Turpinot tradīciju uz mēnesi iemājot kādā tukšā Rīgas ēkā, šogad festivāls "Survival Kit" apdzīvos trīs vietas abos Daugavas krastos. Centrālā izstādes daļa iekārtota Vecrīgā, tieši blakus Lielajai ģildei, kur vēl nesen mājoja Rīgas būvvalde un pilsētas attīstības departaments, bet vēlāk – palīdzības centrs Ukrainas iedzīvotājiem.
Baisu rindu šī 20. gadsimta sākumā celtā nama vēsturē Otrā pasaules kara laikā ierakstīja Sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvalde. Šodien toreizējie pagrabi ir izremontēti, un tajos iekārtota daļa no "Survival Kit" izstādes "Mērījumi".
Mākslas darbi aizņēmuši arī ēkas pirmo un otro stāvu, kādreizējos darba kabinetus un apspriežu telpas. Pie viena no darbiem satieku festivāla dibinātāju un radošo direktori Solvitu Kresi: "Fonā mums skan Džeremija Dellera video darbs, kurā viņš ir dokumentējis un interpretējis procesus pirms "Brexit", aptaujājis cilvēkus un mēģinājis izprast viņu viedokli. (..) Mēs šeit redzam, cik viegli ir manipulēt ar cilvēku prātiem, un tas mazliet iezīmē vienu no festivāla vadmotīviem – par zināšanu pārnesi un arī par maldiem. Ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jādomā par šīm zināšanām, ko uzņemam, lietojam un interpretējam, jo ne viss ir zelts, kas spīd. Īpaši pašlaik, kad notiek karš Ukrainā un Krievija visiem līdzekļiem mēģina manipulēt ar informāciju un radīt šos "fake news". Arī skatoties, kas notiek Amerikā… Liekas, ka mēs esam īstā informācijas purvā, un, kāpjot uz ciņa, mēs varam viegli nogrimt. Ir jāsaprot, kā navigēt."
Tas sasaucas ar šī gada festivāla "Survival Kit" vadmotīvu "Mērījumi", par ko Solvita Krese aicina domāt gan simboliski, gan pavisam konkrēti: "Piemēram, cipari, ko apkopo, lai pierādītu, ka kultūra Latvijā ir pārfinansēta – tie tiek lasīti no kāda konkrēta skatupunkta. Neviens kultūras darbinieks šo pārfinansēto kultūru nav redzējis. Bet statistika tiek apkopota un interpretēta. Tāpat – skaitļi var parādīt, cik iekļaujoša sabiedrība esam: vai durvis ir pietiekami platas, lai pa tām var iebraukt ar invalīdu ratiņiem?
Liktos – centimetrs šurp vai turp, kas no tā mainās? Bet tas labi parāda varas pozīciju, kā mēs interpretējam izmērus, skaitļus, mērījumus un ko prioritizējam."
Šī gada "Survival Kit" ir interesants ar to, ka mākslinieku darbi ļoti apzināti un konceptuāli ir iekārtoti nevis vienā tukšā ēkā, kā tas lielākoties bijis agrāk, bet gan veselās trijās – Vecrīgā, Amatu ielā 4, un Pārdaugavā, nelielā modernisma ēkā iekārtotajā kultūrtelpā "Smilga" Eduarda Smiļģa ielā un turpat netālu, Strazdu ielā, kur izstādei savu pirmo stāvu atvēlējuši kādas privātmājas saimnieki. Šāds izvietojums ir konceptuāla somu kuratora Jusi Koitelas (Jussi Koitela) izvēle: "Daudz sarunu par Rīgu man sākās ar to, ka Daugava ir tāds kā pilsētu sadalošs elements. Tāpēc es gribēju, lai šī izstāde šķērso upi un savā ziņā piespiež skatītājus apciemot abas pilsētas puses, ja viņi vēlas redzēt izstādi kā vienotu veselumu, – gan tūristisko Rīgas centru, gan dzīvojamo rajonu Pārdaugavā, kur sajūta ir pavisam cita."
Par tūristisko Rīgas centru savs komentārs ir arī "Survival Kit" radošajai direktorei Solvitai Kresei. Jo Amatu ielas 4 tukšā ēka, kur iekārtojusies izstādes centrālā daļa, ir tikai viena no daudzām šobrīd tukšām Vecrīgas adresēm, turklāt simboliska: "Interesanti, ka šeit, kur mēs pašlaik sēžam, agrāk bija pilsētas attīstības departaments un būvvalde. Esam apmetuši kūleni, jo tagad esam vietā, kur agrāk bija pilsētplānošanas sirds, kurai ir jādomā, kā attīstās pilsēta, kāpēc ēkas ir tukšas, kāpēc trūkst šis vai tas. Pašlaik notiek diskusijas par Vecrīgas revitalizāciju, redzam, ka pilsētvidē parādās mākslas darbi, bet tāds "Survival Kit" ar savu komunikācijas diapazonu, manuprāt, ir lielisks instruments, kā ar šo revitalizāciju darboties, iesaistot kopienu un sarunājoties ar to, lai mēģinātu atgriezt cilvēkus Vecrīgā. Jo pašlaik man liekas, ka tā ir kļuvusi par tādu tūrisma industrijas dekorāciju, kurai vismaz mani draugi met līkumu."
Izstādē "Mērījumi" piedalās ap 30 mākslinieku no dažādām valstīm, viņu vidū arī četri no Latvijas. "Es uz "Survival Kit" izstādēm gāju jau kopš vidusskolas, tas vienmēr bija liels un gaidīts notikums," stāsta Luīze Rukšāne, kas iepriekš strādājusi "Survival Kit" komandā, bet kā māksliniece piedalās pirmoreiz, un viņas darbiem ir atvēlētas vairākas telpas Amatu ielas nama otrajā stāvā. Mēs satiekamies nelielā virtuvē ar augstiem griestiem, tumšzaļām sienām un tumšiem koka skapjiem, kur iekārtojušies mākslinieces zīmētie pulksteņi. Šajos darbos viņa reflektē par cilvēku attiecībām ar laiku.
"Pulkstenis man vienmēr ir licies ļoti interesants tēls – gan estētiski, gan visi tie domu līmeņi, kas pulkstenī parādās. Arī pulksteņa skaņa, tikšķis, ir kaut kas tāds, kas šobrīd varbūt jau pazūd no mūsu ikdienas. Reizēm, ja ieeju telpā un dzirdu parastā sienas pulksteņa tikšķi, tas tiešām raisa asociācijas ar pagātni – mammas, vecmāmiņas mājām," saka Luīze.
Jautāta, vai laiks pilsētā rit citādāk, māksliniece atbild: "Man liekas, ka laiks vienmēr rit citādi atkarībā no dažādiem kontekstiem. Bet jā, agrāk es savos darbos vairāk esmu domājusi par dabu un lēnākām lietām. Pilsētas aspekts, par ko vairāk runā šī izstāde, man lika domāt citādākās kategorijās. Arī darbu noskaņas ir pilnīgi citādākas nekā tad, kad es strādāju pie kādām lauku ainavām. Man liekas, ka dabā laiks iet pa apli – dzīvība noslēdzas, kalpo par augsni nākamajai, viss attīstās diezgan harmoniski. Bet pilsētā ir daudz cilvēka atstātu zīmju, un cilvēks mēģina slēpt to, ka laiks iet. Gan savā ķermenī slēpt pazīmes, ka laiks iet uz priekšu, gan savās lietās, kuras gribas glabāt. Tas viss iet pretrunā ar to, ko laiks grib darīt."
Izstādē uzmanību piesaista arī vairāki dzejas un prozas fragmenti uz telpu sienām: to autore ir Helsinkos mītošā indiešu māksliniece Vidha Saumja (Vidha Saumya). Bet vienā telpā tos papildina vidū stāvošs metāla koks ar zaros iekārtiem nelieliem zīmējumiem. Dažos redzamas plaukstas, kas kaut ko tiecas satvert, citos – sievietes krūtis, vēl citos – abi.
"Šiem zīmējumiem esmu devusi nosaukumu "Naap". Hindi un urdu valodā tas nozīmē "mērīt" vai "mērījums". Tādā ziņā šis darbs pavisam burtiski sasaucas ar "Survival Kit" šā gada tēmu, bet zīmējumi ir tapuši 2008. gadā. Tolaik studēju Lahorā, Pakistānā, un kādu dienu devos pie drēbnieka uzšūt blūzi. Tolaik nezināju, ka Pakistānā ir parasta lieta pie vīrieškārtas drēbnieka ņemt līdzi mammu vai draudzeni, lai viņa pēc drēbnieka norādes noņem tev mērus un nodod tos meistaram, jo Indijas pilsētā Bombejā, kur esmu uzaugusi, vienmēr pie drēbnieka gāju viena pati. Toreiz, Lahorā, drēbnieks mani sāka apgrābstīt, un es nepratu gana asi noreaģēt. Pagāja krietns brīdis, kamēr es attapos no šoka. Toreiz arī biju pavisam jauna un neatradu sevī spēku konfrontēt šo drēbnieku. Jā, man izdevās šo grābstīšanos apturēt, taču es nepratu viņam runāt pretī, un man arī gribējās tikt pie tās blūzes… Taču, aizejot mājās, notikušais man turpināja malties pa galvu, un, lai to pārstrādātu, es sāku zīmēt. Šeit jūs varat redzēt, ka daudzi no zīmējumiem it kā atkārtojas. Tā notiek arī galvā, kad jūs vajā nepatīkama pieredze: tā netiek izspēlēta konkrētā secībā, bet gan uzplaiksnī kā atsevišķas ainas, un reizēm nevar saprast, vai tas tiešām ar tevi notika vai arī tu to tikai iztēlojies… Un šeit uz sienām ir redzami mani dzejoļi un prozas fragmenti, kuros es atbildu uz visiem šī festivāla māksliniekiem uzdoto jautājumu: "Kādu patiesību vai stāstu tu vēlies izstāstīt?". Es tajos aprakstīju šo incidentu, ko piedzīvoju pirms 16 gadiem, bet jau ar šodienas acīm."
Māksliniece Vidha Saumja ar kuratoru Jusi Koitelu sastrādājas jau vairākus gadus, tai skaitā Somijas paviljona izveidē šī gada Venēcijas biennālei. Viņa labprāt piedalās tādās grupas izstādēs kā "Survival Kit" – tas ļaujot plašāk iepazīt citu mākslinieku radošo praksi: "Bet, ierodoties šeit un dzirdot stāstus par festivāla vēsturi, mani vēl vairāk iepriecināja iespēja būt daļai no šīs izstādes, kas tapusi ciešā idejiskā saistībā ar pilsētvidi. Jo man ļoti tuva ir doma par to, ka māksla un kultūra var būt dabiska pilsētas sastāvdaļa, nevis tai varmācīgi uzspiesta no augšas. Pēdējo četru dienu laikā, kopš esmu šeit, iekārtoju savus darbus un iepazīstu citus māksliniekus - es ar lielu prieku izbaudu šo kopības sajūtu. Tu vari būt tu pats, bet vienlaikus būt daļa no lielākas kopienas."
Izstādes kataloga noslēgumā kurators Jusi Koitela rotaļīgi piebilst: "Pēc visa, kas par izstādi teikts, es ceru vien uz to, ka jūs tai neuzticaties."
Neuzticieties tās rīkotājiem un finansētājiem, neuzticieties kuratoram, neuzticieties māksliniekiem un neuzticieties paši sev.
"Es patiešām nezinu – kam vajadzētu uzticēties? Varbūt mākslai?" viņš retoriski jautā. Bet intervijas laikā mākslai nevar uzticēties - kāds no mākslas darbiem iečivina tieši pa vidu mūsu sarunai, kurā Jusi skaidro savu aizrautību ar ideju par zināšanu rašanos, kas ir viens no izstādes "Mērījumi" pamatmotīviem: "Man liekas, ka jēdzienu "zināšanas" mēs saprotam diezgan ierobežoti – kā akadēmiskās zināšanas, Rietumu izpratni par zinātni… Bet ir tik daudz citu zināšanu, kas dažādos veidos ietekmē mūsu ikdienas dzīvi! Mums ir ļoti konkrēta izpratne par to, kas ir vērtīgas zināšanas un dati, un to spēcīgi ietekmē Rietumu kultūras konteksts, šī progresa vēsture jau kopš 15.-16. gadsimta un pat vēl agrāk. Tā ir Rietumu izpratne par zināšanām - ir kā par gaismu, kas apspīd tumsu. Bet šādā redzējumā tik daudz kas tiek pazaudēts! Protams, kritika par šo ierobežoto izpratni nav nekas jauns, bet man bija interesanti to sasaistīt gan ar ķermeni un ķermenisku mijiedarbi ar pasauli, gan ar dažādiem vēstures stāstiem, kas tiek apspiesti un pamazām izzūd, gan zināšanām, kas mainās tehnoloģiju ietekmē… Daudzi no šiem aspektiem tiek apskatīti šī gada "Survival Kit" izstādē. Zināšanas nav kaut kas, ko mums vajadzētu atrakt vai speciāli padarīt redzamāku. Bet mums vajadzētu iemācīties ar tām sadzīvot."
Festivālu "Survival Kit" pavadīs plaša publiskā programma, kuru šogad veido kādreizējā Latvijas Jaunā teātra institūta direktore un festivāla "Homo Novus" vadītāja Gundega Laiviņa. Jau vairākus gadus viņa dzīvo Ņujorkā: "Es Ņujorkā studēju urbāno vietradi, un mana interese par pilsētu droši vien ir zināma arī caur "Homo Novus" notikumiem un veidiem, kā jau kopš 2001. gada esam sadarbojušies ar pilsētu. Un man nekādā gadījumā negribas pārcirst saikni ar Latviju. Ja šis ir veids, kā varu dot atpakaļ zināšanas, ko esmu tur ieguvusi, esmu par to ļoti priecīga!"
Festivāla publisko programmu Laiviņa veidojusi kā četru dažādu epizožu ciklu, kurā atgādināt par ikviena tiesībām uz pilsētu un aicināt to ieraudzīt nevis kā pabeigtu vidi, bet kā mainīgu telpu, kur kaut kas kļūst iespējams: "Mēs aplūkosim zināšanas, ko rada mākslinieks, strādājot pie sava mākslas darba. Jo aizvien vairāk mūsdienu kultūrā mākslas darbu pamatā ir pamatīga izpēte vai kāds impulss, ko dod pilsēta, kāda kopiena vai fenomens. Bieži vien pats mākslas darbs ir diezgan abstrakts un mēs neredzam visu to informācijas un zināšanu apjomu, kas aiz tā stāv. Mēs par to mēģināsim sarunāties ar četriem latviešu māksliniekiem, kas piedalās "Survival Kit". Viņi runās ar cilvēkiem no pilnīgi citām jomām, kuri arī strādā ar šīm tēmām. Sāksim ar mākslinieces Luīzes Rukšānes un fiziķa Mārča Auziņa sarunu par laiku, turpināsim ar Lindas Boļšakovas un botāniķes Rūtas Sniedzes-Kretolovas sarunu par zemeņu āboliņu - aizsargājamu augu, kas Rīgā tika atrasts Skanstes būvlaukumos. Līga Spunde un Mārtiņš Eņģelis sarunāsies par fikciju un realitāti pilsētplānošanā, un noslēgumā Medicīnas vēstures muzejā sarunā par pagrīdi vienosies Konstantīns Žukovs un Kaspars Vanags. Arī vieta būs trešais sarunas partneris, par to varēs uzzināt daudz ko jaunu."
Šīs sarunas notiks 11. septembra vakarā. Otrā programmas epizode 21. septembrī būs veltīta vietas atmiņai, trešā – dabas un pilsētas attiecībām, bet ceturtā – nākotnes pilsētai. Jautāju Gundegai Laiviņai, ar kādām acīm viņa pati šobrīd redz "Survival Kit" mājvietu Rīgu, kurā pēdējos gados atgriežas kā viesis: "No manas perspektīvas Rīgā šobrīd notiek labas pārmaiņas. Šodien gāju pa saules pielieto Skolas ielu, un man pretī nāca pulciņš ārzemnieku. Viens no viņiem neticīgi izsaucās: "It’s so peaceful!" [Te ir tik mierīgi! – angļu val.]. Tiešām – Rīga ir mierīga, pēc Ņujorkas man ir sajūta, ka šeit cilvēki ieklausās viens otrā un respektē viens otra telpu. Nepiederu pie tiem, kuri aizbrauc un sajūt, ka ārā viss ir labāk. Man laikam ir otrādi."
Festivālam "Survival Kit" 15 gados izdevies iepūst dzīvību ne vienā vien tukšā Rīgas ēkā, kas arī pēc tam turpinājusi kalpot kultūrai – sākot no Tabakas fabrikas un beidzot ar Zeļļu ielu Pārdaugavā, kur tagad mājo Rīgas cirka skola.
Kas pēc festivāla beigām notiks ar Amatu ielas ēku, rīkotāji nezina.
Sarunas beigās "Survival Kit" idejas autorei Solvitai Kresei ir tikai viena kritika pilsētas virzienā: joprojām nav labota ačgārnība, par ko arī šeit "Kultūras rondo" stāstījām jau pērn – liela daļa finansējuma, ko festivāls konkursā saņem no pilsētas kultūras maciņa, ir jāsamaksā par īri pašvaldības SIA "Rīgas nami", kas festivālam šīs telpas iznomā, jo bezatlīdzības lietošanā uz laiku nodot pilsētas telpas bezpeļņas kultūras pasākumiem likums arvien neļauj.
