Kas lācītim vēderā? Uz šo jautājumu Indra Tuņa sniedz atbildes Latvijas Radio žurnālistei Baibai Kušķei, veicot ķīmisko izpēti gleznām, skulptūrām, tekstilijām un citiem seniem un vēsturiski nozīmīgiem priekšmetiem. Dažkārt tieši viņas izpētei ir noteicošā loma, lai apstiprinātu, vai kāda glezna ir oriģināls vai atdarinājums vai varbūt viltojums.
Kā notiek mākslas darbu un citu nozīmīgu objektu ķīmiskā izpēte? Kā tajā palīdz jaunākās tehnoloģijas?
Baiba Kušķe: Šo sarunu ar Jums man rosināja kāda cita saruna. Es pirms neilga laika runāju ar mākslas zinātnieci Aiju Brasliņu par Purvīša muzeja iniciatīvu meklēt pasaulē aizklīdušos Purvīša darbus. Viņa to vērtēja ļoti pozitīvi, vien norādīja uz risku, ka muzejam varētu būt jāsaskaras arī ar Purvīša darbu viltojumiem. Un tad ceļš ir tāds, ka ir jāveic ekspertīze un sarežģītākajos gadījumos arī ķīmiskā analīze. Šādu speciālistu, kas to veic, Latvijā ir ļoti maz, bet Jūs – pēc viņas teiktā – esat viena no pašām zinošākajām. Vispirms gribēju vaicāt – vai Jūsu darbā gana daudz nākas saskarties tieši ar vecmeistaru darbiem?
Indra Tuņa: Liels paldies Aijai Brasliņai par novērtējumu! Esmu ļoti pagodināta, pateicīga, pat aizkustināta. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, nav tā, ka ļoti bieži, taču saistībā ar Purvīša konferenci, kas notika pagājušajā gadā, bija nepieciešams apkopot, cik Purvīša darbiem izpēte daudzu gadu laikā ir veikta, un sanāca, ka apmēram 125. Līdz ar to es uzdrošinātos teikt, ka informācija, kas ir manā rīcībā par to, kā Purvīša tehnoloģija ir mainījusies cauri gadu desmitiem, kādas krāsas viņam ir sākotnēji patikušas, kādas vēlāk, tas man ir sajūtams un zināms.
Runājot par vecmeistariem kopumā, nevarētu teikt, ka ar tiem saskaros ļoti bieži, bet ir Rozentāla, Klēvera darbi pētīti. Tās tehnoloģijas un rokraksti ir jūtami atšķirīgi, katram meistaram piemīt tas savs īpašais rokraksts.
Kā Jūs nespeciālistam vienkāršā valodā varētu izstāstīt, kā notiek ķīmiskā analīze?
Viss sākas ar darba izpēti. Ļoti centīgu, rūpīgu. Tuvplānā, palielinājumos. Ar virsmas aplūkošanu. Atpazīstam, kur ir kaut kādi labojumi, pārgleznojumi, kur ir oriģinālais materiāls. Un tad tiek nolemts, kāda izpēte tālāk tiek veikta. Parasti es to neveicu viena. Tas nav tiešais ceļš no pasūtītāja pie manis, parasti tas notiek caur mākslas ekspertiem, mākslas zinātniekiem. Viņi nolemj, vai vispār ir vērts mākslas darbam tērēt laiku un veikt šo materiālo izpēti un identifikāciju, vai jau viņiem ir skaidrs, kāda ir esošā situācija.
Tad, kad ir nolemts, ka šī izpēte tiks veikta, tad parasti tiek ņemti paraugi no mākslas darba. Mēs to veicam ar preparējamadatām. Teiksim tā, ja paraugs ar aci ir redzams, tad tas jau ir liels. Parasti no mākslas darba paņem tā, ka faktiski tas paraudziņš nav redzams. Cenšamies paņemt tur, kur ir grunts slāņi, tur, kur jau ir bojājumi. Jo šie darbi – ne vienmēr, bet ļoti bieži ir ar kaut kādiem defektiem, bojājumiem, nu tad pie tās bojājuma vietiņas arī cenšamies paraugu paņemt. Tad tālāk notiek izpēte zem mikroskopa. Dažādos palielinājumos cenšamies fiksēt, veidot stratigrāfiju mākslas darbam, tātad, tikt skaidrībā, kā mākslinieks ir jaucis krāsas un kā veidojušies slāņi viens pret vienu.
Kad šis darbs ir padarīts un kļuvis skaidrs, kādi materiāli apmēram ir izmantoti, jau parādās pirmā vīzija, vai darbs atbilst mākslinieka rokrakstam vai nē.
Tad sekojoši aiziet otrais etaps, kad ir visu materiālu identifikācija. Jo ir skaidrs, ka pigmenti ir kaut kad izgudroti, tie visi saistīti ar vēsturiskajiem faktiem, kad tie ir ienākuši tirgū, kad tie bijuši pārdošanā, kādi ir bijuši pieejami pie mums, kādi pasaulē. Tāpat ko mākslinieks ir mīlējis konkrētajā laika posmā, vai tā ir gadsimtu mija vai tas ir kaut kas vēlāks. Rokraksts katram bišķiņ mainās tomēr. Tad liekot to visu kopā, katru pigmentiņu, katru graudiņu faktiski identificējot un arī nosakot saistvielas, mēs iedodam kopbildi, kas tad tur ir lācītim vēderā.
Vai ir nācies atklāt arī viltojumus? Arī viltotus Purvīša darbus?
Es negribētu tos uzreiz saukt par viltojumiem. Varbūt tās ir taisītas kā kopijas, varbūt cilvēks ir centies gleznot kā Purvītis. Un tad kāds īpašnieks, kura rokās ir mākslas darbs un kuram vizuāli šķiet, ka tas varētu būt Purvītis, nāk ar savu iniciatīvu, lai šis darbs tiek pārbaudīts, kas ir viņa rokās, vai tas ir oriģināls, vai nav. Retu reizi ir bijis tā, ka ir virsū paraksts, un tādējādi varētu domāt, ka tas ir apzināti darīts, bet tikpat labi tas tā var arī nebūt. Vēsturisko informāciju jau zina tikai tas, kurš faktiski to darbu ir veidojis, vai tas ir veidots kā viltojums, vai varbūt kā atdarinājums, kā kopija. Varbūt cilvēks ir bijis sajūsmā, par kādu Purvīša gleznu, un to pats centies atveidot, un pēc daudziem desmitiem gadu kāds domā – re, viltojums! Bet varbūt tas nemaz nav taisīts kā viltojums.
Cik gadu Jūs esat šajā nozarē, un kā pa šo laiku ir mainījušās tehnoloģijas, ko izmantojat savā darbā?
Par gadiem runājot, man tad ātri jāpasaka no pirmsākumiem. Vispirms bija ķīmijas novirziens Rīgas 6. vidusskolā. Esmu ārkārtīgi pateicīga savam ķīmijas skolotājam Spodrim Ozolam, kurš mūs iemācīja ķīmiju mīlēt. Pēc tam Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), laku, krāsu, pigmentu ražošana. Mūs sagatavoja kā inženierus Latvijā, lai mēs strādātu un vadītu laku, krāsu ražošanas sfēru. Bet bija 90. gadu vidus, nekas tāds nenotika, un tad RTU izveidojās restaurācijas atzars, tātad, tika gatavoti inženieri restaurācijas tehnoloģijām. Pēc tam es nonācu Nacionālā Vēstures muzeja izpētes laboratorijā, un kopš 1994. gada es šeit arī esmu.
Runājot par attīstību, izpētē, protams, tehnoloģiskās iespējas, kādas ir šodien un kādas tās bija, kad mēs 90. gadu vidū sākām, patiesībā tas pat nav salīdzināms. Ja mēs tagad varam palielinājumos līdz 1000 reizēm paskatīties uz pigmenta graudu, ar lāzeru pa to "uzšaut" un precīzi pateikt, ka sastāvs tam graudiņam ir tieši tāds, tad 90. gadu vidū mēs to graudiņu redzējām ar palielinājumiem, bet mums nebija nekādu iespēju. Augstākais, ko mēs varējām sadarbībā ar Latvijas augstskolām iegūt, – rentgenfluoriscentās spektroskopijas vai emisijas spektrālās analīzes rezultātus, un tad interpretēt tās un domāt, kas tur iekšā ir vai nav.
Vai tas ir darbs, kas sagādā arī pārsteigumus?
Gribas teikt, ka diezgan bieži. Piemēram, ir gleznojums, materiāls no baznīcas, kurš datēts ar 18., 19. gadsimtu. Bet, pateicoties mūsu restauratoru vērībai, kuri vērsās pie manis ar jautājumiem: paskaties, vai te gadījumā nav kaut kas senāks un interesantāks, mēs nonācām pie atziņas, ka patiesībā tas ir 15.,16. gadsimta gleznojums. Tikai pēc materiāliem, jo izmantoti faktiski arī Latvijā reti mākslā sastopami pigmenti kā smalta, auri pigments un vēl daži, kas, protams, rada lielu prieku un gandarījumu. Kad atvērsies Nacionālā Vēstures muzeja jaunā ēka Rīgas pilī, tad ekspozīcijā varēs uzmest aci uz šo gleznojumu un paskatīties.
Līdzās gleznām kādi vēl ir Jūsu izpētes objekti?
Var paskatīties uz riņķi tepat Rīgā. Brīvības piemineklis – pieminekļa zvaigznes, mātes tēls. Mēs esam braukuši augšā kontrolēt patinu, vai neveidojas ļaundabīgi korozijas produkti uz virsmas. Un tādi bija. Tāpēc arī notika restaurācijas process ap 2000. gadu. Mūsu kolēģi veica atkal atjaunošanas darbus, sakārtoja šīs patinas, un viņiem tā izpēte patiesībā itin labi noderēja. Vairākas ēkas Vecrīgā – akmens ciļņi. Pareizticīgo katedrāle – pēc manas izpētes viņi tika skaidrībā par krāsu slāņu sistēmu. Rīgas Doma kupoli, fasādes elementi un interjera elementi. Arī citviet Latvijā. Tikko bijām Rubenes baznīcā, skatījāmies un ņēmām paraugus, un domājām, kā veikt izpēti un identifikāciju sienu gleznojumiem. Tā kā visu laiku kolēģi strādā, un es viņiem palīdzu.
Vēl jau ir ikdienas darbs – muzeja kolekcijas izpēte.
Jā, protams. Līdz šim es biju visu laiku štatā viena, strādāju ar visa veida materiāliem. Tagad man ir tā laime un prieks, ka es vairāk varu pievērsties krāsu un polihromijas pasaulei. Arī jāsaka, ka, tieši sadarbojoties ar kolēģiem – restauratoriem, kuriem ir uzdevums tīrīt, attīrīt, sakārtot šos objektus, viņi kaut ko pamana, un tad es dodos pētīt. Nonākam, piemēram, pie tādiem interesantiem atzinumiem, ka skulptūra, no kuras pāri palicis nav gandrīz nekas, tikai koka virsma ar netīrumiem, bet, sākot tos netīrumus tīrīt, sāk parādīties atsevišķas detaļiņas, pigmentu slānīši, ko faktiski neviens netvertu, taču restaurators ar savu palielināmo stiklu tos ir pamanījis, es ar saviem mikroskopiem un lāzeriem ierodos, un ir iespēja to mazo, mazo nieciņu identificēt un izteikt hipotēzi, kā, piemēram, šī skulptūra ir izskatījusies 14., 15.gadsimtā. Lielu prieku sagādā patiesībā tas darbs.
Es tieši gribēju vaicāt, kas ir tas, kas visvairāk aizrauj šajā darbā?
Mums reizēm laboratorijā nāk viesi. Bija viena tāda grupa, un tad viens kungs pienāca pie manis, pieliecās un teica – vai neapnīk katru dienu tajā mikroskopā skatīties? Padomājot, ko viņam atbildēt, es sapratu, ka katru reizi, kad es palieku paraugu zem mikroskopa un pieliecos, es nezinu, kas tur būs. Nav ne jausmas. Līdz ar to – katru reizi ir pārsteigums – o, šeit ir pieci slāņi, šeit ir 25 slāņi! Šeit atkal – re kur – puteklītis no zelta! Tās vīzijas un sajūtas vienmēr ir jāpierāda, jo jābūt argumentiem. Bet šķiet, ka tas pārsteiguma moments ir tas dzinulis, kas ļauj tik ilgstoši jau gadiem šo darbu darīt un sajust gandarījumu par to visu.
Un tas ir arī darbs, kas, šķiet, pieprasa nemitīgu pilnveidošanos.
Tā kā es mācu arī studentus, es arī viņiem saku, ka dzīvi var dzīvot ļoti dažādi. Var iet uz darbu, sēdēt pie sava objekta, nostrādāt savas astoņas stundas, iet mājās un tu esi padarījis darbiņu, un nekas slikts tas nav. Taču šī profesija pieprasa, lai domāšana būtu citādāka, un tieši materiālu zinātnē nemaz nevar atļauties vienkārši rutīnā ieslīgt, iet uz darbu un iet mājās. Šī specialitāte pieprasa nemitīgu izglītošanos, tik tiešām katru gadu faktiski ir kādi kursi, meistarklases, dažādi projekti. Un jo vairāk tu šajā profesijā esi iekšā, jo vairāk šie piedāvājumi virmo riņķī un tev atliek tikai izvēlēties vienu vajadzīgo. Kā piemēru varu pateikt – pirms pāris gadiem biju Krētā, Lāzerinstitūtā mācīties par dažādu sienu gleznojumu, krāsojumu un apmetumu izpēti ar dažādiem lāzeriem, dažādiem starojumiem. Tad mācījos Amsterdamā pie "Rijks" muzeja, kā mēbeles pētīt, kā atpazīt viltojumus, tad katru otro gadu Starptautiskais Restaurācijas institūts rīko pasaules līmeņa kongresus, šogad kongress būs Limā. Protams, ka nebrauksim, bet pandēmija ieviesa savas korekcijas, un tagad ir hibrīdvarianti, var piedalīties kongresos attālināti.
Mums ir arī savi sasniegumi. 2012. gadā Starptautiskajā Restaurācijas institūta kongresā Vīnē mūsu stenda referāts, kas bija kopdarbs ar manu kolēģi Indru Saulesleju par Nīcas vainaga izpēti un restaurāciju, saņēma "Grand Prix". Tikām novērtēti pasaules līmenī un attiecīgi sekoja piedāvājumi braukt un mācīties uz Honkongu, piedalīties kongresā Losandželosā. Tā kā šī ir, protams, sarežģīta joma, un pie mums šķiet, ka pilnīgi netverama, bet nav nekā neiespējama, ja ir interese un tiešām gribas attīsties.
