Izstāde "Kim?" aizņēma vienu telpu un tajā bija lielizmēra fotogrāfija "Mamma", kurā redzama Tatjana ar darba auto pilnā garumā un kas aizpildīja veselu sienu, video projekcija ar darbu "Ceļā", kurā redzams no mammas vadītās fūres priekšējā stikla filmēts video ar telefona sarunu fonā, kā arī video uz ekrāna "Vēstules no mammas", kurā redzama Diānas iesūtne un ienākusi vēstule. E-pastā Tatjana raksta, ka ir ceļā un kādā piestātnē pa nakti viņas auto kāds mēģinājis ielauzties, viņa gribējusi meitai par to uzrakstīt, jo iedomājusies, ka varbūt noderēs viņas projektam.
Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros vēl līdz 23. jūlijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma Diānas izstādē "Half-Love", kuras fokusā ir mākslinieces pusmāsa Elīna. Arī šajā izstādē ir iekļauta vēstule, bet šoreiz tā ir mākslinieces rakstīta un adresēta viņas izstādes galvenajai varonei. Vēstules sākumā Diāna atstāsta situāciju, kurā māsa ir jautājusi, cik ilgi viņa turpinās viņu fotografēt: "Atbildēju – līdz tev būs astoņpadsmit vai, iespējams, kamēr vien es dzīvošu. "Vai drīkst?" jautāju. "Jā," tu teici." Rindkopas beigās māksliniece raksta: "Šī ir vēstule tev, bet arī man pašai."
Nepieciešamība saprast gan attiecības ar citiem ģimenes locekļiem, gan arī savu lomu, kā māksliniecei, kas veido darbus par savu ģimeni, ir daļa no Diānas radošās prakses.
Lai gan izejmateriāls darbiem nereti ir dokumentāls, Diānas darbos fotogrāfija nepretendē uz objektīva liecinieka lomu. Atkarībā no stāsta, materiāls var būt atrasts, māksliniece to var būt veidojusi pati vai, iespējams, ir lūgusi to uzņemt sava darba varonim.
"Half-Love" atklāšanā kuratore Evita Goze, ar ko Diāna ir sastrādājusies arī pie iepriekšējām izstādēm, teica, ka šī izstāde mums atgādina par "prieku fotografēt". Un, tiešām, atšķirībā no citiem Diānas darbiem par savas ģimenes locekļiem, kuros nereti uzsvars ir bijis uz sociālo, politisko vai vēsturisko kontekstu, ko izdzīvo viņas varoņi, "Half-Love" centrā ir Elīna, bet fotogrāfijas ar māsu liek atcerēties par to azartu un laimi ar fotokameru notvert laiku un cilvēkus, kas mainās.
Domāju, ka tieši fotogrāfijas spēja nofiksēt kaut ko gaistošu ir tas, kas daudziem dod sākotnējo vēlmi ar to nodarboties, bet nereti, māksliniekiem "profesionalizējoties", fotografēšanas prieks ir tas, kas visātrāk aizmirstas.
Izstāde ir apskatāma abās Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs divos stāvos. Lai gan abas daļas vieno pusmāsas Elīnas klātbūtne, iekārtojums un pieeja abām telpām ļoti atšķiras. Pirmajā stāvā ir apskatāmi Elīnas portreti, kas visi uzņemti viņu ģimenes mājas siltumnīcā. Tie ir izdrukāti vienādā izmērā, vienādi ierāmēti un iekārti vienā taisnē pa četrām telpas sienām. Vienīgais atšķirīgais elements pirmajā stāvā ir Diānas vēstule māsai, kas arī ir ierāmēta un iekārta blakus visnesenākajam māsas portretam. Otrajā stāvā, savukārt, ir apskatāmas dažādu izmēru fotogrāfiju izdrukas, dažas ir rāmētas, citas nē, ir gan digitāli, gan analogi uzņemti attēli. Šajā izstādes daļā redzamas arī daudz fotogrāfiju ar apkārtesošo vidi un atsevišķām tās detaļām: telpu augi vakara gaismā, spārnots kukainis pret zilām debesīm, smiltis uz Elīnas slapjā peldkostīma muguras. Šiem attēliem atskaņa atrodama arī Diānas vēstulē māsai, kur viņa aicina Elīnu būt laipnai "pret sevi, bet arī pret visu, kas tev apkārt. Pat vismazāko radījumu, piemēram, skudru vai tauriņu; visam šeit savs iemesls."
Visas fotogrāfijas uzņemtas Kursīšos, Diānas un Elīnas ģimenes mājās, kur abas māsas satiekas katru vasaru. Vasara, kas šajos platuma grādos, ir laiks, kad ir visvairāk gaismas, viss aug un zied, kļūst par vietu, kur abām pavadīt laiku kopā. Liekas arī simboliski, ka, uzkāpjot augšā pa kāpnēm, pustelpā starp stāviem, ir bilde ar Elīnu un viņu abu tēvu, kam blakus ir fotogrāfija ar māsu, kas klēpī tur spīdošu globusu, – ir dažas vietas, kuras sevī satur arī veselu pasauli.
Augšanas process ir motīvs, kas kļūst arī par metaforu lielā daļā darbu, – liekas, ka tas nav bijis nejauši, ka Elīnas portretus māksliniece izvēlējusies uzņemt tieši siltumnīcā, stikla mājā, kuras funkcija ir paturēt siltumu un lolot augus.
Tāpat arī neliekas nejauši, ka otrajā stāvā uz vienas sienas ir sešas bildes ar izcirstu mežu. Attēli ir ne tikai izdrukāti vienā un tajā pašā izmērā un vienādi ierāmēti, bet tie ir arī uzņemti no viena un tā paša skatu punkta, un ir redzams, ka, laikam ejot, mežs lēnām ataug. Nezinu, vai tāpēc, ka izstāde ir par mīlestību, vai kāda cita iemesla dēļ, bet fotogrāfijas ar izcirsto mežu ļoti aizkustina un atgādina par to, ka ataugt ir iespējams arī tam, kas ir smagi cietis.
Angliskais nosaukums "Half-Love", ko burtiski varētu pārtulkot kā "pusmīlestība", šķiet, atsaucas uz vārdu "pusmāsa". Skatoties izstādi, gan ir skaidrs, ka ar to nav domāts "puse mīlestības" no tā, kas būtu "pilnasinīgai" māsai, bet gan drīzāk puse no vienām attiecībām, no viena veseluma, – ka pati ideja par "pusmīlestību" ir kaut kādā ziņā pretruna, jo mīlestība nav vienība, ko iespējams pārdalīt. Ja tā ir vieta, kur satikties, tad šajā konkrētajā gadījumā tā ir ģimenes māja Kursīšos.
Gan vēstulē, ko Diāna uzrakstījusi Elīnai, gan fotogrāfijās ir atsevišķas nianses, kas ir ļoti personiskas un, iespējams, kaut ko konkrētu nozīmē tikai viņām pašām, bet ticu, ka arī skatītājs tās var saprast. Atgriežoties izstādē, es visu laiku domāju par Evitas piesaukto "prieku fotografēt".
Liekas, ka tas ir tik reti, kad aizej uz laikmetīgās mākslas izstādi un izej no tās, jūtoties nevis domīgs vai intelektuāli stimulēts, bet, vienkārši, laimīgāks.
It sevišķi mūsdienās, kad it kā mums attēlu ar sevi vai citiem nepietrūkst, liekas, ka ir vērtība atgriezties pie kaut kā viena un vērot tā pārmaiņas. Vai arī priecāties par gaismu, kas nepārtraukti mainās, un dabu, kas katru gadu atjaunojas un vasarā zied.
