Katru izrādi veidojis cits dejotāja un scenogrāfa tandēms, caur savu personisko pieredzi un pārdomām veidojot viedokļu kaleidoskopu, ar kuriem iekšēji varēs diskutēt arī izrādes skatītāji.
Pilnīgi ok, ja tevi tas neuzrunā
Mēs tiekamies Tallinas ielas kvartāla "Angārā" – vietā, kas agrāk bija pazīstama kā koncertzāle "Tu jau zini kur". Mani pirmie sarunbiedri ir horeogrāfs Vladimirs Goršantovs un scenogrāfs Andris Kaļiņins. Bet, pirms runāt par viņu pašu veidoto izrādi, jaunie mākslinieki ieskicē visa vakara kopējo ieceri un viņu satikšanos.
Andris Kaļiņins stāsta: "Es teiktu, ka vienojošā tēma ir dažādība, polifonija.
Vakara struktūru veido trīs atsevišķas solo izrādes, pie kurām strādājis viens horeogrāfs un viens scenogrāfs.
Šāds solo izrāžu vakaru formāts ir diezgan populārs. Atšķirībā no citiem mēs ieviesām pārejas no viena gabala uz otru, kas arī ir iestudētas un kļūst par skatuvisku priekšnesumu. Trīs no mūsu apvienības māksliniekiem strādā katrs ar savu izrādi, bet ceturtā – Katrīna Ieva – veido starpbrīžus. (..) Tajos skanēs daudz dažādu viedokļu, no kuriem skatītājs varēs paņemt vai nepaņemt, ko vēlas. Starpbrīžos atskan arī teksts "Dažas idejas šī vakara gaitā var radīt rezonansi un dažas – ne". Tas ir pilnīgi ok, ja kāds no šiem trim gabaliem tevi neuzrunā."
Viņi satikās studiju laikā: četri jaunie scenogrāfi jeb apvienība "4K" ir leģendārā Andra Freiberga pēdējais kurss Mākslas akadēmijā, kas savulaik piedalījās starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā un tagad pēc ilgāka pārtraukuma un savu rokrakstu meklējumiem atkal sanākuši kopā. Bet jaunie horeogrāfi jeb dejotāju apvienība "Sixth" ir Latvijas Kultūras akadēmijas sestais horeogrāfu "izlaidums".
Kāpēc viņi nolēma šo izrāžu vakaru veidot kopā? Atbild horeogrāfs Vladimirs Goršantovs: "Tāpēc, ka mums gribējās, lai mūsu izrādes ir smukas un gaumīgas, ar vairāk idejām! Es personīgi nevaru izturēt procesu, kur es esmu pilnīgi viss un man pašam jārisina, kas man būs mugurā, kāda man būs scenogrāfija, vizuālais koncepts... Manuprāt, tāpēc ir jāsadarbojas ar scenogrāfiem, ar mūziķiem – jo katrs cilvēks, kurš jau ir sevi iepazinis konkrētajā jomā, – tu vari viņam uzticēties un veidot šo darbu daudz kvalitatīvāku."
Un scenogrāfiem tas ir interesants uzdevums – veidot telpu dejas izrādei, kuras pamatā nav lugas vai teksta, ar ko mācību procesā strādāts visvairāk, teic Andris Kaļiņins: "Luga vai teksts šajā gadījumā ir kaut kas, varētu teikt, abstrakts. Tas ir dzīvs process, kas notiek tikai šeit un tagad. Tas ir abstraktāk un emocionālāk, ne tik analītiski un konceptuāli kā darbā pie dramatiskā teātra iestudējuma."
Dievietes konstruēšana un augsti papēži
Vēl divi citi mākslinieku pāri šim vakaram radījuši solo izrādes. Viņi savus pāriniekus esot gluži vienkārši izlozējuši.
Emīlijas Bergas solo izrāde reflektē par sievišķā un vīrišķā attiecībām cilvēkā, par vizuālo iedvesmas avotu kustībai izmantojot sengrieķu dievu statujas un iemiesojot tās dejā.
"Atsaucoties uz Junga "animus" un "anima", femīnais vairāk saistās ar intuīciju, emocionalitāti, ar sapņiem, bet maskulīnais aspekts psihē ir tas, kas izveido struktūras; vara, kustībā – fizisks spēks, asums – tā arī veidojās šī izrādes struktūra. Man bija vēlme radīt atmosfēru, kas ir vairāk intuitīva, vērsta uz sapņaino un emocionālo, bet patiesībā kustībā es izmantoju daudz fiziskā spēka un struktūras, kustību materiālā spēlējoties ar kombinācijām, ritmu, atkārtojumu," stāsta māksliniece.
Šīs pārdomas vizuālā valodā ietērpusi scenogrāfe Ieva Stalšene, kas atzīst: "Man liekas, ka šī ir viena no tām brīnišķīgajām reizēm, kad mēs laikmetīgo deju un teātri veidojam ciešā sakabē ar radošā procesu. Tas atšķiras no tradicionālas izrādes, piemēram, valsts teātrī, kur tev jau gadu iepriekš ir zināma luga, tu esi izveidojis scenogrāfiju un gaidi, kad to ražos. Un tad beigās visi jau apdzīvo kaut ko ļoti konkrētu. Mēs ar Emīliju strādājām, izejot no tā, kas notiek viņas radošajā procesā. Un mums ir radusies tāda kā dievietes konstruēšanas daļa. Ja viņa savā kustībā to dekonstruē, tad mēs runājam tieši par konstrukciju un tādu kā personības tēlniecību. Kostīmā saskaras divi stereotipi – balerīna un būvinženieris. Un tas ir par balansa meklēšanu sev."
Savukārt jaunā horeogrāfa Ģirta Dubulta soloizrāde "Nepieciešamība radīt" tapusi viņa apmaiņas studiju laikā "La Faktoria" horeogrāfijas centrā Pamplonā, Spānijā. Dubultu interesē "drag" kultūra, un daļu no šīs izrādes viņš dejo augstpapēžu zābakos.
"Zābaki ir viens no maniem diviem galvenajiem iedvesmas avotiem [šai izrādei]. Patiesībā es jau ļoti sen sajutu vēlmi pēc augstpapēžu apaviem, bet tā gana lēni tika īstenota, jo bija jātiek galā ar kaunu un visādām domām, kas no tā attur sabiedrībā pieņemto normu dēļ. Kad akadēmijā studēju laikmetīgo deju, sapratu, ka es tiešām gribētu dejot uz augstpapēžu apaviem, un tā es tos iegādājos. Pagājušo mācību gadu es pavadīju horeogrāfijas centrā Spānijā, kur man bija jāveido solo darbs, un es sapratu, ka gribu darīt kaut ko, kas mani tiešām interesē. Jo vienam pašam atrasties deju zālē – tas man bija kaut kas jauns," stāsta horeogrāfs.
"Šī ir mana pirmā solo izrāde. Tāpēc vēlējos darīt kaut ko, kas man sagādā prieku un patiesu interesi to pētīt. Arī, piemēram, kustību vai manu apziņas stāvokli. Sajūtas, kas man rodas, kustoties augstpapēžu apavos," stāsta Dubults.
Kāpēc augsti papēži viņu tā suģestē? "Tas ir diezgan neizskaidrojami," atzīst dejotājs. "Rodas pārliecinošāka sajūta par sevi, par savu ķermeni un savām spējām, lai gan tas ir ļoti pretrunīgi, jo augstpapēžu apavos daudz mazāk var noturēt līdzsvaru, lēkt vai darīt citas dejiskas lietas. Bet pāri tai pretrunai ir tas, ka es vienkārši jūtos ļoti labi, dejojot augstpapēžu apavos."
Starp citu, vēsturnieki izpētījuši, ka apavi ar papēžiem bija sastopami jau viduslaiku Persijā – tie palīdzēja karavīriem labāk noturēties zirga sedlos. Taču Ģirta Dubulta stāsts ir par ko citu, un izrādē viņš to ne tikai izdejo, bet arī stāsta – turklāt trīs valodās: latviski, angliski un spāniski.
"Kad sāku domāt par citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, dejā vienmēr ļoti būtiska ir skaņa. Mums ir pierasts, ka mūzika ir ļoti pavadoša. Bet man tas nešķiet tik interesanti, un es domāju par citiem veidiem, kā var izmantot skaņu laikmetīgās dejas izrādē. Gribēju izmēģināt, ka pēc iespējas vairāk izmantoju arī savu balsi. Pārējās skaņas es pats ierakstīju Spānijā ar diktofonu. Visā izrādē ir tikai viena dziesma, un par to paldies Kristīnai Agilerai. Pārējās ir manis ierakstītas vai arī ierunāts teksts," Dubults atsaucas uz dzejnieku Raineru Mariju Rilki, kura tekstus runā savā izrādē.
"Rilke man bija pavadonis. Viņam ir grāmata "Vēstules kādam jaunam dzejniekam" – ļoti skaists izdevums mazā tirāžā, ko pagājušā gadsimta sākumā izdeva "Zelta ābele". Šo grāmatu man draudzene atsūtīja uz Spāniju, un es to vienā vakarā izlasīju. Biju viens deju studijā, un man šķita, ka Rilke man ir kā atbalsts, kas mani iedrošina," teic mākslinieks.
Ģirta Dubulta solo izrādes scenogrāfiju veidojusi Madara Mela, kura atklāj: "Galvenais scenogrāfijas elements ir grīda, kas patiesībā ir spogulis uz grīdas. Tā ir saruna ar sevi. Cilvēks skatās savā atspulgā, un, kā Ģirts šodien minēja, tā ir diezgan intīma atmosfēra. (..) Parādīt to, kas ir tevī iekšā, no ārpuses – tas vienmēr būs caur spoguli, jo tā ir vienīgā vieta, kur cilvēks redz savu ārējo tēlu."
Deputātu dusmas kā izrādes daļa
Deputātu diskusijas pirms balsojuma par Dzīvesbiedru likumu kā vienīgo skaņas pavadoni izvēlējies trešās dejas izrādes horeogrāfs Vladimirs Goršantovs. Viņa izrādi sauc "Es arī esmu Latvija".
"Esmu LGBTQ+ pārstāvis, un, dzirdot šo visu, tas man nelika mieru – ka tas izraisa negatīvas emocijas. Ja politiķi tā spriež par šo tēmu un diskusijās, kur tiek spriests par Dzīvesbiedru likumu, tiek runāts par kaut kādām paralēlām tēmām, kas tiešām nav būtiskas šajā jautājumā. Es gribēju parādīt to stereotipisko tēlu uz skatuves, kas droši vien es neesmu, bet ko gribētu redzēt cilvēki, kas joprojām runā un spriež par LGBTQ+ pārstāvjiem tik ļoti ar dusmām un agresiju. Tā ir mana dzīve uz skatuves, tie ir mani āboli, kas ir viens no atribūtiem šajā izrādē," stāsta Vlads.
Tam par iedvesmu kalpojis kāda politiķa izteikums šajās debatēs, ka "ābols nav bumbieris". "Tā frāze manī izraisīja diezgan lielas emocijas. Tad nu es ar tiem āboliem manipulēju, ēdu, un beigās ir pārsteigums, kad šī frāze izskan – kas ar mani notiek, kad es sadzirdu šo frāzi, jo visu mūžu esmu eksistējis ar tiem āboliem," teic mākslinieks.
Vlads uzskata – lai gan Dzīvesbiedru likums tagad ir pieņemts, stereotipi nekur nav pazuduši, tāpēc ar savu darbu viņš vēlas pielikt roku homofobijas mazināšanai Latvijā. Jauno horeogrāfu Vladimira Goršantova, Emīlijas Bergas un Ģirta Dubulta laikmetīgās dejas izrādes, kuru vizuālo ietvaru veidojuši scenogrāfi Andris Kaļiņins, Madara Mela, Ieva Stalšene un Katrīna Ieva, varēs redzēt 7. un 8. augustā Tallinas ielas kvartāla zālē "Angārs".
