija veltīta tā sauktās Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 35. vai 37. gadskārtai. Bet es vēl ļoti labi savukārt atceros, kā mēs veidojām, un tur es biju iesaistīta, 1987. gadā izstādi, veltītu Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 70. gadskārtai.
Tā tad droši vien bija arī pēdējā izstāde, kas veltīta šim notikumam.
Tā bija pēdējā. Mēs ārkārtīgi nopietni pie tās strādājām tādā ziņā, ka mums bija jaunas telpas. Tāda izstāde bija 1987. gadā jāveido. Es zinu, kā muzeja vadība, kurā es toreiz vēl nebiju, gāja uz Kultūras ministriju pat vēl saskaņot atsevišķu darbu izlikšanu. Ļoti ātri, pēc diviem gadiem, beidzās šādas kontroles. Bet tad atceros, kā mēs vēl nedrīkstējām izsūtīt vienu skaistu šīs ekspozīcijas ielūgumu, jo tas dažām personām vienkārši nepatika, un tās uzskatīja, ka tas ir pārāk formālistisks. Tā ka tas bija ļoti interesants laiks. Par to Purvīti runājot, Purvītis ir bijis izstādīts visos laikos. Tas nu gan ir fakts. Tikai es arī skatījos šo sižetu un redzēju, ka katrā laikā ir savi akcenti, arī uz to pašu Purvīti skatoties.
Es izvēlējos mazu fragmentu, bet ievadā tur ir garš stāsts, ka viņš ir krievu mākslas skolas audzēknis..
Jā, tieši tas tiek uzsvērts. Jā, viņš ir mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, tāpat kā Janis Rozentāls, tāpat kā Johans Valters, bet viņiem, nu, kāda tur krievu māksla.. Nu, kāda tur krievu māksla?
