Pirmie sarakstā ir vissenākie mākslas darbi – tie, kuri savulaik pārvesti vēl no iepriekšējā koka dievnama. Darbs gan nevedas ātri, jo katras gleznas atjaunošana izmaksā vairākus tūkstošus eiro, bet dievnamam netrūkst arī citu vajadzību.
"Nu lūk, šis ir pēdējais darbs, kas ir atjaunots," prāvests Guntars Skutels rāda aptuveni 150 gadus vecu gleznu ar Bībeles sižetu svētbildēm neraksturīgi gaišos toņos.
"Šeit ir redzams Sv. Francisks ar savu brāli, kad viņu klausa zvēri. Sv. Francisks pat sprediķoja vilkam. Te arī vilks viņam pasniedz ķepiņu un aitiņas turpat viņš neaiztiek," stāsta Skutels.
Glezna ir cilvēka augumā ar reti izplatītu – noapaļotu un izgrebtu – augšējo malu.
Pēc gandrīz gadu ilgas restaurācijas februāra beigās tā atgriezās Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā.
Nākamais darbs uz restaurāciju devās jau neilgi pēc tam.
"Divos gados mums jau ir 4 gleznas – viena pilnībā atjaunota, viena ir pusceļā, vienai ir dabūts nedaudz finansējums, ceturtā jau tiek pētīta un likta uz finanšu meklēšanu," atklāj prāvests Guntars Skutels.
Restaurācijas darbus veica Arina Šabanova un Līga Šļakota.
"Tā ir arī vēsturiska izpēte, dokumentu izpēte, arī gleznas struktūras izpēte, rāmja, autora rokraksta izpēte," klāsta restauratore Līga Šļakota.
"Pēdējā glezna, kas pie manis ir restaurācijā, ir "Jēzus sirds", tā ir arī kultūras piemineklis, līdz ar to izpētes darbi jāveic vēl pamatīgāk, jāiegūst šī restaurācijas atļauja, lai mēs vispār varam ķerties klāt restaurācijas darbiem," stāsta Šļakota.
Lai gan baznīcu mūri nereti ir mitri un auksti, kas nav tā labvēlīgākā vide mākslas darbiem, tomēr tieši dievnamiem gadsimtu gaitā vislabāk izdevies nosargāt un saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu.
"Katoļu baznīcās tas ir arī 17. un 18. gadsimts, plašāk, protams, būs pārstāvētas 19. un 20. gadsimta gleznas. Un ir arī šīs vērtīgās, kas vairs nav apskatāmas cilvēkiem, bet glabājas drošākās telpās, kur labāks klimats," saka prāvests.
Viņš stāsta, ka laicīgā ziņā vērtīgākais mākslas darbs Viļakas baznīcā esot vitrāžas.
"Baznīcā nav divu vienādu logu. Visiem ir atšķirīgi tie zīmējumi un rotājumi," viņš norāda.
No kopumā 23 vitrāžām 13 piešķirts valsts nozīmes pieminekļa statuss. Pēdējos 20 gados visas vitrāžas atjaunotas.
Viļakas katoļu baznīca glabā arī citas relikvijas – gandrīz 90 gadus senus procesiju karogus un baldahīnu no Itālijas, priestera tērpu no 300 gadus veca auduma.
Vai nav bail tik senas gleznas un reliģiskos priekšmetus turēt nevis seifā, bet baznīcā, kur tos redz ikviens?
Prāvests atzīst: "Man ik pa brīdim ir pabail, bet es paļaujos uz videonovērošanu, kas mums ir baznīcā, un uz struktūrām, kas, ja kaut kas notiks, tad ķersies. Un galu galā no mūsu senākas pieredzes, nekad jau tam zaglim īsti neveicas, jo šī baznīca padomju laikos divas vai trīs reizes ir apzagta. Protams, jāatceras, kas pats sargājas, to Dievs sargā, tāpēc mums ir videonovērošana un sensori."
Katras gleznas atjaunošana izmaksā vairākus tūkstošus eiro. Finansējums lielākoties ir no Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras pieminekļu restaurācijas programmas. Savukārt draudze esot kūtri ziedotāji.
"Cilvēki nelabprāt ziedo gleznām. Ja tev restaurācijā ir durvis, tad vienmēr ir prioritātes – durvis, jumts, logi vienmēr ir svarīgāki nekā vienkārši glezna," atzīst Skutels.
Arī atrast īsto vietu, kur novietot restaurētos mākslas darbus, neesot viegls uzdevums.
"Lai draudze ir apmierināta un lai ienācējs to pamana. Un otrs svarīgākais – lai tas neizlec ārā, bet arī nepazūd tajā visā," skaidro prāvests.
Uz baznīcu brauc ne vien garīgumu meklējot, bet arī laicīgi cilvēki. Kā izrādās, prāvests Guntars Skutels gadā uzņem aptuveni 200 ekskursijas. Tuvākie mēneši Viļakas katoļu dievnamā solās būt piepildīti – Mātes dienas koncerts, Baznīcu nakts, Bīskapa vizitācija un citi notikumi.
