Pirms diviem gadiem piedzīvots viens no mākslinieka talanta augstākajiem atzinības mirkļiem, kas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē tika atklāta plaša viņa darbu izstāde "Imanta Lancmaņa māksla". Pēc šīs izstādes tapusi un tikko dienasgaismu ieraudzījusi Lancmaņa glezniecībai veltīta grāmata, kuras autore Helēna Demakova bija arī iespaidīgās Mākslas muzeja izstādes kuratore. Teju četrsimt lappušu biezā grāmata ir rezultāts vairākus desmitus gadu ilgai draudzībai, kas vieno Imantu Lancmani un mākslas zinātnieci Helēnu Demakovu.
Draudzības un sadarbības sākums
"Tādi sirdsdraugi jau mēs neesam. Mēs esam tādi koleģiāli draugi. Bet iepazināmies mēs ļoti, ļoti sen," stāsta Helēna Demakova, kura atceras, ka ar Imantu Lancmani iepazinusies 80. gadu beigās, strādādama Kultūras ministrijā. Vēlāk kopā ar citiem ekspertiem bijuši Sorosa Mūsdienu mākslas centra valdē. Kā kuratore viņa Lancmaņa darbus tolaik iekļāvusi arī vērienīgā Baltijas mākslas izstādē "Personīgais laiks. Latvijas, Igaunijas, Lietuvas māksla no 1945. līdz 1996. gadam" Varšavas Nacionālajā mākslas galerijā.
"Toreiz arī ikoniskie Imanta darbi aizceļoja uz to izstādi. Tur bija gan "Suvorova iela", gan viņa 1969. gada "Klusā daba", gan divi hercoga un un hercogienes portreti," stāsta Helēna Demakova.
Vēlāk kā kultūras ministre Helēna Demakova pierunājusi franču kultūru mīlošo Lancmani kļūt par Francijā rīkotā festivāla "Pārsteidzošā Latvija" goda prezidentu. Gadiem ejot, abi daudz kopā ceļojuši un vadījuši laiku intelektuālās un draudzīgās sarunās. Helēna Demakova atceras, ka pirmais abu nopietnais dialogs sākās, kad mākslas zinātniece strādāja pie grāmatas "Bruno Vasiļevska ideālā pasaule".
Helēna Demakova teic: "Viņi abi bija ne tikai kolēģi, bet arī draugi mūža garumā. Un beigu stadijā Imants pārlasīja manu manuskriptu, mēs ieviesām nepieciešamos labojumus." Profesionālo sarunu starpā par grāmatu raisījās arī sarunas par glezniecību un mākslu. "Tad jau tās viņa atziņas par glezniecību izskanēja mūsu starpā. Bet es gribu uzsvērt, ka
grāmata [par Imantu Lancmani] nekādā gadījumā nav mākslinieka domu un ideju paušana vien. Te pirmām kārtām ir mana interpretācija par tiem darbiem un par kontekstu, kurā tie tapa, par sērijām, par darbu fizisko tapšanu," stāsta Helēna Demakova.
Lancmaņa gleznām cauri spīd viņa personība
Imanta Lancmaņa mākslai veltītā izstāde, kas 2022. gadā priecēja apmeklētājus Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bija pirmā plaša mēroga Lancmaņa mākslas retrospekcija, kurā bija skatāmi gan viņa nedaudzie jaunībā un Rundāles pils direktora gados radītie darbi, gan jaunākās gleznas, kam Lancmanis ar lielu sparu pievērsās pēc aiziešanas no pils vadības pirms pieciem gadiem.
Helēna Demakova pauž, ka gleznām, kas tapušas gan agrākos, gan nesenākos gados, cauri spīd Imanta Lancmaņa neviltotā personība un aizrautība. "Man liekas, viņš dzīvo ārkārtīgi intensīvi. Tāds viņš arī ir. Arī mājās viņš ir smalks kungs, inteliģents, zinošs, laipns, smaidīgs. Protams, cilvēks ar savām kaislībām – to jau var novērot. Viņa māsa ir teikusi, ka viņš varētu būt sprediķotājs, jo viņš tik aizrautīgi runā," teic Helēna Demakova.
Imanta Lancmaņa mākslā redzamas gan pēdas no pilī pavadītā laikā, gan bagātīgās zināšanas par kultūras un mākslas vēsturi. "Viņš ilgus gadus ir mācījis stila mācību Latvijas Mākslas akadēmijā. Tas jau nevar palikt bez sekām.
Mācot citus, viņš pats pats kļuva par pasaules līmeņa ekspertu. Protams, tas zināšanu, detaļu, konteksta krājums nevarēja neieiet arī viņa darbos – tie ir piesātināti ar kultūrvēsturiskajām detaļām," stāsta Helēna Demakova,
kura uzskata, ka Imanta Lancmaņa darbos atspoguļojas gan viņa intereses, gan nepatika pret šodien apkārt notiekošajām ģeopolitiskajām kolīzijām, piemēram, Krievijas sākto karu Ukrainā.
Grāmatas sadaļā par Lancmaņa reliģiskās tematikas gleznām lasāmi Helēnas Demakovas vārdi: "Mūsdienu diskutantu vidē Imanta Lancmaņa autoritāte Latvijā netiek apšaubīta; cilvēki, kas mākslinieku pazīst, zina viņu kā viedu publisku intelektuāli, kura teikto pamato neticami liels padarīto darbu skaits. Ļaudis Latvijā nedomā, ka Imants Lancmanis būtu naivs vai reakcionārs. Cilvēki apzinās, ka, neraugoties uz Rietumu "stikla pērlīšu izkārtojumu", Imantam Lancmanim ir tiesības uz savu – avangardisku – viedokli pašreizējā konjunktūrā".
Citāta autore savu grāmatā atstāto ideju komentē, sakot: "Imants, kopš vien es viņu atceros, vienmēr ir teicis, ka viņš tic providencei. Citi to sauc par dievu, bet viņš tic providencei. Viņš uzskata Kristus mācību par pilnīgu, un tas ir diezgan avangardisks uzskats, jo tas nozīmē, ka viņš tic patiesībai, bet, raugties no tāda postmodernā skatupunkta, patiesība ir situatīva."
Interesanti, ka Imants Lancmanis savulaik gribējis kļūt par režisoru. Tas izskaidro arī daudzās gleznas, kurās mākslinieks par modeļiem aicinājis muzeja darbiniekus, veidojot veselus inscenējumus.
"Muzeja ļaudis ļoti labprāt arī piekrita [pozēt], un ne tikai muzejnieki, bet arī viņu bērni, viņu suņi! Bet tas [process] ir bijis grandiozos apmēros. Iedomājieties, lai uzgleznotu darbu "Jēra apraudāšana (Galīcijas golgāta)", viņi taču uzbēra pat kalniņu, sanagloja krustus. Viss notika dabā. Tika uzņemtas fotogrāfijas, Imants pats fotografēja un pēc tam tikai gleznoja. Tas ir grandiozs režisora darbs," stāsta Helēna Demakova.
Caur mākslu apskatīta visa dzīve
Grāmatas tekstus Lancmanis pārlasījis vēl pirms publicēšanas, un Helēnas Demakovas pieeju grāmatas tapšanai raksturo kā lielu perfekcionismu. "Tas galvenais jau bija bezgalīgi daudzās sarunas ar Helēnu, kas norisinājās daudzu gadu garumā. Tas bija tas izšķirošais. Jo nevar jau norunāt vienu interviju, kaut ko paņemt un salikt kopā. Helēnai Demakovai bija iespēja iepazīt manu pieeju, manas domas par glezniecību, manu praksi, kā es to visu veicu daudzu, daudzu gadu laikā. Viņa šim visam piegāja ar pamatīgumu," atzīst Imants Lancmanis, pie sevis smejot, ka Helēna Demakova ar prieku varētu izlasīt visas grāmatas, kuras viņš jebkad ir rakstījis un lasījis, lai tikai saprastu mākslinieku vēl labāk.
"Viņa jau raksta ne jau tikai par manu glezniecību, bet par manu dzīvi, un tā ir liela starpība. Tā ir mana dzīve caur gleznām," atzīst Imants Lancmanis,
kurš uzskata, ka gleznošana ir bijusi mazākā sadaļa viņa dzīvē, tai ļoti maz laika ir bijis atļauts. "Mans profesionālais lauks ir bijis dalīgs un visai atšķirīgs. Tur ir bijusi gan pils un restaurācijas darbi, gan grāmatu rakstīšana par mākslas vēstures lietām, un tur ir arī gleznošana. Varētu jau teikt, ka gleznošana ir bijusi mazākā sadaļa manā dzīvē, un man tai ir bijis maz laika," mākslinieks saka.
Savu sapņu izpildītājs
"Šķirstot šo grāmatu, es izbraucu cauri visai savai dzīvei, un jāsaka, ka ar lielu apmierinājumu un gandarījumu par to, ka es esmu varējis daudz ko paveikt, ka man ir bijis lemts un ļauts izdarīt daudz jebkurā no tiem laukiem, uz kuriem es biju izgājis."
Grāmatas lasīšana un savas dzīves redzēšana no malas Imantam Lancmanim likusi ne tikai novērtēt savu liktenīgo laimi, bet arī apjaust, ka atzinīgus vārdus par savu sapņu piepildīšanu un mērķu sasniegšanu visas dzīves garumā par sevi pašu varētu teikt vien retais.
"Es domāju, ka daudzu cilvēku nelaime ir tā, ka daudzi neatrod dzīvē to, ko viņi grib darīt, kam viņi ir radīti. Tas ir pats galvenais," saka Imants Lancmanis,
piebilstot, ka ir svarīgi saklausīt savu iekšējo balsi un tai sekot, lai varētu pilnvērtīgi izdzīvot savu dzīvi. "Visu savu mūžu es esmu bijis savu iedomu, savu vīziju un sapņu izpildītājs, un tā ir tā lielā laime, ka šos sapņus man ir izdevies izpildīt," gandarīts saka Imants Lancmanis, mudinot arī citus savu reālo dzīvi un ikdienas notikumus saskaņot un savienot ar saviem sapņiem.
Caur gleznām izsāpēta tautas vēsture
Mākslas zinātniece Laima Slava ir grāmatas redaktore, un viņa to raksturo kā ļoti iejūtīgu un sirsnīgu vēstījumu, kurā var just lielu autores Helēnas Demakovas iedziļināšanos.
"Pirmkārt, tā ir grāmata par izcilu, fantastisku, radošu un drosmīgu cilvēku latviešu kultūrā. Viņš ir uzņēmies neiespējamas lietas, gan atjaunojot Rundāli, gan ar savu glezniecību veidojot žanru, kas nav vēsturiski atbilstošs šodienas kopējai ainai. Taču viņa skatījumā ir ļoti svarīgi atcerēties un mēģināt saprast visus pagātnes notikumus. Var redzēt, ka viņā tas [process] visu laiku notiek un viņš par tiem [pagātnes notikumiem] pārdzīvo. Tieši tādēļ arī rodas šīs gleznas, un pēdējās ir diezgan briesmīgas – viņas jau nerāda to skaisto, bet viņās ir tā traģēdija, kas ir mūsu tautas vēsturē. Tā kā viņš to ir apskatījis, to nav darījis neviens," Imanta Lancmaņa daiļrades kodolu raksturo Laima Slava.
Laima Slava cildina arī grāmatas mākslinieces Katrīnas Vasiļevskas rūpīgo veikumu, izceļot Lancmaņa darbu detaļas, par ko mākslinieks vēlāk prezentācijā ar sajūsmu teiks – atverot grāmatu, saturs un attēli burtiski līst ārā.
"Tas varbūt ir pirmo reizi, kad ir tik ļoti izceltas atsevišķas [gleznu] detaļas," saka grāmatas redaktore. "Jo Imanta Lancmaņa darbos jau arī ir liela pieblīvētība ar tēliem, ar detaļām. Un ja tās nenovērtē kā atsevišķu momentu, tad nemaz nevar novērtēt visu darbu līdz galam. Katrīna Vasiļevska ir viņa krustmeita, viņa drauga Bruno Vasiļevska meita. Tā bija viņa izvēle, un viņi abi strādāja ļoti ciešā kontaktā. Tas ir savā veidā ģimenisks kopdarbs."
"Mans uzdevums bija vienlīdz grūts un viegls viena iemesla dēļ – tas viss ir ļoti tuvu," atzīst grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska. "Tāpēc, no vienas puses, ir ļoti liela atbildība, jo tu to dari cilvēkam, kuru ļoti cieni un mīli. Krusttēvs – tas tomēr ir ļoti tuvu. No otras puses, ir viegli, jo es jau visu to zinu no bērnības, man nav jāapgūst šis materiāls." Vasiļevska arī uzteic Demakovas veidoto grāmatas struktūru kā lasītājam un māksliniekam ļoti pateicīgu: "Ir dalījums gan pa tēmām, gan pa laikiem. Te nav teksta blāķis, kam seko glezniecības blāķis. Grāmatu var apgūt no sākuma līdz galam, jo tā ir loģiska un secīga."
Jaunas nodaļas sākums
Lai gan daudzus gadus Imants Lancmanis liedza sev gleznot, kaislība pret glezniecību ne brīdi neapdzisa. Kopš aiziešanas no Rundāles pils muzeja direktora amata pirms pieciem gadiem Imants Lancmanis gleznošanai ar prieku nodevies no jauna.
15. novembrī durvis vērs gleznotāja Imanta Lancmaņa gleznu izstāde Jelgavas muzejā.
Mākslinieks sola, ka tajā būs skatāmi arī pavisam nesen tapuši un agrāk neizstādīti darbi, iezīmējot tādu Imanta Lancmaņa dzīves posma sākumu, kas vēl nav iemūžināts biezajās grāmatas lappusēs.
Lasīt grāmatu pašam par sevi ir visnotaļ interesanta pieredze, un Imants Lancmanis par šo pieredzi teic: "Tā ir kaut kāda veida ielikšana kastītē, apzīmogošana. Viņa it kā ne tikai ieliek kastītē, bet šo kastīti ieliek atvilktnē. Un šī atvilktne ir kādā skapī. Līdz ar to,
ja līdz šim man likās, ka mana dzīve ir kā tāds plūdums, kas pakļauts manis paša iedomām, tad tagad es redzu sevi satvertu, noformulētu, iegrāmatotu.
Bet es neteiktu, ka tas mani uztrauc – tas ir ļoti interesanti."
Pat pēc daudzu gadu pazīšanās autore un mākslinieks joprojām viens otru uzrunā uz jūs. Un esot bijusi tikai viena lieta, ar ko Imants Lancmanis lūdzis papildināt viņas uzrakstīto grāmatu. "Vienreiz viņš tā ļoti pazemīgi lūdza, vai varētu pieminēt grāmatā, ka viņam patīk gatavot," smaidīgi stāsta Helēna Demakova.
