Henrieta Verhoustinska: Dzīvība, cerība, labsirdība un labticība – tu minēji, ka šīm īpašībām būtu jāpiemīt gleznām. Vai tas nozīmē, ka tu esi nelabojams optimists?
Andris Eglītis: Brīžiem esmu optimists. Man ir svarīgi, ka māksla ir tāda, kas dod spēku. Ir dažādi mākslinieki. Daži nodarbojas ar problēmu identificēšanu jeb šķetināšanu. Bet man ir svarīgi, ka paralēli intelektuāliem un domāšanas procesiem darbiem piemīt tāda enerģija, kura iedvesmo un atgādina par kaut kādu ārpus ikdienas dimensiju… Ļauj padzīvot tajā sakrālajā pasaulē.
Patiesībā tu minēji vairākus atslēgas vārdus tavai jaunajai izstādei ar sarežģīto nosaukumu "Daži iztēles matērijas satikšanās gadījumi", jo tajā ir gan enerģija, gan vēriens, gan iespēja nokļūt ārpus ikdienišķā. Es iesaku doties uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, lai izbaudītu to ārpus realitātes sajūtu, kādu rada tava izstāde. Ko nozīmē šie daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi?
Ir arī izstādes vienkāršais nosaukums – izstāde. Plašākā mērogā runājot, izstāde pieskaras tēmai par vidi kurā atrodamies. Viena daļa ir fiziskā pasaule un realitāte, bet tikpat lielu nozīmi spēlē mūsu priekšstati, uzskati, attieksmes un sajūtas. Izstāde ir būvēta mērķtiecīgi, lai radītu tādu ķermenisku pieredzi par vidi un telpu, un to attiecībām. Veidot to apziņu, ka mēs paši esam aktīvi spēlētāji jeb dalībnieki mūsu pasaules radīšanā un veidošanā.
Runājot vēl mazliet par izstādes iekārtojumu, jo gleznas ir visur; kur parasti ir vienkārši koridors uz izstāžu zāli, tur jau ir tavas gleznas. Varētu teikt, ka tu esi ieņēmis visu muzeja ēku, laužot šo ierasto kārtību, kādā parasti tiek izstādīti mākslas darbi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Varētu minēt kādus divus iemeslus. Pirmkārt, mēs ar muzeja un visām telpām kopumā meklējām tādas sadarbības iespējas, kuras ļauj pieredzēt tās telpas citādāk nekā ierasts. Otrais iemesls bija, ka es vēlējos to lielo izstāžu zāli atstāt diezgan tukšu un brīvu, kur atrodas darbi ar savu gaisa un vides telpu. Šobrīd Latvijā nav citas izstāžu zāles, kur to varētu realizēt. Aizņemot visus kaktiņus, lielā zāle muzejā tiek atstāta pietiekoši brīva.
Tev ir pieredze dažāda mēroga mākslas darbu uzglabāšanā un izstādīšanā – ārtelpu vietā Drustos, pareizāk sakot, "Savvaļa". Vai tev ir kāda spoža ideja, ko mums darīt ar laikmetīgās mākslas telpu, kurā varētu cilvēki redzēt arī laikmetīgo mākslu, nevis tikai vēsturiskās kolekcijas?
Ir viena spoža ideja, kas pagaidām ir plāna stadijā… "Savvaļā" bija izstāžu paviljons "Pelēkais kubs", kas pēc gada tur izkūpēja gaisā. Ir cerība, ka tas varētu piezemēties kaut kur Rīgā, bet tas pagaidām ir tādā sapņu un plānu mērogā. Manuprāt, visiem ir skaidrs, ka ir vajadzīgs tas muzejs. Vajag kolekciju, kas nodrošina to dzīvo procesu. Un strādājot pie šīs izstādes, tā tapa bieži vien tā kā par spītu un pretrunā ar kaut kādu esošo infrastruktūru un apstākļiem, lai parādītu, ka radu izstādi, kas cilvēkiem ir interesanta un aktuāla, un raisīs interesi par mākslu un tas ir ļoti svarīgi.
Ja tā māksla nav sastopama un pieredzama, tad arī cilvēkiem nav priekšstatu.
Lasot aprakstus par izstādi, ir skaidrs, ka tā zināmā mērā ir arī retrospekcija. Tur ir ļoti daudz jaunu darbu, bet ir iepriekšējo periodu darbi un var runāt par tādu 25 gadu posmu, kurš iespējams, ar šo izstādi ir noslēdzies. Vai tas nozīmē, ka turpināsies kaut kas jauns, mūs sagaida jaunas formveidnes?
No paša sākuma bija doma, ka šī galvenokārt ir jaunu darbu izstāde ar nelielu atskatu kaut kādos senākos darbu ciklos. Procesa gaitā tas izkristalizējās par to, ka tie senākie darbi ir kā tāds ievads un paskaidrojums, lai saprastu manu radošās domas trajektoriju un palīdzētu labāk saprast tos jaunos darbus. Es to negribētu saukt par tādu retrospekciju, bet tas, ka kaut kāds posms ir noslēdzies, tas ir pilnīgi skaidrs.
Tavā izstādē ir iesaistīti arī kuratori Kitija Vasiļjeva un Aleksejs Beļeckis, māksliniece Liene Pavlova un arī dzejniece Agnese Krivade, kura ir uzrakstījusi ārkārtīgi jauku ievada tekstu, kas ir lasāms speciāli šai izstādei izdotā avīzē. Tev patīk darboties kolektīvā un tu neesi tāds vientuļnieks. Vai tev patīk, ka apkārt ir cilvēki, kas dalās savās idejās un piepalīdz tev realizēt tavu redzējumu?
Ir brīži, kad es ielienu viens pats mežā vai māla bedrē un gleznoju, tad tur nav vietas citiem. Strādājot pie šādas izstādes vai pie citiem projektiem, ir svarīga kolektīvā enerģija, kopīgais komandas organisms, kas strādā pie viena mērķa. Tad tā kolektīvā enerģija ir kaut kas ļoti jaudīgs un spēcīgs. Tādā ziņā es to izstādi sajūtu, ka tas ir kaut kas krietni lielāks par mani. Tas ir liels, jaudīgs organisms, kurā katrs ir piedalījies ar savu enerģiju, domām un entuziasmu.
Drustu pusē atrodas tava "Savvaļa", kas ir kļuvusi par mākslas mīļotāju iecienītu virzienu, īpaši vasarās. Vai "Savvaļa" mazliet ietekmējās no Pedvāles?
Es nezinu, vai ietekmējās, bet protams, ka Pedvāle bija kā tāda atsauce, ar ko salīdzināties.
Cik liela ir "Savvaļas" teritorija, un ko tur šobrīd var redzēt?
Tā teritorija ir grūti definējama. Konkrētā vieta ir apmēram 37 hektārus liela, bet ir takas un pļavas, kas iesniedzas mežos un purvos un apkārt ezeriem. Tā grūti definēt konkrēto izmēru. Pēdējos piecus gadus dabas izstāde ir bijusi atvērta. Tagad ar muzeja izstādes atvēršanos, kurā ir veltīta telpa savvaļai, dabas izstāde ir aizvērusies, bet darbi tur ir palikuši.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nav visi darbi.
Nē, jau pašā sākumā, veidojot šo vidi, man bija doma, ka tas būs kaut kāds parks vai muzejs, vai vieta kura ietver tādu mūžības dimensiju. Tad es sapratu, ka tā būs izstāde, kas būs tik ilgi, kamēr noturēsies.
Cilvēki joprojām ļoti labprāt dodas uz turieni.
Esošā izstāde ir beigusies, bet tas nenozīmē, ka "Savvaļa" ir beigusies.
Varbūt savādāk nekā Pedvālē, kur darbi top akmenī un lielākoties ir ilglaicīgi, tad mums tās attiecības ir daudz trauslākas. Darbi un takas bija tādas, kur cilvēks brīžiem vairs nesaprot, kur beidzās daba un kur sākās darbs. Daba ātri apēd tos darbus. Mums likās nepareizi aicināt cilvēkus un teikt, ka tur ir izstāde, jo tas var brīžiem sagādāt vilšanos. Turpretī, ja cilvēks tur pastaigājās un atrod darbus un to atliekas bez tās ekspektācijas, ka tā ir izstāde, tad sastapšanās var būt ļoti iedvesmojoša.
Vai mākslinieki turpinās darboties "Savvaļā"?
Rudenī tiks atklāts Oto Holgera Ozoliņa jaunais darbs. "Savvaļa" vienmēr ir brīnums, un katru gadu šis brīnums ir jārada no jauna. Šobrīd viens tas brīnuma etaps ir beidzies un jāgaida, kas notiks ar nākamo brīnumu. "Savvaļa" ir vieta, kur doties gan ar mākslu saistītiem, gan nesaistītiem cilvēkiem. Tas joprojām turpināsies un ir plānotas jau nākamās sezonas rezidences un notikumi.
Oktobra vidū Rīgas Starptautiskajā kino festivālā tiks atklāta Uģa Oltes filma "Kas tu esi Savvaļā?".
Jā, tas ir arī bijis tāds dažādu sinerģiju rezultāts. Mēs ar komandu jau vairākus gadus bijām domājuši, ka mums gribētos rudens tumšajā, slapjajā laikā uztaisīt tur koncertu, un izdzīvot, izbaudīt to tumsu. Mums mazliet pietrūka spēka un resursu, un tad ar savu ideju veidot koncertfilmu pieslēdzās Uģis.
Man studijā ir grāmata "Gaišs, apcirsts paralelograms", kuru var apskatīt tavā izstādē. Šī patiešām ir brīnišķīga grāmata ar foršiem tekstiem un ar tavu darbu attēliem. Vai ir padomā kaut ko līdzīgu un ievērības cienīgu radīt arī tagad, pēc jaunās izstādes?
Tieši šobrīd tipogrāfijā top šīs grāmatas otrais metiens. Ir sanācis tā, ka lielākoties šajā grāmatā ir darbi un darba cikli, kas izstādē nav redzami, respektīvi, saliekot kopā to, kas ir redzams izstādē, ar to, kas ir redzams grāmatā, tad varbūt rodas plašāks ieskats par maniem darbiem. Šobrīd ir tapusi pirmā izstādes avīze, kurā ir teksti un attēli gan no izstādes un darbu tapšanas procesa, gan dažādi viedokļi un kuratora eseja. Vēl notiks vairākas publiskās sarunas izstādes laikā, un būs vēl viens avīzes izdevums. Ir doma, ka no visa šī iegūtā materiāla uz izstādes beigām tiks veidots katalogs, tāds patstāvīgs izdevums, kas spēs dzīvot pats par sevi arī pēc izstādes un būs kā liecība par šo notikumu.
Liels tev paldies par šo sarunu. Man ir liels prieks, ka es biju tavā izstādē un elpa aizrāvās no tā vēriena, ko tur sastapu. Lai tev veicas arī turpmāk!
